AERODROMS

man nepatīk sapņot. it sevišķi, kad tie ir tik nežēlīgi dzīvi. it sevišķi, ja tie tevi pamodina pusčetros rītā un tu nevari vairs aizmigt un nezini kur likties, blenzt sienā, vai griestos, vai skaitīt līdz simts miljoniem vai vispār nemēģināt darīt ne vienu, ne otru, ne trešo.
tad tu rakņājies datora iekšās, uznāk kaut kāda faking nostaļģija, tu skaties kaut kādas aizvēsturiskas bildes un domā, cik labi, ka esi no tā visa ārā un 'ak šausmas vai tā maz esmu es'. tajā pašā laikā tev uz galvas ir violets kušķis ar kādu skraidīji, kad vēl nebija 18, bet tagad tev ir 20 un ir savādāk, un tev vairs neliekas, ka violeti mati ir 'stilīgi' un, ka tusēties piecas dienas pēc kārtas ir nenormāli forši. pēc tam tu izložņā divas jēdzīgākās no četrām pieejamajām interneta lapām, parakņājies citu cilvēku atmiņās, kas tev neko neizsaka un atkal blenz tizlajās puķēs uz tapetēm.
man nepatīk sapņot un man nepatīk šādi rīti. aiz neko darīt ir jādomā par lietām, kuras vislabprātāk gribas ieslēgt kaut kādā kastē un izmest pa logu. vai vismaz noslīcināt daugavā. līdz šim man gan ir veiksmīgi izdevies to ignorēt, bet kāds ik pa laikam to piemin vai pajautā kaut ko, pat neiedomājoties, ka man tas atgādina, ka gribas sisties ar galvu pret sienu, ka bļe es to nemaz negribu zināt, dzirdēt un vispār. dooh. okei gan jau es pārspīlēju, bļe, gan jau. šitas ir kaut kāds emo-šizofrēnijas-morālas nestabilitātes paraugs piecos no rīta, kad bezmiegs besī un vispār gan jau, ka pie visa vainīgi mani neveiksmīgie mati, sukas bļe. nākamais ieraksts būs par puķītēm, parkiem un visādiem prieciņiem, tā kā šito var aizmirst un pohuj bļe nelamāšos arī tik daudz.
ir pieci no rīta, esmu gulējusi labi ja divas stundas un man vairs nenāk miegs.

ir neizsakāma vēlme doties uz tuvāko diennakts veikalu pēc cigaretēm, bet nē. pārvarēšu šoreiz. tāpēc, ka tā vajag. dažreiz vajag. varbūt tajā nolādētajā rudenī es izpīpēšu paciņu dienā un nebūs neviena, kas man to varēs aizliegt.
man ir melna kafija bez cukura, jo cukurs sen kā izbeidzies, atvērts logs, sestais stāvs, palodze un pilsēta tur ārā.
pure morning.

9.00 man zvana B. un aicina braukt uz hujviņzin kādu tur ezeru ar teltīm, bet viņi ir tik maniakāli un vispār nemāk laicīgi neko pateikt, tāpēc es atteicos. a tagad kožu pirkstos un domāju, ka vajadzēja braukt, jo pilsētā kā rādās šodien nekas spēcīgs nenotiks. un es joprojām neesmu izgulējusies.