Alter Ego

Es daudz par to domāju un beidzot nonācu pie slēdziena. Es nekad iepriekš tā nebiju konkrēti par to iedomājusies līdz brīdim, kad man pašai bijušais sāka rakstīt.
Jūs neesat novērojuši, ka tad, kad tā notiek, ja nav kādu citu attiecību vai simpātiju, tad liekas, ka velk pie tā cilvēka. Lai kāds būtu bijis iemesls, kādēļ Jūs vairs neesat kopā, tomēr ir jūtama kaut kāda neredzama saikne, kas mazliet velk atpakaļ, pat gadījumā, ja nekas nav iespējams vai pat pats īsti negribi. Un lai ar kādu čali/meiteni pagātnē Tu būtu draudzējies, lai ko Tu par viņu domātu utml., tomēr man liekas, ka ja jau Tu reizi biji nonācis tik tālu un Tava sirds sitās ātrāk viņa/viņas dēļ, tad tā būs vienmēr - paliks kaut kādas simpātijas. Un galu galā, cilvēks jau nav simpātisks tikai no ārienes.
Neesat ievērojuši, ka visi Jūsu draugi Jums vairāk vai mazāk liekas skaisti? Tas, manuprāt, ir tādēļ, ka Jūs zināt arī otru skaisto pusi - iekšējo, un tieši tādēļ, ka attiecīgais cilvēks ir Jūsu draugs, tādēļ Jūs zināt gandrīz perfekti skaisto pusi, tā saplūst ar ārieni un pat visneglītākais cilvēks kļūst skaists Jūsu acīm! Tā ir, nopietni, vismaz man tā ir, vismaz man tā šķiet, ka man tā ir. Tas nozīmē arī to, ka iekšējais skaistums jebkurā gadījumā vienmēr būs spēcīgāks par ārējo skaistumu. Tas nozīmē, ka, ja cilvēki būtu draudzīgāki viens pret otru, tad arī visa pasaule būtu skaistāka, jo mēs - cilvēki, esam gana liela daļa no pasaules!