Cīņas pie Jelgavas, Rīgas iekarotājs
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in medem's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Friday, March 25th, 2011
    12:24 pm
    IX Baltijas traģēdija

    Dažas nedēļas pēc Rīgas ieņemšanas starp pusēm bija iestājies līdzsvars. Sabiedrotie un vācu iestādes gaidīja Versaļas līguma ratifikāciju Tautas sapulcē Veimārā. Vai Vācija to parakstīs, neviens toreiz nezināja.

    Brīvkorpusu vīri neuztraucās par kaujām uz zaļajiem galdiem. Viņi priecājās par uzvaru un iekarojumiem. Galu galā, kā viņi priecīgi domāja, viņiem bija apsolīta zeme. Viņi siroja austrumos no Rīgas, kur lauki, tīreļi un purvi vēl bija sarkano latviešu rokās.

    "4. jūnijā mēs dodamies ceļā," savā dienasgrāmatā minēja ritmeistars brīvkungs Eigens fon Engelharts, Baltijas Landesvēra kavalērijas nodaļas vadonis. "Es ļāvu ķiveres nomainīt ar naģenēm, kādas valkā Donas kazaki. Virs vecajām kokardēm mēs esam pielikuši miroņgalvas. Dziedādami mēs gaišā rīt svaigumā jājām pa plato un taisno ceļu. Pēc dažiem kilometriem mēs sastapām pretinieka karavīrus noplīsušās uniformās, kuri bija aizmetuši savus ieročus un brida uz Rīgu padoties. Mēs viņus neaizturējām. Ar laiku ceļš kļuva putekļaināks un karstums spiedīgāks. Lauki un sulīgas pļavas ieskāva lieliskos Gaujienas muižas mežus. Pie sētām ganījās govis. Labajā pusē uznāca tumši mākoņi; pacēlās vējš, čaukstēja caur trauslajām bērzu lapotnēm un iekustināja tumšo egļu galotnes. Es paskubināju zirgu, lai vēl pirms draudošā negaisa nonāktu Zvārtavā zem jumta. Kad krita pirmās lāses, mēs pa braslu pārgājām Gauju, tiltu bija nopostījuši lielinieki. Smidzināja silts negaisa lietus, zeme ieslīga smagā dūmakā. Mēs varējām ievest zirgus garajos staļļos, kuros vēl glabājās labs vecais siens. Mani vīri izmantoja pauzi, lai izņemtu ceļā nopirktās vārītās olas un maizi. Jaukā muižas pārvaldnieka sieva man atnesa desmit olas. Kad es gribēju samaksāt, viņa jutās apvainojusies.

    Kad negaiss bija pārgājis, mēs lēcām seglos. Saule atspīdeja uz slapjā ceļa, gar krastu biezo koku lapotņu apēnotajās pļavās varēja dzirdēt pazīstamo tārtiņa dziesmu. Tad mēs iejājām mednieku paradīzē un redzējām daudz purva putnu un arī stirnu; ik pa laikam mūsu ausis sasniedza medņa sauciens.

    Pēc gara jājiena eskadrons sasniedza Zeltiņus. Lielisku liepu aleja veda pie ēkām, kas bija pamestas ar lielinieku ienākšanu. Par laimi, šeit vēl bija saimniecības ļaudis, kuri mūs priecīgi uzņēma. Nakti mēs pavadījām šeit. Mani vīri dzirdīja zirgus, kuri dienas laikā bija nogājuši bezmaz 70 kilometru. Lauksaimnieki labprāt ierīkoja mūsu nometni. Uz augsta ugunskura viņi ar nažiem un bļodām gatavojās likt cūku. Jātnieki skrēja ar auzu spaiņiem, citi sēdēja kopā un dziedāja. Sievas un meitenes draudzīgi mūs aplūkoja, jauns ganiņš pūta govs ragā. Es nevarēju iedomāties, ka notiek karš un katru mirkli vakara mieru var iztraucēt šāviens.

    Pēkšņi viens sargkareivis kliedz trauksmi. Vīri ķeras pie saviem ieročiem, visi skatieni piesaistīti rietošās saules staru iekrāsotajai ielai. Augšup ceļa putekļu mākoņi; es caur tālskati pārskatu apvidu, tomēr pamanu pretinieka jātnieku vietā govju ganāmpulku..."

    Šis bukoliskais miers neturpinājās ilgi. Dažas stundas vēlāk Dzelzdivīzija cīnījās pie Jaunjelgavas un Landesvērs nonāca kaujā ar igauņu karaspēku pie Cēsīm. Pēc sabiedroto spiediena vācu valdība bija aizliegusi jaunu brīvprātīgo vienību nosūtīšanu uz Baltiju. 8. maijā Noske lika Pfefera brīvkorpusam un 1. gvardes rezerves divīzijai atgriezties, lai pastiprinātu fronti Austrumprūsijā. 13. jūnijā britu ģenerālis Gofs, sabiedroto komisijas prezidents, pavēlēja Landesvēram atbrīvot Ziemeļvidzemi, un pieprasīja ģenerālim fon der Golcam samazināt savus spēkus uz pusi. Vācu pavēlnieks tomēr nepievērsa uzmanības šīm pavēlēm. Viņa acis bija pavērstas Veimārai, sasprindzināti gaidot, vai notiks pakļaušanās Versaļas diktātam vai ne, viņam bija svarīgs tikai tas.

    Pēc smagām sadursmēm, kurās brīvkorpusi bija noturējuši sarkanos latviešus un krievus, tagad 1919. gada 23. jūnijā Olainē, uz ziemeļaustrumiem no Rīgas, viss bija mierīgi. 13 dienas iepriekš bija noslēgts pamiers. Leitnants Vūts, Hamburgas brīvkorpusa vadonis, bija ērti iekārtojies uz dīvāna kādā baļķu mājā. Viņš ar vienīgo zobu mehāniski kodīja savu īso, biezo bārdu. Kopā ar leitnantu Šlāgeteru līdzās uzturējās virsnieka vietnieks fon Zālomons, kurš bija ieradies Baltijā tieši no kadetu skolas, Merkera jēgeriem un Berlīnes kaujām. Saruna grozījās ap to pašu veco jautājumu: kā viņiem šajā zemē iekārtoties. Leitnants Vūts domāja par saimniecību un zāģētavu Baldones ezera tuvumā, no kurienes gan sākumā jāizdzen latvieši. Pēkšņi iekšā iedrāzās leitnants Kajs un izspļāva: "Vācija ir parakstījusi miera līgumu."

    "Vienu mirkli viss bija klusu," stāsta fon Zālomons. "Tik klusu, ka istaba gandrīz norībēja, kad piecēlās Šlāgeters. Viņš saņēma durvju rokturi un nomurmināja: "Tā, tā, Vācija tātad ir parakstījusi..." Viņš apstājās, nekustīgi skatoties uz priekšu, un tad teica ar pēkšņu niknumu balsī: "Es domāju, kas tad notiks ar mums?" Aizcirta durvis un bija laukā. Mēs kā apsaldēti saskatījāmies. Mēs pēkšņi bijām sajutuši neizsakāmas pamestības aukstumu. Mēs bijām domājuši, ka dzimtene mūs nekad nepametīs, ka tā mūs saistīja ar neapturamu straumi, ka tā barojās no mūsu slēptajiem sapņiem un padarīja mūsu darbus pareizus. Tagad viss bija beidzies. Parakstīšana padarīja mūs brīvus."

    Divas dienas iepriekš, 1919. gada 21. jūnijā, ar admirāļa Ludviga fon Reitera pavēli nogremdējās 70 vācu flotes vienības, kuras briti turēja internētas Skapaflovā.

    Ziņa par miera līguma ratifikāciju ienāca Liepājā 23. jūnijā. Latvieši izplūda ielās, pūlis izkiedza prieka saucienus. Demonstranti apgāza impozanto, vācu ienākšanas piemiņai 1915. gadā uzcelto obelisku.

    Sabiedroto militārmisijas vadītājs ģenerālis Gofs izlēma, ka nekavējoties jāveido valdība Ulmaņa vadībā. Ulmanis 27. jūnijā savu tautiešu aplausu pavadīts ieradās Liepājā un iekārtojās rātsnamā. Mācītāju Niedru atcēla ar vienu sabiedroto misijas telegrammu. Viņš devās uz Liepāju un tūlīt pat tika arestēts, tā Ulmanis bija atbrīvojies no sava konkurenta. Viņš steidzās uz Rīgu pārņemt Latvijas valdību.

    Vācu virspavēlnieks nevarēja iejaukties, jo viņam uz ziemeļiem no Rīgas bija jāatvaira stipri uzbrukumi un visa viņa vērība bija pievērsta militārām operācijām.

    Pēc Rīgas ieņemšanas ģenerālis fon der Golcs sev par jaunu mērķi bija uzstādījis padomju likvidēšanu Pēterburgā (Petrogradā). Sākumam viņš gribēja izveidot bāzi Igaunijā, bet tas nekādā veidā nepatika igauņiem. Viņi bija ieguvuši savu neatkarību, izveidojuši mazu kaujasspējīgu nacionālu armiju, un nikni vēroja vācu armijas virzīšanos uz viņu valsts pusi. Kad Landesvēra un Dzelzdivīzijas 12'000 vīru bez īpašas piesardzības sasniedza Cēsu augstieni, viņus pārsteidza nāvējoša šauteņu uguns. Karavīri bija nokļuvuši milzīgās lamatās un tagad mēģināja atplūst nekārtīgā straumē. Sekojošajās atkāpšanās kaujās izdevās 24. jūnijā aiz Juglas izveidot jaunas pozīcijas. Krievi uzreiz izmantoja stāvokli un atkal atsāka uzbrukumu uz austrumiem no Rīgas, tā ka pēkšņi fon der Golcam ziemeļos un austrumos bija fronte, kas bija par platu viņa karavīru spēkiem. Viņa stāvoklis bija kļuvis bīstams. Drīz pēc tam Rīga nokļuva zem igauņu lielgabalu uguns.

    Sabiedrotie paziņoja par nostāšanos Ulmaņa pusē un pēc franču delegāta di Pakē priekšlikuma uzspieda pamieru starp igauņiem un vāciešiem, kuriem bija jāatstāj Rīga un jāatvelk sava fronte līdz Jelgavai, kamēr igauņiem bija jāpaliek uz Juglas krastiem. Tādā veidā izveidojušos brīvo zonu ieņemtu latviešu nacionālā armija.

