Ir dīvaina sajūta, uzzinot, ka, tavuprāt, ideāli saderīgs pāris nemaz nav tik perfekts kā tev bija licies. Un ka viņu kopā saiešana drīzāk sākās kā "ou well, why not", nevis "yes! yes! yes!"

Bieži vien biju domājusi, ka man vnk ir kkādas problēmas, ka pat tad, kad sāku kko bīdīt ar kādu puisi,mēdzu domāt par kādu citu. Bet uzzinot, ka arī manām dūdām tā ir, ka viņu puiši nebūt ar nav bijuši un dažbrīd vēl arvien nav viņu pirmā izvēle, kkā palika vieglāk. Acīmredzot, vnk jādod vairāk iespējas un arī pašai jācenšas kko darīt lietas labā, vnk izbaudot kopā pavadīto laiku, nevis tikai domājot, viņš nav tik mīļš, jautrs, interesants kā tas otrs.

It kā izklausās pašsaprotamas lietas. Bet man tas tiešām līdz šim nebija īsti aizgājis. Parasti vadījos pēc "ja man patīk kāds cits vairāk kā tu, nav jēgas tevi vnk vilkt līdz".

Ā un vakar brālēns zvanīja no Afganistānas. Bet protams ome tobrīd atņēma telefonu un tikpat kā visu sarunu norunāja par Latvijas šā brīža politisko situāciju. Vnk aagh! Viņam tur IR internets un viņš MĀK LASĪT! Un kad prasīju viņai, vai pajautāja kāda tur situācija, vai viss mierīgi un kādi ir viņa šā brīža pienākumi, viņa man atbildēja ar "viņiem tur ir 3 virtuves. Tā kā baro labi" ;D ak, omes!