AERODROMS

Ja kāds pateiks, kāpēc mani visu laiku nepamet tāda savāda ziemassvētku sajūta, tam pudele alus no manis un laimes vēlējumi bonusā. Anyway savādi katrā ziņā. Varbūt tas dēļ sniega, varbūt tomēr nē, a varbūt pie vainas ir ilgstoša neizgulēšanās un vispār dzīve kā tāda. Ak jā, starp citu, apsveicu ar ziemas iestāšanos. Un ja ne ar ziemas iestāšanos, tad vismaz ar pirmo sniegu. Kas nu kuram tuvāks.
Bet manis pēc lai snieg, lai snieg vēl un pa īstam, lai ir ziemas vakari ar dzeltenpelēkiem mākoņiem, kad gribas vien pastaigāties kādā parkā un smēķēt zem sasalušām debesīm.

Tikko pamanīju, ka manā istabā ap lampu lidinās taurenis. Nevis naktstauriņš, bet vasaras brūni raibas. Liels un šizofrēniski riņķo ap lampu, kas visticamāk apdedzinās spārnus un viņš nomirs. Vai arī es viņu izlaidīšu ārā, novembrī, un viņš arī nomirs. Jo ir rudens. Dilemma. Varbūt viņš nemaz negrib dzīvot. Galu galā vasara beidzās pirms diviem mēnešiem.
Galu galā we all gonna die someday.

Neviens jau tādēļ nesūdzas. Dzīve ir pārāk skaista, lai to nedzīvotu. Kāds tam sakars ar taureņiem? Nekāds. Šī ieraksta jēga? Nekāda.

I'm okay
I'm on track
on my way
and I can't turn back