    Par spīti argumentiem pret to, fon der Golcam nebija izvēles. Britu ģenerāļa klātbūtnē 3. jūlijā pulksten 3:30 no rīta parakstītais pamiers pasargāja viņu no smagas sakāves. 5. jūlijā brīvkorpusiem ar aizturētu niknumu bija jāatstāj bijusī Kurzemes galvaspilsēta.

    Pamiers gan bija tikai sagatavošanās jaunai sadursmei. Ulmaņa valdība un sabiedrotie bija vienisprātis, ka ir jāceļ tāda Latvijas armija, kas spētu līdzināties vācu karaspēkam. Vēl pirms rudens beigām Antante iesūtīja pa jūras ceļu 19'500 šauteņu, 500 vieglos un 150 smagos ložmetējus, 25 miljonus patronu, septiņdesmit piektā kalibra artilērijas vienības trijām baterijām ar 50'000 granātām. Pēkšņi Latvijas armija izauga līdz četrām pilnīgi apgādātām divīzijām ar 24'700 vīru. Landesvērs, kam atkal tika atņemtas piedalītās vācu vienības, tika pakļauts angļu pulkvedim Aleksanderam, vēlākajam Kanādas gubernatoram. Tā spēks tagad bija 2000 vīru; valstsvācu vienības ar aptuveni 6000 vīriem tika iedalītas Dzelzdivīzijā.

    Maršals Fošs panāca no sabiedrotajiem, ka Berlīnes valdība 1919. gada 5. augustā ķērās pie ultimāta ar prasību ģenerāli fon der Golcu tūlīt pat atstādināt un visas vācu vienības līdz 20. augustam evakuēt. Vācijas valdībai nodeva pavēli tālāk karavīriem Baltijā. Fon der Golcs izteicās par to: "Jau bija izdotas tik daudzas evakuācijas pavēles, ka neviens tās neuztvēra nopietni. To mērķis bija sabiedrotie, pret kuriem valdība centās piesegties." Tomēr šoreiz valdība un īpaši kara ministrs Noske bija izlēmuši panākt pavēles pildīšanu, kas teica:

    1. 6. rezerves korpusa vienības (oficiālais Baltijas armijas nosaukums) nekavējoties pa sliedēm vai ceļiem dodas uz Šauļu apkārtni un no turienes uz Vāciju.

    2. Visas vienības Kurzemē rīkojas uz savu roku. Alga no 30. septembra tām vairs netiks ieskaitīta.

    3. Visi virsnieki, kuri līdz šim datumam nebūs atgriezušies Vācijā, tiks izsvītroti no armijas sarakstiem.

    4. Brīvprātīgo vervēšana Baltijai visā Vācijā tiek aizliegta.

    Šī pavēle nepārsteidza ģenerāli fon der Golcu, viņš no Versaļas līguma parakstīšanas brīža juta, ka viņa stāvoklis ir apdraudēts. Viņš gan neiedomājās, ka Berlīne no viņa gaidīs aizmirst lielisko plānu par vācu virzīšanos uz austrumiem, starp kura mērķiem lielu vietu ieņēma trieciens padomēm Petrogradā. Tagad viņš kā vienīgo izeju redzēja iestāšanos balto krievu dienestā, kurus Kurzemē vadīja kņazs Līvens un pulkvedis Avalovs-Bermonts. Šim lēmumam ģenerālim nevajadzēja sasprindzināt iztēli. Prūsijas vēsture sniedza pārsteidzoši līdzīgu precedentu.

    Kad 1812. gada sākumā Krievija nonāca tik tālu, ka pārtrauca karu pret Franciju, un Napoleona 1806. gada aplenktā Prūsija slēdza ar Franciju savienības līgumu, pēc kura Prūsijai bija jākaro Lielās armijas rindās, pret šo politiku vērsās jaunie virsnieki, to starpā ģenerālštāba cerība Karls fon Klauzevics, kurš 1812. gada 12. aprīlī vienlaicīgi saņēma Prūsijas karaļa parakstītu atlaišanas rakstu un cara armijas leitnanta patentu. Astoņus mēnešus vēlāk ģenerālis Jorks, Napoleona armijas prūšu nodaļas komandieris, sekoja šim piemēram, noslēdzot ar krieviem Tauraģes neitralitātes paktu, kas bija Prūsijas atbrīvošanas sākums.

    Tauraģes gars pavadīja ģenerāli fon der Golcu, kad viņš devās uz Veimāru, lai tiktos ar Ebertu, Noski un ārlietu ministru Milleru.

    Ģenerāļa jautājums bija, kā nostāsies valdība, kad Baltijas brīvkorpusi piebiedrosies baltajiem krieviem.

    Noske ar skatienu saprata savus kolēģus ministrus, un tad viņš teica: "Vācu valdībai pār tādu armiju nebūs nekādas teikšanas." Pēc īsas šaubīšanās viņš lika priekšā: "Mums katrā gadījumā ir jāsūta Latvijā esošās vienības atpakaļ. Virsnieki un kareivji, kuri nepaklausīs pavēlei, to darīs uz savu galvu. Viņi no Vācijas valdības neko vairāk nevar gaidīt."

    Ar Berlīnes pavēli Dzelzdivīzija gatavojās aiziet no Latvijas. 1919. gada 24. augustā 1. Kurzemes kājnieku pulks stāvēja Jelgavas stacijā, gatavs sēsties vagonos. Vīri bija nospiesti un klusi, virsnieki nervozi soļoja no vienības uz vienību un atbildēja jautājumiem skābā tonī. Karavīri lēni kāpa vagonos, likās, ka viņi grib novilcināt aizbraukšanu, nevarot atmest muļķīgo cerību liktenim, kas visu var mainīt vienā mirklī.

    Pēkšņi pie barjerām notika kustība. Vīri izliecās no vagonu logiem un redzēja lieliem soļiem tuvojoties majora Bišofa augsti pacelto galvu, uzacis uz viņa koloniālā dienesta miecētās sejas dusmīgi saboztas. Uz viņa cepures spīdēja sudraba miroņgalva. Virsnieki steidzās viņam pretī, karavīri drūzmējās ap viņu. Komandieris pacēla roku un asā balsī teica: "No šī brīža es aizliedzu Dzelzdivīzijas evakuāciju!" Vareni aplausi skanēja par atbildi. Ļaudis viņu apsveica un meta gaisā. Vakarā viņam par godu Jelgavas ielās sarīkoja lāpu gājienu.

    Tas nozīmēja saišu saraušanu ar Berlīni, ar Reihsvēru un ar tradicionālajām, bezierunu pavēlēm. Ar šo lēmumu, nostāties vāciešiem pret Vācijas valdību, šie vīri parakstīja politisku aktu, kura nozīmi vēl skaidri nesaprata. Viņi to lauza ar teicienu, ka viņiem tauta ir svarīgāka par valsti. Īsu brīdi iepriekš viņi bija savā valstī sakāvuši revolūciju, tagad viņi paši bija kļuvuši par revolucionāriem. Nākošajās dienās brīvkorpusu vadoņi sasauca ļaudis un izskaidroja viņiem, par kuru izvēli viņi ir: Kurzeme ar tās riskiem un ļoti nedrošajām izredzēm uz teritorijas iekarošanu no vienas puses un no otras puses drošs mājupceļš uz nabadzīgo, sakauto, pazemoto Vāciju.

    Kad pirmais saviļņojums bija pārgājis, daudzi šīs izvēles pārdomāja, un tad domas šķīrās. Kas nevarēja paciest domu būt par "dumpinieku", devās uz dzimteni; tajā brīdī arī pazuda tipi, kurus bija pievilinājuši jautri piedzīvojumi un vieglas trofejas un kuri vairījās no sīvās izdzīvošanas cīņas. Tomēr vilcienos, kuri šos cilvēkus veda uz Austrumprūsiju, brauca garām vilcieniem ar jauniem brīvprātīgajiem pretējā virzienā. Šie jaunie karavīri zināja, ka sarauj visas saites ar dzimteni, tomēr nevarēja dzīvot Versaļas līguma Vācijā, kurā viņiem nebija vietas paredzētajā 100'000 vīru armijā.

    Pirmajās jūlija dienās 600 ģenerāļa Merkera jēgeru, kuriem bija apnicis sargāt teātri Veimārā, Nacionālās sapulces vietu, izdevās izkļūt cauri ar ložmetējiem, mortīrām, lielgabaliem un pat ar vienu bruņu vilcienu. 10. jūlijā vēl 1500 brīvprātīgajiem izdevās nokļūt Priekules stacijā, lai dotos tālāk uz Liepāju. 11. jūlijā tajā pašā virzienā devās divi transporta vilcieni ar 500 vīriem katrā.

    "Baltijas drudzis," rakstīja Noske, "bija pielipis tūkstošiem un panāca, ka ... cilvēku plūsma nebija apturama."

    Britiem "Tauraģes gars" bija gana pazīstams, un viņi neticēja, ka šie vīri iestājas Baltās Krievijas dienestā, kā to attēloja fon der Golcs. Sabiedrotie augusta vidū pavēlēja kņazam Līvenam, balto vienības komandierim Kurzemē, pamest Liepāju un doties pie Judeniča baltās armijas pie Narvas. Kad Līvens devās projām, pulkvedim kņazam Avalovam-Bermontam pakļautās vienības negāja līdzi.

    Šis kņazs Avalovs-Bermonts uzvedās ļoti izaicinoši čerkesu pulkveža tēlā, apkāra sevi ar medaļām, pistolēm un dunčiem un iedalīja sev romantiskā dēkaiņa lomu. Daudzi uzskatīja, ka viņš nav ne kņazs, ne pulkvedis, katrā ziņā neviens nezināja, no kurienes viņš nācis pirms viņš kļuva par krievu 31. armijas štāba virsnieku. Viņa galvā bija daudzums grandiozu plānu, smago īstenību viņš uzveica ar saviem vārdu plūdiem un šarmu. Viņš lika sevi pavadīt greznai goda sardzei un nepārprotami apliecināja, ka viņš dosies uz Petrogradu atkal sēdināt tronī caru.

