mēs melnu kafiju še dzeram
un spriežam tiesu šam un tam,
un vairāk cukura pie dziras
mēs svētā naidā pieliekam.

ir mūsu spriedums aizmugurisks,
tik slepens, ka pat nezini-
klīst notiesātie dienas gaismā,
pat ļauna nenojauzdami.

mēs nāves sodus nepiespiežam,
pat brīvību tiem atstājam,
bet tikai godu viņu vārdam
gan, cik varam atņemam.

un mūsu spriedums bargi maksā,
nav dzimums pasaulē vēl tāds,
kas kurā katrā brīdī būtu
no šādas tiesas pasargāts.

kkā paķēra šis dzejolis. zinu ka nosaukums viņam ir "Tiesa". taču par autoru vēl ar vien šaubos. lai gan ir aizdomas, ka tā varētu būt Lydia Koidula.

taču lai vai kā.
tīk!