vairāk kā 2 nedēļas vairījos tikties ar vienu .. draudzeni? jau vairākus gadus esmu pieradusi viņu tā saukt, lai gan nezinu vai šis vārds viņai atbilstu. reizēm liekas, ka viņa vnk ir man laika kavēklis un es viņai kkāda rokasgrāmata par to kā pareizi dzīvot [jo lai arī kādu sūdu es viņai ausīs lietu, viņa vienmēr man tic un uzskata manu viedokli par vienīgo pareizo].

iemesls kāpēc es vairījos? biju dusmīga. zināju, ka pateikšu daudzas lietas, kuras iespējams nevajadzētu. viņa aizskāra manu ego un nenovērtēja manu palīdzību tad, kad es biju vienīgā, kas bija gatava viņai to sniegt. bet nu jā. šodien satikāmies un lai gan sākumā "problēmai" lēkājām apkārt ar milzīgu līkumu, vienā brīdī es neizturēju. gribēju viņai acīs pateikt visu ko domāju. un tā arī izdarīju. lai gan es redzēju, ka viņai sāp tas, ko es teicu, man bija tas jāpasaka. man bija jāpasaka, ka es viņai vairs neuzticos un ka man ir apriebies, ka man melo par sīkumiem. pateicu visu. MAN palika vieglāk. vai viņai? šaubos. bet vai man šobrīd rūp? nē! ja tu nepārtraukti sev tuviem [pēc paša teiktā] un mīļiem cilvēkiem melo, tad tev ir jābūt gatavam, ka kādā brīdī viņi var pateikt - viss! mums pietiek.