    Starp viņa pavadoņiem bija bijušais dzelzceļa direktors un kāds latviešu advokāts, ar kuriem arī tika nodibināta "Rietumkrievijas valdība".

    Ģenerālis fon der Golcs uzmanīgi sekoja šim teātrim, varbūt pat slepeni to diriģēja. Katrā ziņā starp Avalova tuvākajiem ļaudīm bija viņa izlūki. Kņazam sekojošie krievu kareivji un virsnieki visi bija nākuši no vācu kara gūstekņu nometnēm. Ierodoties Kurzemē, viņi uzreiz apliecināja atbalstu brīvkorpusu mērķiem.

    Kad Avalovs piedāvāja fon der Golcam vācu vienībām kļūt par "Rietumkrievijas armiju", ģenerālis piekrita. Kā Klauzevics 1812. gadā viņš ļāva Berlīnes pavēlei sevi atstādināt no amata un tad 1919. gada 21. septembrī noslēdza ar "Rietumkrievijas valdības" vadītāju līgumu, ar kuru Avalovs pārņēma Baltijas brīvkorpusu vadību. Oficiāli viņš paturēja tehniskā padomnieka lomu. Īstenībā tā bija tikai formalitāte, un fon der Golcs pavelēja saviem karavīriem kā agrāk.

    Blakus minot, katrs brīvprātīgais saņēma Krievijas pilsonību. "Mēs uz cepurēm likām krievu kokardes, neaizmirstot austāk piespraust vācu," rakstīja viens no viņiem. "Mēs uzjautrināti ņēmām Bermonta drukāto papīra naudu – segums: nākotnē mūsu trofejās paņemtais kara matriāls – mēs nikni dzērām krievu degvīnu un mācījāmies krievu lamuvārus. Tātad mēs bijām kļuvuši par krieviem, ja jau nedrīkstējām būt vācieši."

    6. oktobrī Avalovs ar visiem brīvkorpusu komandieriem noslēdza līgumu ar noteikumu, kas "apliecina latviešu valdības savā laikā atzītās pilsonības un zemes īpašuma tiesības". 1919. gada septembra laikā gan vācu, gan latviešu pusē notika drudžaina gatavošanās. Visi manīja, ka izskaidrošanās starp vīriem, kuri pieteicās vecajām vācu kolonizācijas tiesībām, un iedzīvotājiem, kuri negribēja bijušo kungu atgriešanos, ir tuvu. "Latvija," rakstīja objektīvs aculiecinieks, "ir kā vulkāns, kura pazemes grūdienus var just ar katru dienu skaidrāk un drīz izvirdīs satricinošā lavīnā."

    Šis notikums notika 1919. gada 8. oktobrī. Pulksten 18 vācu lielgabali atklāja uguni. Kā maijā brīvkorpusi gāja uzbrukumā no Jelgavas un apsteidza latviešu uzbrukumu par dažām stundām.

    "Rietumkrievijas armija", kurā pulkveža Avalova vadībā bija 55'000 vīru, 15'000 krievu un 40'000 vācu, bija iedalīta četrās grupās, no kurām divas sastāvēja no krievu vienībām ar saviem virsniekiem. Citi autori vācu skaitu novērtē uz 80'000. Vinstons Čērčils, toreiz britu kara ministrijas valsts sekretārs, apakšnama ziņojumā nosauca 20'000 vīru. Pārējās divas grupas bija majora Bišofa Dzelzdivīzija un 25. augustā Jelgavā izveidotais Vācu leģions. Vācu leģionu sākumā komandēja jūras kapteinis Zīverts un pēc viņa nāves novembrī kapteinis Oto Vāgeners, vēlākais Hitlera valsts saimniecības komisārs.

    Dzelzdivīzijā tika iekļauti Hamburgas, Kuldīgas, Luca un Rīkhofa brīvkorpusi, no Bavārijas ieradusies kapteiņa Bertolda Tērauda vienība un Plēves brīvkorpuss (jaunais 2. gvardes rezerves pulka nosaukums), kurš jūlijā bija nosūtīts no Baltijas uz Polijas robežu un slepenībā atkal atgriezās septembrī. Arī Vācu leģionā bija vairāki brīvkorpusi, kā Stēfera, fon Brandisa, fon Veikhama, fon Pētersdorfa brīvkorpusi, Bādenes trieciena bataljons utml.

    Otrā pusē Rīgas latviešu iedzīvotājus brīvkorpusu uzbrukums pamudināja saspringtai darbībai. Tika visur atvērti vervēšanas biroji, kuros pieņēma jaunus un vecus, un tika izdalīti jauni britu piegādāti ieroči. Brīvprātīgo rotas, bataljoni un pulki tika izveidoti, apbruņoti un dažās stundās nekavējoties nosūtīti uz fronti pastiprināt Latvijas armiju Rīgas priekšpilsētās.

    Sīva cīņa turpinājās visu nakti. 9. oktobra rītā brīvkorpusi jau bija ielauzušies dziļi pilsētā. Vairāki asiņaini pretuzbrukumi nevarēja aizkavēt vāciešus pāriet Daugavu nākošās dienas vidū. Angļu un franču kuģi no bailēm no vācu lielgabaliem pavirzījās lejup pa straumi un noenkurojās upes grīvā. 11. oktobrī Avalovs uzaicināja Ulmani slēgt pamieru.

    Tomēr šoreiz sabiedrotie gribēja Baltijas dēkai darīt galu. Viņi stiprināja Ulmani un gaidīja tikai ieganstu iesaistīties kaujā.

    13. oktobrī vācieši ieņēma visu kreiso Daugavas krastu. Viņu lielgabali šāva pa pilsētu. Rīgas krišana bija tikai stundu jautājums. Aizstāvju pretestība atslāba. Latvieši sāka zaudēt dūšu, kamēr brīvkorpusu kaujas spēks auga. Tikai brīnums varēja viņus apturēt.

    Šis brīnums notika 14. oktobra vakarā. Viena vācu granāta kļūdas pēc trāpīja britu laivā Daugavgrīvā (vācieši vēlāk sedza zaudējumus). Tas deva admirālim Kovanam, britu eskadras komandierim Baltijā, ieganstu iejaukties.

    15. oktobrī pulksten 13 briesmīga dārdoņa piepildīja gaisu kā milzīgas ērģeles un zeme sāka drebēt. Milzīgi smilšu un zemes stabi cēlās debesīs. Britu bruņu kreiseris "Dragon" un franču patruļlaivas "Lestin", "Garnier", "Aisne" un "Marne" bija atklājuši uguni uz vācu pozīcijām.

    Vācu priekšējās vienības tika smago granātas iznīcinātas un līdzās uzbrūkošās rotas paretinātas. Nepārtrauktā uguns aizbēra izrautos krāterus un apbēra saplosītos līķus un izdzīvojušos. Visur gulēja sadragātie ložmetēji un munīcijas kastes. Šīs negaidītās palīdzības iedrošināti, latvieši pēc uguns pārtraukšanas devās prettriecienā un uzbruka sairušajai vācu frontei, kur tikai daži izdzīvojušie mēģināja ātri veidot aizsardzību.

    Baltajiem krieviem un vāciešiem nācās atkāpties. Kara veiksme bija novērsusies.

    No 16. līdz 18. oktobrim brīvkorpusi sīvā cīņā mēģināja atgūt zaudēto apvidu. Viņu pretuzbrukumi tika atsisti. Sabiedroto kuģu artilērijas atbalstīti, latvieši devās vispārējā uzbrukumā. Vācieši mēģināja noturēties Torņakalnā Rīgas rietumu priekšpilsētās.

    "Pirmās novembra dienas atnesa griezīgu aukstumu un sniegputeni," rakstīja viens no tiem brīvprātīgajiem. "Mēs ietināmies vecās lupatās un tīstījām ap kājām un kakliem cauras šalles, un mums bija vairāk utu kā jebkad. Mēs bridām caur sniega pārklātām ielejām un līdām caur baltiem, dziļiem, klusiem mežiem. Mums nebija ko ēst, tie daži kartupeļi, kurus atradām, bija sasalši. Ievainotie dabūja gangrēnu un mira. Mums gan bija ārsts, bet viņš krita kaujā, un mums nebija ne pārsienamo, ne medikamentu. Viņiem tur otrā pusē bija viss. Mēs gan vienu nošāvām par nodevību, kad viņš piedāvāja atbilstoši valdbības pavēlei atgriezties Vācijā."

    Zem ģenerāļa Nisela, jaunā Antantes pārstāvja Berlīnē, spiediena, kurš atteicās atzīt "Avalova valdību", vācu valdība atkal piedāvāja atgriezties. Ar uzdevumu pabeigt Baltijas avantūru tika iecelts jauns Baltijas karaspēka virspavēlnieks ģenerālis Eberharts. Ģenerālis 5. novembrī pavēlēja majoram Bišofam nekavējoties doties uz Austrumprūsiju. Dzelzdivīzijas virsnieki savā atbildē izvairījās nokaitināt. Noske 1. novembrī pavēlēja, ka "katra palīdzība, īpaši brīvprātīgo rekrutēšanā un materiālu, ieroču un pārtikas nosūtīšanā, karaspēkam Baltijas provincēs" tiek aizliegta piedraudot ar cietumsodu.

    Savas valdības likteņa varā atstātie brīvkorpusi tagad bija no ziemeļiem Igaunijas armijas un no austrumiem Latvijas armijas ielenkti; dienvidos atkāpšanās un apgādes ceļi bija apdraudēti pēkšņa Lietuvas kara pieteikuma dēļ. Tam visam klāt nāca militārs un politisks britu spiediens, tā ka brīvkorpusi atradās izmisīgā stavoklī.

    "Un tad pie mums atnāca Rosbahs," rakstīja fon Zālomons.

