AERODROMS

Apmeklēt kultūras pasākumus bez maksas ir skaisti. Nacionālajā teātrī pat varētu parādīties biežāk nekā fakultātē, heh. Ok, joks. Mēs ar Džūnu vakar mācījāmies, a ko tas deva, ja nemāk pareizo nodaļu izlasīt. Lame. Vaska onkulis, protams, pamanīja, ka pirmo reizi pagodinājām viņu un arheoloģijas muzeju ar savu ierašanos. Haļavas dievs nostrādāja. Vismaz.

Dzeru tēju un iztēlojos vakariņas. Nu tādas pa smuko. Vai vismaz mojito. Da labi, kāds vēl mojito, būtu kaut pudele alus bijusi. Vai kāds, kas izklaidē. Garlaicīgi. Palīst zem segas un paskatīties kādu filmu varbūt. A varbūt nē. Miegs arī nenāk un ar bezmiegu vairs nekad necīnīšos, lai jau ir.
Sapņoju, ka izlēcu pa logu. Ne jau no sava sestā stāvā un nē, man nav pašnāvnieciskas tieksmes. Es izlēcu un bija tā foršā kritiena sajūta, nu tā, kāda sapņos gadās. Lidojums. Kritu un domāju - tikai nepamosties, nepamosties, gribu zināt, kas notiks tālāk. Nepamodos. Nekas nenotika. Nākamajā mirklī es gulēju zālē. Baigā vilšanās vispār, biju cerējusi uz ko vairāk. Tad jau labāk nesapņot vispār.

Pēc 10 dienām es būšu citur. Projām. Tikai nez kāpēc ir nevis going away bet tāda savāda homecoming sajūta.
Vispār ienācā prātā baigi banālais teiciens, ko atļaušos paturēt pie sevis, lai jums visiem neliktos, ka galīgi esmu sajukusi prātā. Vsjo.

Ledusskapī salst kausētais siers, ja kādam ir maize, varam būt draugi. Nē, tas nebija joks.