Alter Ego

vakar pēc ilgas klusēšanas, izrunājāmies pateicu visu ko domāju, kā jūtos, ko neciešu viņā!
Bet viņš nodūris galvu klausījās visu ko es saku! *Kāpēc tu klusē?
*Tāpēc ka tu runā baltu patiesību... tu runā no sirds un man nav ko teikt pretī!
*...
*Kas notika Tērvetē un pēc tam tās pāris reizes?
*Nuūū... es gribēju..tevi, bet baidījos atkal sāpināt!
*Skaidrs gribēji bet aliņš izgāja un pietrūka dušas!
*ļoti iespējams!!
*Nu tak vienreiz saņemies un pasaki visu kā ir!!
*Nevaru!
Tad es runāju un viņš atkal tikai klausījās, ja saņemtos beigtu būt tāds mīkstais un pārtrauktu dzert! Man viņš tiešām patiktu pat ļoti! Es pat spētu iedomāties nākotni ar viņu! Bet par cik viņš ir tāds dārgums un tāds mēsls vienā personā! Kur mēsli ir tik kaitnieciski, ar kuriem neviena sevi cienoša sieviete nespētu sadzīvot. Tāpēc,lai paliek kā ir un iesim katrs savu ceļu! Teikšu šo banālo frāzi man viņš patīk, bet ar viņu kopā es nespēju būt!