    Starojošs skatiens jaunajā, taču godīgajā sejā bija pirmais, kas dūrās acīs viceleitnantā Gerhardā Rosbahā no bijušā 175. artilērijas pulka. Šis divdesmit piecus gadus vecais cilvēks, kura vārds nesa Frīdriha Lielā uzvaras nosaukumu (Prūsijas Frīdrihs II 1757. gada 5. novembrī pie Rosbahas iznīcināja franču un austriešu armiju Subiza vadībā), negribēja samierināties ar 1918. gada sakāvi. No sava izformēta pulka vīriem viņš savāca 180 brīvprātīgo, kuriem drīz pievienojās citu vienību pārstāvji, aizstāvēt poļu apdraudēto Austrumprūsijas robežu. 1919. gada 29. janvārī viņs ar savu mazo vienību aplenca poļu zemessardzes ieņemto Kulmzē pilsētu. Šis uzbrukums viņu padarīja slavenu. Viņa brīvkorpuss pēc tam tika iekļauts Pagaidu Reihsvērā kā 37. jēgeru bataljons. Tad viņš piedalījās vairākās operācijās Austrumprūsijā Pozenes un Dancigas aizsardzībai, kuras bija atstātas ienaidniekam pēc Versaļas līguma noteikumiem. Līdz šim brīdim Rosbahs bija tikai viens no jaunās frontes paaudzes vāciešiem, kuriem karš ilga tik ilgi, cik bija apdraudētas Vācijas robežas un vācu iedzīvotāji austrumos. "Kaunpilnās kapitulācijas" parakstīšana padarīja šo jauno virsnieku par Veimāras valdības nāvīgu ienaidnieku.

    Kad viņu jaunajā 100'000 vīru reihsvērā paaugstināja par leitnantu, viņš atteicās atbalstīt "Kauna karogu", noplēsa pakāpju apzīmējumus un izvēlējās sev melnu karogu ar divām sudraba svītrām un sudraba "R". Pie šī karoga zvērēja viņa vīri. Tādā veidā izveidojās Rosbaha brīvkorpuss.

    Pēc ziņas par Rīgas atbrīvošanu 1919. gada 4. jūlijā Rosbahs piedāvāja 35. divīzijas štābam pilnvarot viņu ar savu vienību pievienoties fon der Golcam. Tas tika atteikts. Viņš izlikās, ka ir ar to apmierināts, un lika saviem virsniekiem meklēt ziemas mītnes un nodot munīciju noliktavās. Septembra laikā viņš pasteidzināja sagatavošanās darbus. Kad ienāca ziņa par 8. oktobra uzbrukumu, viņš vairs nevarēja kavēties. Viņš mēģināja vēlreiz lūgt atļauju doties uz Baltiju. Atbildes vietā viņš saņēma pavēli doties ar vienību uz Pelplinu-Minstervaldi. Tagad viņam bija izvēle, doties ceļā vai dumpoties.

    Viņa pakļaušanās nenestu nekādu labumu viņa biedriem Baltijā. Atlika tikai ateikties pildīt pavēli, kam piekrita arī viņa kareivji un virsnieki, kuri jau vairākas nedēļas to bija gatavojuši. Proti, nav viegli vairākiem simtiem vīru ar zirgiem, ložmetējiem, šautenēm un munīciju nosoļot apmēram 1000 kilometru.

    10. oktobrī brīvkorpuss darīja zināmu, ka izpildīs štāba pavēlēto. Atbilstoši pavēlei tas nonāca līdz Marienverderai. Taču no turienes tas devās ne uz rietumiem, bet uz ziemeļaustrumiem un vienā naktī ar kājām nosoļoja 60 kilometru. No rīta Rosbahs bija izkūpējis gaisā. Uz visām pusēm tika sūtītas telegrammas, bet tas bija veltīgi. Brīvkorpusa vīri bija pazuduši bez pēdām un draudzīgi gulēja pamesta ciema šķūnī, atpūšoties no nakts pārgājiena. Pret viņu komandieri bija izlaista apcietināšanas pavēle.

    Tagad Reihsvēra bataljona virsvadība telegrafēja no Osterrodes Austrumprūsijā, stāties pretī brīvkorpusam Zāfeldes ezera apvidū, kas derēja par labu ceļa aizsprostu, lai apturētu tā tālāko virzību. Nedaudz vēlāk dīvainā kārtā iznāca pretēja pavēle – kuras izdevējs netika noteikts – bataljonam pavēlēja palikt Osterrodē sagaidāmo nemieru dēļ Tornā. Nākošajā naktī brīvkorpuss bez starpgadījumiem izgāja cauri Zāfeldei un sasniedza Morungeni. Ziema jau bija tuvu, bet pārgājienā vīriem bija silti. Nokaltušās lapas čaukstēja zem zirgu pakaviem. Kā spoku gājiens brīvkorpuss soļoja naktī uz ziemeļaustrumiem.

    Ložmetēju rota atrada dažus ratus, kas tūlīt pat tika "rekvizēti". Tās karavīriem par prieku, kolonna tagad varēja tikt pastiprināta, nedaudz vēlāk viņi uzdūrās riteņbraucēju rotai no Labiavas ar pavēli sagūstīt brīvkorpusu. Ložmetēju rotas komandieris neļāva sevi izsist no sliedēm un paziņoja, ka viņš ir saņēmis to pašu pavēli un kā vecākais virsnieks pārņem abu vienību vadību; viņš tad nosūtīja savu "jaunāko biedru" atpakaļ uz tā štābu. Ar Noskes spiedienu ģeneralis fon Zēkts izsauca pie sevis Austrumprūsijas apriņķu priekšniekus. Virsnieki visādā veidā viņam darīja zināmu, ka viņu karavīri nekad nenostāsies pret Rosbahu. Ģenerālim jābūt priecīgam, ka viņi nav pārbēguši pie brīvkorpusa. Fon Zēkts griezās pie vienīga cilvēka, kuram bija iespaids uz Rosbahu, pie majora Vāgnera no Dancigas štāba, kurš no paša sākuma ar apgādi bija atbalstījis brīvkorpusu.

    Rosbahs draudzīgi apskāva majoru Vāgneru.

    "Vai nākat mums pievienoties?"

    "Metīsim jokus pie malas, Rosbah," atbildēja majors. "Jūs esat izdarījis muļķību un jums nav tiesību tajā ievilkt savus ļaudis."

    "Es? Es nevienu nekur neievilku. Viņi to var apliecināt. Es ļauju jums aprunāties ar maniem vīriem un ņemt līdzi visus, kurus spēsiet pārliecināt." Majors Vāgners tad nostādīja tā ciema tirgus laukumā, kur atpūtās brīvkorpuss, tāfeli ar uzrakstu: "Rosbaha triecienvienības dezertieru pulcēšanās vieta". Tomēr pulcēšanās vietā neviena nebija.

    Pēc trim dienām riteņbraucēju rota smieklu pavadībā tāfeli savāca, un majors Vāgners pazuda.

    Apmēram pie Tilzītes lauka žandarmērijas virsnieks mēģināja aizliegt tālāko virzīšanos. Tālāk viss būs zaudēts, viņš teica. Tomēr viņa draudi nepiepildījās, jo viņa raitnieks uzlēca zirgā un piebiedrojās Rosbaham.

    Žandarmam bija taisnība. Tilzītē naktī brīvkorpusam bija bīstams posms, jo bija jāpāriet Luīzes tilts pār Mēmeli, kas tajā vietā bija diezgan plata. Ar vienu ložmetēju varētu tiltu bloķēt, bet ložmetēja tur nebija. Petrolejas laternas gaismā varēja redzēt dažus garnizona virsniekus. Ģenerālis pagiezās pret Rosbahu, kurš jāja savu vīru priekšā.

    "Valdības vārdā es pavēlu apstāties un griezties atpakaļ."

    Rosbahs neatbildēja, bet pagriezās pret saviem vīriem un pavēlēja: "Sagatavot ieročus!"

    Varēja dzirdēt drošinātāju klikšķus. Ģenerālis paraustīja plecus.

    "Es padodos spēka priekšā."

    Dažas dienas vēlāk 1919. gada 30. oktobrī brīvkorpuss ar mūziku un plīvojošiem karogiem pārgāja robežu.

    Pie Tauraģes pieminekļa, kas bija uzcelts par godu prūšu ģenerāļa Jorka un krievu cara 1812. gada līgumam, rosbahieši deva uzticības zvērestu "Rietumkrievijas armijai".

    Vienība no Vislas bija devusies ceļā ar 387 vīriem un, no tās aizturēšanai nosūtītajām vienībām pienākot jauniem brīvprātīgajiem, pieaugusi līdz 960 vīriem.

    Lietuvā tālāku virzīšanos nācās veicināt ar ložmetēju uguni. Tomēr gandrīz 1000 kilometru nosoļojušajai nogurušajai vienībai izdevās atsavināt vilcienu, ar kuru tā aizkratījās līdz Jelgavai.

    9. novembrī, Ķīles un Berlīnes revolūcijas gadadienā, tā zem sava melnā karoga soļoja pa Jelgavas ielām. Vācu iedzīvotāji to sveica ar sajūsmu.

    Laika atpūsties gan nebija. Dzelzdivīzija Torņakalnā bija ielenkta. Rosbahs sakārtoja pēc pārgajiena uz kaujas vietu sajukušās vienības un uzbruka latviešiem, kuri jau bija pārliecināti par savu uzvaru.

    Pilnīgā marša kārtībā viņš uzbruka pārsteigrajam ienadiniekam, ar nepārvaramu sparu nokļuva pilsētas sirdī un atbrīvoja aplenktos biedrus. Tomēr latviešu bruņotie spēki bija skaitliski daudz pārāki. Soli pēc soļa Rosbaham par spīti drosmei, kas pat izraisīja sabiedroto apbrīnu, nācās atkāpties. Pulkvedis-leitnants di Pakē rakstīja: "Ienaidnieks (vācieši) bija lielas drosmes paraugs. Kāds virsnieks pavisam viens šāva no sava ložmetēja, kamēr nekrita pie sava ieroča."

