izkāpju no vilciena. un jap jap. kā jau vienmēr tad, kad man nav lietussarga, līst lietus. nu neko. eju. klausos mūziku. un vnk čiloju pie sevis, kad ta ta dāā. nez no kuriens uzrodas kkāds opaps, kas izteikti džentelmeniskā manierē piedāvā man turpināt savu ceļu zem viņa lietussarga. protams, ka sākumā atsakos no šī jaukā piedāvājuma, jo lietus man patīk un bail izmirkt man arī nav. bet opapu tas īpaši neinteresēja un beigās nācās vien piekrist. ejam. turpinu klausīties mūziku. līdz opaps izdomā, ka grib ar mani parunāt. runā runā, līdz sāk izmest frāzes, ka pavadīšot mani līdz mājām un tad man būs viņam jāiedod buča! WTF! tieši brīdī, kad sāku priecāties par to, ka vēl aizvien ir sastopami džentelmeņi, viņš ņem un visu sabojā. āāgh.

bet nu jā.