    Ar ieročiem un munīciju vienība vēl bija apgādāta, bet pārtikas un medikamentu nebija jau sen. Ievainotos nācās nogalināt, jo būtu vēl briesmīgāk viņiem nokļūt latviešu rokās. Sagūstītie baltieši un vācieši tika noslaktēti ar briesmīgu nežēlību. Varēja atrast viņu līķus pienaglotus pie kokiem ar izdurtām acīm un citus, kas bija sakropļoti pirms nogalināšanas. Brīvkorpusu armija sāka postīt kā mežakuiļi dārzā. "Mūsu acis pielija ar asinīm," rakstīja fon Zālomons. "Mēs trencām latviešus pa laukiem kā zaķus, nodedzinājām katru māju, sagrāvām katru tiltu un salauzām katru telegrāfa stabu. Mēs metām līķus akās un apmētājām ar granātām. Mūsu sirdīs vairs nebija cilvēcīgu jūtu. Kur mēs mājojām, tur zeme vaidēja no iznīcības. Kur mēs bijām iebrukuši, tur bijušo māju vietā gulēja drupas, pelni un gruzdoši baļķi, strutojošas čūlas klajā laukā. Milzīgs ugunsgrēks apgaismoja mūsu ceļu. Mēs bijām sakūruši sārtu, kurā dega ne tikai nedzīvs kurināmais, tur dega mūsu cerības, mūsu ilgas, tur dega pilsoniskās pasaules likumi un vērtības, tur dega viss, ko mēs bijām saglabājuši no vārdiem un no ticības laika lietām un idejām, no kā mēs atbrīvojāmies putekļainā rīboņā." Tikai Jelgavas pilsēta vēl tika turēta, kā pēdējais tās zemes stūris, kas bija tik vieglprātīgi viņiem apsolīta. Pretinieka uzbrukums sākās 21. novembrī. Visu dienu brīvkorpusi aizstāvējās cīņā vīrs pret vīru. "Tikai ar daļu mūsos mītošā gara pietiktu atkal padarīt Vāciju par lielvalsti," rūgti aprakstīja to Vācu leģiona vadonis kapteinis Zīverts, kurš dažas dienas vēlāk krita pie Bauskas. Lai pārrautu aplenkumu, vāciešiem nācās pamest pilsētu. Uznākot naktij, viņi pielaida uguni; pils, rātsnams, skolas, karamateriālu un munīcijas noliktavas kļuva par milzīgu liesmu jūru, kuras sarkanais spīdums apgaismoja apsnigušos laukus kilometrus tālu. Šī apokaliptiskā uguns gaismā brīvkorpusi atstāja Jelgavu. No visām Kurzemes frontēm vācieši, novārguši un ietinušies lupatās un nemitīgi ciešot labi apgādāto un silti apģērbto latviešu divīziju uzbrukumus, tagad atvilkās uz Lietuvas robežu. Garās, pelēkās kolonnās viņi brida pa sniegu, ratos gulēja ievainotie, kuru vaidi jaucās ar riteņu asu čīkstēšanu. Gar krastu vācu vienības nokļuva angļu kuģa "Hercules" ugunī un tām bija jāatiet uz iekšzemi.

    Pēc dažiem veltīgiem vācu Austrumprūsijas štāba mēģinājumiem 24. novembrī ar sabiedroto piekrišanu iestājās pamiers. Tomēr brīvkorpusa negribēja pakļauties savas valdības noteikumiem. Ar brīvkorpusu atkāpšanos no Berlīnes atsūtītais ģenerālis Eberharts ar vilcienu aizbrauca uz Mažeiķiem, kur vairākas vienības atvilka elpu. Viņi sagaidīja ģenerāli ar to, ka pameta vairākas granātas zem viņa vagona.

    Brīvkorpusi negribēja pamiera. Viņi nekapitulēja, bet gan paturēja ieročus atbrīvojot Kurzemi. 30. novembrī viņi pārgāja Lietuvas robežu.

    Tagad viņi varēja nedaudz uzelpot, jo lietuviešu karaspēks viņus novēroja no cienīga attāluma. Ne visi bija izsprukuši no šīs briesmīgās dēkas. No 10'000 vīru, kuri divus mēnešus atpakaļ skaitījās Dzelzdivīzijā, tagad atgriezās tikai 5800. No 600 Hamburgas brīvkorpusa brīvprātīgajiem, kuri bija ieradušies Kurzemē 1919. gada februārī, izdzīvojuši bija 24.

    Veimāras Vācija drebēja, domājot par šo briesmīgo cilvēku atgriešanos, kuri bija tik daudz izcietuši un ar kuriem bija tik slikti izturējušies. Viņi bija devušies ceļā atriebties par sakāvi un celt jaunu tēvzemi, un tagad atgriezās uzvarēti, bet nekādā gadījumā ne zaudējuši drosmi. Viņiem bija sajūta, ka viņus ir nodevusi pašu valdība. Viņu vadonis ģenerālis fon der Golcs šo noskaņojumu bija pareizi aprakstīja, kad viņš izteica savu sarūgtinājumu rakstot, ka viņa karavīri viegli ar saviem četriem ienaidniekiem (Sarkanā armija, kareivju padomes, latviešu valdība un Antante) tiktu galā, ja vien tiem nepiebiedrotos vājā vācu valdība. "Kad es saņēmu man uzticēto uzdevumu, es nešaubījos, ka mans ļaunākais ienaidnieks kļūs mana paša tauta un valdība," viņš teica.

    Ģenerālim Niselam Antante uzticēja pabeigt Baltijas problēmu; viņš nāca palīgā Veimāras valdībai un pavelēja brīvkorpusiem, ierodoties Austrumprūsijā, atbruņoties un izformēties.

    Kad viņi ienāca vācu zemē no Lietuvas, nebija ne mūzikas, ne ziedu, ne svinīgas sagaidīšanas; sagaidīja atgriešanos policijas vienības un pastiprinātas Reihsvēra nodaļas. Jautājums tagad bija, vai viņi ļausies atbruņoties.

    Dzelzdivīzija pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur, un tādā veidā izbēga atbruņošanas kaunu. Tā aizsoļoja līdz Lejassaksijas pilsētām, kur karavīri sadalījās pa ciematiem un noslēpa ieročus.

    Majors Bišofs ziņo par savu tikšanos ar ģenerāli Estorfu, Austrumprūsijas militāro komandantu dažas dienas vēlāk: "Es zināju viņu un sagādāju pārsteigumu atgādinot, ka es ar viņu esmu ticies savā pirmajā dienesta gadā Austrumāfrikā. "Nu, mans mīļais Bišof," teica ģenerālis. "Es zinu, ka jūs gribat soļot uz Berlīni, es nevaru jūs aizturēt; tad puse manu vīru pāries pie jums un otra puse nešaus. Tomēr to nedariet, tam nebūs jēgas." Man bija grūti tagad palaist vaļā domas, kuras bija mani pavadījušas no 1918. gada 9. novembra, kuras mani bija nosūtīšanas uz austrumiem un bija vadījušas katru manu domu un darbu, un atdot prom instrumentu to izpildīšanai."

    Īstenībā Bišofs, kā citi brīvkorpusu vadoņi, neatdeva savu ideju. Baltijas dēka bija nocietinājusi viņus līdz stāvoklim, kad nebija iespējams vairs iekļauties Veimāras Vācijā. Viņi nekādā gadījumā negribēja pamest savu mērķi.

    Viņi bija droši, ka atnāks atmaksas diena, un darīja visu, lai saglabātu brīvkorpusus neskartus, kurus viņi pārveidoja par laukstrādnieku grupām un aizveda uz lielajām Prūsijas un Pomerānijas saimniecībām. 23. decembrī Rosbahs "Deutsche Tageszeitung" ievietoja sludinājumu ar šādu tekstu: "Rosbaha grupa dara zināmu savu nolūku, neizformēties, bet gan saglabāt kopību un stāties tās nacionāliem mērķiem sekojošu cilvēku vadībā."

    Drīz pēc tam radās darba biedrības, kuras tālāk attīstīja ideju par militāru Baltijas kolonizāciju. Tās nākotnē spēlēja nozīmīgu lomu un bija paraugs Trešā reiha "Darba dienestam".

    "Mēs nebijām atbrīvojušies no tā, kas bija mūs pārpildījis. Mēs no tā netikām vaļā smacīgās dzertuvēs, ne deju zālēs, kas sestdienu pēc sestdienas piepildījās ar meitenēm un puišiem un karavīriem, ne mierīgajās sētās. Kaut kas mūs dzina apkārt, un tā nebija neziņa par to, kas ar mums ir noticis, tas nebija arī mūsu izdarītā bezjēdzīgums; kas tas bija, mēs paši nezinājām. Mēs plītējām cauras naktis, un kad mēs neplītējām, mēs bijām meiteņu istabās, un kad mēs nebijām tur, mēs nospēlējām savu naudu. Mēs gaidījām un īsti nezinājām ko. Mēs paturējām savus ieročus un nezinājām, kad mums tie vēl noderēs. Mēs dzīvojām nomaļu dzīvi, mēs visur sastapām mūrus, mes nekur neiederējāmies, mēs Vācijā bijām sveši."

    Thursday, March 24th, 2011
    12:02 pm
    VIII Dzīves telpa austrumos

    Ļaužu pūlis Rīgas Doma laukumā bija pārāk iegrimis sēru zvanu dunā, lai augstu debesīs ievērotu maija sauli. Prūsijas karogi uz viduslaiku doma fasādes bija aptīti ar sēru lentēm. Senās Vidzemes galvaspilsētas atbrīvošanas prieku nomāca sēras. Pilsēta bija likusi lielas cerības uz karavīru, kura nāvi tagad apraudāja.

    Gar nopietnajiem sēru viesiem seši vīri tērauda ķiverēs nesa zārku, apsegtu ar ordeņa bruņinieka mēteli – baltu ar melnu krustu. Leitnanta barona Hansa fon Manteifeļa mirstīgajām atliekām izrādīja tādu godu, kā kaujas laukā kritušam princim. Ziedu nebija, tā vietā neskaitāmas lapu vītnes kā uzvaras un jaunības simbols.

    Laukumā bija sastājušies Landesvēra un brīvkorpusu vīri. Viņu karogu spilgtās krāsas plīvoja kā ziedi virs pelēko ķiveru pūļa. To starpā bija Hamburgas brīvkorpusa karogs, purpursarkans ar trīs sudraba torņiem ar frīziešu pirātu melnajiem vimpeļiem, un sniegbaltais Dzelzbrigādes karogs ar sarkani apmaloto melno krustu. Uz dažiem karogiem bija svastika, bet visvairāk tomēr bija melnu karogu ar miroņgalvām.

    Orķestris ar zirgu astriem rotātu zvanu koku spēlēja karavīru atvadu dziesmu: "Man reiz bija biedrs..."

    Vācu piedzīvojumi Baltijā sākās pirms septiņiem gadsimtiem, kad Alberts fon Bukshēvdens no Brēmenes 1200. gadā izcēlās Vidzemes krastā.

    Vecais dzintara ceļš kopš seniem laikiem ir pievilcis iekarotājus. Laika gaitā pa to turp un atpakaļ ir devušies pēc zemes izbadējušies cilvēki, triecot vienu pret otru Eiropu un Āziju, vāciešus un slāvus, kaujas troksnī un pakavu dunā. Šī bija kāpu un zilu purva ezeru nosētu mežu zeme, pār kuru skan meža zosu kliedzieni, meža ķēniņu un rūķu valstība. Vācu kolonisti to apsēja ar miežiem, rudziem un kviešiem. Pāvesta Inocenta III bulla pilnvaroja Albertu fon Bukshēvdenu vervēt krustnešus Saksijā un Vestfālē un piešķīra Kristus bruņinieku brālībai statūtus, kā Palestīnā karojošajiem templiešiem. Brālībai bija balti johanniešu mēteļi ar sarkanu krustu un zobenu. No tā radās nosaukums Zobenbrāļi. Smilšainā ar duļķainiem dīķiem un pēc sveķiem smaržojošiem egļu mežiem nosētā zemes gabalā viņi dibināja Rīgas pilsētu. 1207. gadā to aplenca lībieši un piecus gadus vēlāk latgaļi; 1220. gadā nācās atsist dāņu uzbrukumu. Tomēr 1229. gadā, pēc Alberta fon Bukshēvdena, nu jau arhibīskapa, nāves, to sakāva lietuviešu armija. Tad tā sauca palīgā spēcīgāko Teitoņu bruņinieku ordeni, kas bija dibināts 40 gadus iepriekš Palestīnā. Pretstatā abiem citiem krustnešu ordeņiem, templiešiem un johanniešiem, Teitoņu ordenis bija vācisks. Tajā uzņēma tikai vācu dižciltīgos.

    Teitoņu ordenis pirmo reizi ieradās austrumos 1211. gadā Vislas krastos. Te viņi apmetās atbilstoši Frīdriha II Rimini Zelta bullai, kas nodrošināja ar pāvesta un ķeizara aizsardzību viņu kolonizācijas darbību austrumslāvu zemēs. Vērienīgi domājošā lielmestra Hermaņa fon Zalcas vadībā krusts bija izkārtne jaunu zemju iekarotājiem.

    Tā kā ar arklu un mūrnieka ķelli viņi prata rīkoties tikpat labi kā ar šķēpu un zobenu, viņi uzbūvēja pilsētas un nocietinājumus kā Kreicburgu, Kronštati, Fogelzangu, Rēdeni, Marienverderi, Elbingu, Kēnigsbergu, Marienburgu... Ordeņa bruņinieku aizsardzībā līdzi ienāca vācu kolonisti. Viņi nāca no visām vācu zemēm, tomēr viņu bija vienmēr par maz. Slāvi ievēroja sava ienaidnieka vājumu un tūlīt pat apvienojās ar tatāriem, lai atbrīvotos no vāciešiem. Aizsardzības kaujās un uzbrukumos kara veiksme mainījās, tomēr Teitoņu ordenis nepārtraukti izplatījās pār Prūsiju un Kurzemi, ieņēma Dancigu un Pomerāniju un izveidoja komturejas pa visu Eiropu līdz pat Sicīlijai un Flandrijai.

    Ordenis savu attīstības virsotni sasniedza virsmestra Vinriha fon Kniprodes laikā (1351 – 1382). Vēsturnieks Žozefs Kalmets rakstīja: "Virzīšanās uz austrumiem pēdējā viduslaiku gadsimtā bija vienu no lielākajiem asinsizliešanas posmiem, tas ar saviem iekarojumiem un kolonizēšanu kļuva par vienu no svarīgākajām parādībām Eiropas vēsturē. Tas bija dažādu notikumu pilns, pilns ar brutalitāti, postījumiem un masu slepkavībām... Bet vienlaicīgi notika arī attīstība. Vācu dzīves telpa tika atbrīvota un sagatavota vācu tautai."

    Šo augšupeju sekojošajos gadsimtos negaidīti stipri aizkavēja Polijas karalistes uzplaukums, par kuru jāpateicas jagailietim Vladislavam II. Pie tam pastiprinājās ordeņa iekšējie sarežģījumi.

    1410. gada 15. jūlijā Teitoņu ordeņa bruņiniekus pie Tannenbergas pilnīgi sakāva poļu, lietuviešu un mongoļu armija. Ordeņa vara bija salauzta, bet domas par tā darbiem arvien atkal atgriezās vācu prātos. (Piecus gadsimtus vēlāk, 1914. gada 30. augustā feldmaršals Hindenburgs tajā pašā kaujas laukā iznīcināja ģenerāļa Samsonova armiju un atmaksāja par 1410. gada sakāvi.)

    Luterticība pārgājušais Brandenburgas Albrehts 1525. gada 10. aprīlī novilka ordeņa virsmestra mēteli un pārtaisīja Prūsiju laicīgā firstistē par labu savai ģimenei. Ordeņa Livonijas zars tika sekularizēts 1562. gadā, un tā lielmestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes hercogu. Kamēr brandenburgieši gribēja savienoties ar Vācu impēriju, Livonija atzina Polijas karaļa kundzību, kas apstiprināja visas šeit dzīvojošo vāciešu tiesības. Tādā veidā tika radīta jauna dižciltīgo kārta, Baltijas bruņiniecība jeb Baltijas baroni.

    Šiem baroniem piederēja zeme no Austrumprūsijas līdz Livonijai, kur pilsētās plauka vācu celtniecība, lielākā daļa tirdzniecības bija vācu rokās. Viņi tiecās nepiedalīties karos, kurus karoja zviedri un krievi par valdīšanu šajās provincēs. Tā kā zeme piederēja viņiem, politiskā virsvara viņiem bija vienaldzīga. Vācu dēli labprāt devās caru dienestā un tikpat labprāt pieņēma krievu dižciltīgos titulus. Viņi gan nesajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem. Abas tautas dzīvoja līdzās, pie kam vācieši veidoja valdošo šķiru; tomēr nepazuda nicināšanas, dusmu un naida sajaukums, ko tās juta viena pret otru.

    20. gadsimta sākumā Baltijā notika vairāki asiņaini dumpji. Triju provinču – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – iedzīvotāji iestājās pret caru rusifikācijas mēģinājumiem. Tie neatkarībā redzēja vienīgo glābiņu no Baltijas baroniem un krieviem. Zaudējums, ko 1905. gadā krieviem sagādāja Japāna, paātrināja šo tautu nacionālos centienus.

    Ostās izcēlās streiki; tika nodedzinātas dažas pilis. Tūlīt pat pastiprinājās saites ar krievu revolucionāriem, kuri cīnījās gan ar carismu, gan feodālismu. Tajā laikā Baltijas provincēs izveidojās un ātri attīstījās pirmās marksistiskās partijas, kuras šeit izspēlēja nacionālo kārti, apstākļi tam bija izdevīgi. Tāds bija stāvoklis, kad sākās Pirmais pasaules karš. Latviešu, lietuviešu un igauņu divīzijas ar krievu komandieriem veidoja cara armijas 29. korpusu. Tās iesoļoja Austrumprūsijā, un kaujā pie Mazūrijas ezeriem tika iznīcinātas. Vācu 8. armija 1915. gadā iekaroja Lietuvu un lielu Latvijas daļu; Igaunija tika ieņemta gadu vēlāk. 1917. gada septembrī armija iegāja Rīgā.

    1917. gada novembrī boļševiki Petrogradā sagrāba varu. Tas stipri izmainīja stavokli austrumos. Komunistu ietekme Latvijā bija samērā stiprāka nekā pašā Krievijā. Apriņķu vēlēšanās 1917. gada augustā, tātad pirms Petrogradas revolūcijas, lielinieki Rīgā saņēma 41% balsu un Valmierā pat 60%.

    Impērijas vadītaji sākumā nevarēja izlemt, kādai politikai šajās provincēs sekot, tad izteica ideju izveidot lielhercogistes, kuras būtu pakļautas ķeizara kronim. Brestļitovskas miera līgumā 1918. gada februārī vācu pilnvarotajiem izdevās piespiest jauno Krievijas vadību atzīt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību.

    Vācu diplomāti gan nemaz nebija padomājuši, ka trīs provinces uzreiz pēc atbrīvošanas nodibinājās kā neatkarīgas valstis, kuru valdības atzina Antantes valstis. Šie dedzīgie nacionālā principa piekritēji tūlīt pat izmantoja izdevību uzspiest Vācijai austrumos. Trīs Baltijas valstis nosūtīja delegātus uz Parīzes konferenci un no cara armijā dienējušajiem karavīriem izveidoja nacionālās armijas.

    Vācu 8. armija pastāvēja tagad tikai uz papīra, tā kā 11. novembrī rietumos iestājās pamiers. Pašas izveidojās kareivju padomes, kuras padzina virsniekus un pieprasīja demobilizāciju un nekavējošu nosūtīšanu mājup. Dažās dienās veseli pulki izgaroja gaisā.

    Sarkanā armija izmantoja vācu bruņoto spēku sabrukumu un uzbruka no Petrogradas, lai atkarotu vecās cara provinces. Kā agrāk savā starpā cīnījās vācu un slāvu straumes.

    Sarkanie savus spēkus sakoncentrēja galvenokārt Latvijā, no kuras bija cēlušies daži no labākajiem Sarkanās armijas pulkiem. Tie bija karavīri, kuri 1918. gada jūlijā apspieda sociālrevolucionāru sacelšanos. Starp citu, arī Sarkanās armijas virspavēlnieks uz kādu laiku bija latvietis Vācietis. 18. decembrī sarkanie pulki iekaroja Valku, kur izveidoja Padomju Latvijas valdību ar Pēteri Stučku priekšgalā. 1919. gada 3. janvārī viņi ieņēma Rīgu un 6. janvārī pār Kurzemi sasniedza Lietuvu un Viļņu.

    Šī ātrā uzbrukuma sekas bija tādas, ka Latvijā socializēšana notika daudz ātrāk nekā Krievijā. Spēcīgie koliktivizēšanas pasākumi noveda saimniecību sajukumā un radīja sasteidzīgu iedzīvotāju klasu izmaiņas. Rīgā vien sliktās pārtikas apgādes dēļ 1919. gada pirmajā mēnesī nomira 8000 cilvēku.

    Padomju iekarojumi darīja sabiedrotos nemierīgus, un tie izlēma nosūtīt uz Baltijas jūru "militāro padomnieku" grupu un mazu britu eskadru admirāļa Sinklēra vadībā; 1918. gada 12. decembrī briti sasniedza Baltijas krastus un atveda palīdzību Igaunijas valdībai. Šī mazā, gar austrumu robežu ar ezeriem un purviem nosegtā zeme bija padomju uzbrukuma sākumā palikusi neskarta. Sabiedrotie ieveda vairākus tūkstošus brīvprātīgo no Zviedrijas un Dānijas, ieročus un materiālus. Arī apmēram 2000 vīru liela latviešu vienība, kas sarkano uzbrukumā bija nogriezta no dzimtenes, pievienojās igauņu armijai, kura dažās nedēļās ar uzbrukumu atspieda vārgos Igaunijas iecirkņa komunistu spēkus.

    Latvijā stāvoklis bija smagāks. Liepājā par varu cīnījās trīs puses. Vispirms sabiedroto atbalstītā latviešu nacionālā valdība ar Ulmani, bijušo Nebraskas universitātes (ASV) agronomijas profesoru, vadībā. Tad Baltijas baroni, kuri tiecās pēc savienošanās ar Vāciju. Un beidzot 8. armijas kareivju padome, kas ar Sarkanās armijas palīdzību gribēja nodibināt proletariāta diktatūru. Līdzās šīm trijām naidīgajām grupām bija arī britu militārā misija pulkveža Kīnana vadībā, kas izrīkoja no kāda kuģa un tiecās pastiprināt Lielbritānijas ietekmi. (Par britu nolūkiem Baltijas valstīs nav nekādu šaubu. Moriss Bomons par to piezīmē: "Sīkā Igaunija tāpat kā Latvija bija ievilkta Lielbritānijas saimniecisko interešu lokā.") Lai pretotos padomju uzbrukumam Ulmanis centās izveidot latviešu armiju. Viņam izdevās izveidot vienu brīvprātīgo bataljonu pulkveža Baloža vadībā, ko drīz sāka saukt par "baložiem". Klāt vēl būtu jāskaita stipra balto krievu nodaļa kņaza fon Līvena vadībā. Baltijas baroni atteicās iet kopā ar saviem bijušajiem padotajiem un izveidoja Landesvēru, kurā viņi uzņēma arī savus zemniekus. Tas bija pulks no dažādiem kaujai gataviem vīriem, kuriem tomēr trūka kopīgas izcelsmes un pieredzes.

    Vienīgais īstais militārais spēks Latvijā bija 1918. gada pēdējās nedēļās izveidotais majora Jozefa Bišofa, kaujās pārbaudīta un izlēmīga virsnieka, no 8. armijas paliekām izveidotais brīvkorpuss. Viņa tērauda gvardē bija tikko 600 brīvprātīgo. Tikai šie vīri bija spējīgi uzbrūkošos padomju spēkus apturēt un soli pa solim atspiest atpakaļ. 1919. gada 3. janvārī komunisti ieņēma Rīgu. Pēc piecām dienām viņiem atdeva Jelgavu, pie tam tika uzspridzināta gaisā pulvera noliktava un arsenāls. Šī gigantiskā eksplozija sagrāva 70 ēkas un apraka zem sevis to iedzīvotājus.

    Sabiedrotie bija rēķinājušies, ka vācu armijas sabrukums šeit sekmēs padomju virzīšanos. Tā kā viņi nebija spējīgi turp nosūtīt dauz karavīru un kara materiālu, viņi piekrita risinājumam, kas viņiem likās vienkāršs un lēts: viņi izdomāja Baltijas krasta aizsardzību uzticēt vāciešiem. Par to 1918. gada 11. novembra pamiera līgums teica XII nodaļā:

    "Viss tajās zemēs, kuras pirms kara piederēja Krievijai, esošajam vācu karaspēkam... ir jāatiet uz Vācijas 1914. gada 1. augusta robežām, ja sabiedrotie noteiks, ka tas ir nepieciešams šo zemju iekšējam stāvoklim..." Uz Baltijas krastu nosūtītā amerikāņu senāta komisija aprakstīja stāvokli savā ziņojumā: "Vācieši paliek Baltijas provincēs ar sabiedroto piekrišanu un tiešu rīkojumu."

    Latviešu valdības vadītājs Ulmanis nevarēja no šiem notikumiem izvairīties. Divas trešdaļas viņa zemes bija ieņēmuši lielinieki. Par to viņš vairākas reizes cēla iebildumus impēriskajam komisāram Baltijā Augustam Vinnigam.

    Komisārs pats zināja par savējo spēku niecīgo skaitu un pats bija norūpējies, kas notiks tālāk; tāpēc viņš neieklausījās sava apmeklētāja baiļu diktētajos piedāvājumos. 1918. gada 25. decembrī mazajā Latvijas armijā notika dumpis. Ulmanis atkal gāja pie Vinniga. Impēriskais komisārs sāka grūtu spēli.

    Lai iegūtu papildspēkus no Vācijas, viņam bija jāpārliecina Ulmanis, ka vienīgi vācieši var piedāvāt aizsardzību:

    "Valdības vadītāja kungs, jūs zināt par niecīgajiem Latvijā esošajiem vācu spēkiem, ar kuriem nepietiks cīņai pret iekšējām jukām un pret iespējamo komunistu uzbrukumu."

    "Šajā gadījumā mana zeme kritīs padomju rokās," atbildēja Ulmanis.

    "Mēs, vācieši, būsim pirmie, kas to nožēlos. Mēs varētu būt gatavi nosūtīt papildspēkus uz Kurzemi, bet to varat izlemt tikai jūs. Es varu jums tikai ieteikt apelēt pie britu karaļa pārstāvja. Nav iedomājams, ka viņš jums nesūtīs palīdzību."

    Šī padoma došanas laikā Vinnigs bija vienlaicīgi pārliecināts, ka Anglija atteiksies, un nekļūdījās. Briti izteica latviešu valdības galvam atbalstu, tomēr darīja zināmu nespēju palīdzēt ar karaspēka iesaistīšanu.

    Izmisumā Ulmanis droši vien izlēma prasīt militāru palīdzību no Berlīnes. Viņš atgriezās pie Vinniga, kurš piedāvāja savervēt vācu brīvprātīgos. (Tajā laikā vācu pilnvarotais bija sociāldemokrāts.)

    Savās atmiņās Vinnigs raksta, ka Ulmanis ar sajūsmu piekrita šim piedāvājumam. Berlīnes pārstāvim bija slepena cerība, ka kļūs iespējama atkārtota Latvijas iekarošana, ja brīvkorpusu vervēšanai būs cerētās sekmes.

    Angļi, pie kuriem Ulmanis prasīja padomu, necēla iebildumus. Šī izeja viņiem aiztaupīja sava karaspēka sūtīšanu un lielu līdzekļu iztērēšanu. Pēc viņu domām stipri sakautā Vācija šajā zemē varēja atsvērt pieaugošo padomju varu. Viņi paši gribēja paturēt šķīrējtiesnešu lomu. 1918. gada 29. decembrī starp Vācijas pārstāvi un Latvijas pagaidu valdības vadītāju tika noslēgts līgums, par to, ka uz Latviju tiks nosūtīts vāciešu vadīts brīvprātīgo korpuss. Visi vācu karavīri, kuri vismaz četras nedēļas būs karojuši, var prasīt Latvijas pilsonību. Jāatzīmē, ka pretēji daudzu vēsturnieku domām šajā līgumā nebija minēta zemes piešķiršana vācu karavīriem.

    Vinnigs savās atmiņās skaidri saka, ka latviešu valdība nepiešķīra zemi, bet piedāvāja tikai pilsonību. "Tā ir taisnība, ka Vācijā šis līgums bieži tiek tulkots kā piekrišana kolonizācijai, tomēr šāda interpretācija nav pareiza."

    Kaut arī Ulmaņa-Vinniga līgums nesolīja nekādu zemi, uz Baltiju devušies brīvprātīgie par to nezināja. Oficiālā propaganda, ko sludināja Berlīnē izveidotais speciālai birojs, Baltijas vervēšanas birojs, runāja par pretējo. Valdības avīze "Vorwärts" 1919. gada 10. martā solīja prēmijas, atbalstu ģimenēm, labu apgādi un pie tam izcēla iespēju pārcelties uz dzīvi. Tas varēja modināt stipru interesi cilvēkos, kuri bija iepazinuši nabadzību un bezdarbu. Kadets Ernsts fon Zālomons 1919. gada 1. aprīlī, Bismarka dzimšanas dienā, ieradās Baltijā pārliecināts, ka viņam tāpat kā viņa biedriem kara beigās pienāksies 80 morgeni zemes. Noske par to izteicās ciniski: "Ko neteica plakāti, mutiski izrunāja vervētāji." Ministrs un viņa ļaudis pārņēma atbildību par milzīgo krāpšanu un tā nopelnīja piekrāpto naidu.

    Brīvprātīgajiem tik vieglprātīgi piesolītā zeme bija ne tikai labākas dzīves cerība. Viens no viņiem rakstīja: "...šī zeme mums bija izaicinājums; pēkšņi tas mums bija pienākuma simbols... Mēs meklējām ieeju pasaulē, un Vācija gulēja kaut kur miglā, pilna juceklīgu tēlu; mēs meklējām zemi, kas mums dotu spēkus, un šī zeme pati mums neļāvās; mēs meklējām jaunu, pēdējo iespēju Vācijai un mums pašiem, un tur dzimtenes tumsā slēpās nezināms, bezveidīgs spēks, kas pa pusei apbrīnots, pa pusei ienīsts pretojās mūsu spiedienam. Mēs devāmies aizstāvēt robežas, bet tur nebija nekādu robežu. Tagad mēs bijām robeža, mēs turējām ceļus vaļā; mēs spēlējām spēli, kurā jutām iespēju uzvarēt, un šī zeme bija lauks, kurā mēs apmetīsimies."

    Vēlāk nacionālie vēsturnieki skaidroja šo jauno vāciešu rīcību kā vēlēšanos cīnīties ar lieliniecismu. Tomēr izskatās, ka tā nebija izšķirošā. Tieši otrādi, antikomunisms bija tikai iegansts daudz reālākām domām. Vīru motīvi bija patiesi un skaidri. Viņi gribēja ar ieročiem rokās iegūt sev jaunu dzimteni zemē, kuru jau gadsimtiem ilgi apstrādājuši viņu tautas brāļi. Novadi, meži, pilsētas šajā zemē bija vāciski un šis vāciskums bija apdraudēts. Tā bija pamatdoma. Majors Flečers no Kēnigsbergas, kuram baltiešu baroni uzticēja savas zemessardzes komandēšanu, vēlāk rakstīja: "Sabiedrībā un cīņā līdzās baltiešiem mana slimā vācu sirds, revolūcijas dēļ zaudējusī ticību vācu tautai, kļuva atkal vesela. Atpakaļ skatoties man jāsaka, ka tikai baltiešos bija sastopami godīgums un gods."

    Vēl vairāk šada attieksme gadījās vīriem, kuru daba sliecās uz karošanu un piedzīvojumiem un kuru karā iegūtās spējas tagad palika neizmantotas. Viņi devās uz Baltiju, kā vēlāk bija devušies uz Brazīliju, Īriju, Ķīnu, Meksiku, Bolīviju vai pat Indiju, visur, kur tikai bija vajadzīgi vīri, kas prata karavīra arodu. Tiesa, Baltija viņiem bija arī fantastiska nākotnes cerība, ne tik ļoti izmisuma radīts mērķis. Ievadā franču "Deutsches Schicksal" izdevumam, kurā Kazimirs Edšmits apraksta traģisko vācu karavīru likteni Dienvidamerikā, Benuā-Mešēns raksta: "Tās nebija grūtības un trūkumi, ne dzeltenais drudzis un arī ne aukstās naktis Dienvidamerikas cietumos, visvairāk sāpēja tas, ka viņi nejaušības dēļ bija kļuvuši par piedzīvojumu meklētajiem, kaut arī iepriekš viņi bija bijuši varoņi. Viņi visu bija atdevuši, izņemot savu iekšējo godu; viņu dedzīgā atdošanās kara dzīvei viņus bija saglabājusi, atgādinot zudušo karavīru biedriskuma sajūtu."

    Pirmo reizi kopš ordeņa bruņinieku laikiem kopā saplūda brīvprātīgie no visām vācu zemēm, no Prūsijas līdz Bavārijai, no Elzasas līdz Tirolei, no Bohēmijas līdz Šveicei, tie, kas bija zaudējuši ticību saviem tēviem, ķeizaram un tēvzemei. Viņi arī neticēja ne Dievam, ne Velnam, tikai paši sev. Viņi bija pārliecināti, ka viņu liktenis ir atkarīgs tikai no viņu gribas un ieročiem.

    Ģenerālštābam sabiedroto un Ulmaņa valdības lēmums nozīmēja negaidītu veiksmi. Lai novērotu militārās operācijas, tas pārcēlās no Kaseles uz Kolbergu un iekārtoja īpaši Baltijas operāciju vadīšanai Ziemeļu virspavēlniecību. Šī virspavēlniecība bija pakļauta ģenerālim fon Kvastam. Ģenerālis fon Zēkts, kurš nākamībā spēlēja nozīmīgu lomu Reihsvēra vadībā, kļuva par štāba komandieri. (Virspavēlniecība vēlāk kļuva par III armijas grupas pavēlniecību ģenerāļa fon Estorfa vadībā.) Vēl viens ģenerālštāba loceklis bija bataljona komandieris Fričs, vēlākais armijas virspavēlnieks.

    Par vācu vienību pavēlnieku Baltijā tika pārcelts ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs. Šis ar retām politiskajām dāvanām apveltītais virsnieks bieži tika salīdzināts ar Vallenšteinu; tas bija ļoti glaimojoši, tomēr fon der Golcs bija pārpildīts mazāk ar godkāri, bet vairāk ar tēvzemes mīlestību. Kurzemē pazina šo ģenerāli ar veca vilka seju, kurā dega divas drosmīgas acis. Pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gadā viņš pārņēma Baltijas divīzijas vadību. Kopā ar ģenerāļa Mannerheima pulkiem viņš izdzina krievus no Somijas. Pēc sabrukuma viņš tika nosūtīts uz Silēziju, kur atvairīja čehu iebrukumu. Viņš bija īstais vīrs karam austrumos.

    Kad fon der Golcs bija pārņēmis ar plašām pilnvarām apveltīto pavēlniecību Vidzemē, viņš uzreiz uztvēra ideju vadīt tālāk mūsdienās teitoņu bruņinieku ordeņa lielmestru politiku. Ja Vācijas ekspansija uz rietumiem, kā trīspadsmitajā gadsimtā, bija cietusi neveiksmi, ģenerāļa skatiens atkal atgriezās pie tradicionālā "spiediena uz austrumiem". Viņš gribēja, kā pats rakstīja, no neveiksmīgā kara glābt visu, kas bija glābjams. Austrumos bija uzvarējusi Vācija. Savienībā ar baltajiem krieviem un zem pretlieliniecisma cīņas karogiem viņš domāja atkal atsākt veco austrumu politiku jaunā, uzlabotā veidā, kaut tā 1918. gada notikumos bija salauzta, un iesākt saimniecisku un politisku tuvošanos Krievijai austrumos. Šai Krievijai, kurai ticis atņemts inteliģences slānis, būs vajadzīgi tirgotāji, inženieri un vadošie ierēdņi, tās izpostītās un iztukšotās robežprovinces piedāvās darbu labiem vācu zemniekiem. Pie tam viņš pirmkārt domāja par atbruņotajiem vācu karavīriem. Krievija nevarēs kā pirms kara atraidīt šādu plānu. Ar tādiem mērķiem acu priekša nedrīkstēja ļauties apstāties pie tādiem sīkumiem kā jaunā latviešu valsts. Ģenerāļa plāni bija vienkārši: visi demobilizētajiem karavīriem, kuri nav atraduši darbu, jāpārceļas uz Kurzemi. Zemei jātiek pārveidotai par milzīgu militāru koloniju, kurā bruņoti zemnieki paliek savās vienībās un jebkurā brīdī var stāties savu virsnieku dienestā. Beidzot varēs kopā ar baltajiem krieviem soļot uz Petrogradu, kur jāizveido Vācijai labvēlīga monarhija. Slepus fon der Golcam bija cerība kādu dienu soļot uz Berlīni, "lai nogāztu par sakāvi atbildīgo kauna valdību".

    Pēc ilga brauciena neapkurinātā 4. klases vagonā virspavēlnieks ļoti sliktā garastāvoklī 1. februārī ieradās Liepājā. Viņš inspicēja pēc pavēles nostādītās vienības, kuru svarīgākās daļas bija Baltijas Landesvērs un Bišofa komandētā Dzelzbrigāde.

    Landesvērs ar valdības vadītāja Ulmaņa piekrišanu bija izveidots no baltiešu baroniem, kuri nevēlējās iestāties Baloža nacionālajās rotās. 1919. gada janvārī grāfs Lotārs cu Dona, viens no svarīgākajiem baltiešu pārstāvjiem, ziņoja Landesvēram slavena virsnieka, bataljona komandiera Flečera ierašanos. Šis turīgais muižas īpašnieks no Austrumprūsijas nebija piedzīvojumu meklētājs; tomēr viņu no ierastās dzīves izsita sabrukums un novembra revolūcija. Atkal iet karā viņam likās vislabākā metode, lai izbēgtu no ārprātīgās pasaules. Tāpēc viņš pieņēma ielūgumu. Viņš līdzi atveda kapteini Pabstu no Gvardes kavalērijas-strēlnieku divīzijas štāba, kurš jau bija kļuvis slavens kaujās ar spartakistiem. Pēc šī virsnieka ierosmes Landesvērs tika organizēts no mazām vispusīgām un neatkarīgas vienībām pēc ģenerāļa Merkera Jēgeru korpusa kārtības.

    Visā Kurzemē pazīstamā Dzelzbrigāde Bišofa vadībā tika veidota pēc vecās shēmas. Ar brigādes slavas pievilināto nepārtraukto brīvprātīgo pieplūdumu tā kļuva tik stipra, ka 1919. gada janvārī tā tika pārveidota par Dzelzdivīziju, un tajā skaitījās gandrīz 10'000 vīru. Februārī ieradās jauns pastiprinājums, tā ka divīzija tagad sastāvēja no štāba, trīs kājnieku pulkiem, mīnmetēju un ložmetēju rotām, lauka artilērijas pulka, kavalērijas pulka, lidotāju un izlūku nodaļām, sapieru rotas un lauka lazaretes. Kāds no brīvprātīgajiem rakstīja, ka miera laikā rotas komandieris ieraugot tādu vienību sev izrautu matus. Vīri amatos lielākoties bija sadalīti uz personisko sakaru pamata, daži nāca no tā paša ciema, citi bija cīnījušies kopā karā. Dažkārt līdzās stāvēja tēvs un dēls. Šeit skaitījās tikai vienības kaujas spējas un katrs frontnieks zināja, ko nozīmē biedrs līdzās, uz kuru var paļauties visos brīžos.

    Vadonis saderēja ar šiem pulciņiem. Majors Bišofs izskatījās pēc veca bīstama pirāta. Acis viņa trīsstūrainajā sejā pa pusei slēpa biezas uzacis; viņa skatiens bija zinošs un bezbēdīgs. Majora kaklā karājas Pour le Mérite krusts. Fon der Golcs reiz brīnījās par izveicību, ar kādu Bišofs stiprā vējā aizdedzināja cigareti. Majors jautri atbildēja: "To var iemācīties, vai zināt! Es karoju jau otro gadu desmitu, astoņus gadus Āfrikā, tad Pasaules karā. Es esmu vecs landsknehts."

    Februāra sākumā līdzās atsevišķajiem brīvprātīgajiem Ziemeļu virspavēlniecība kā papildus pastiprinājumu nosūtīja Knēzebeka brīvprātīgo eskadronu, 1. ulānu pulku, Hamburgas brīvkorpusu, vienu 1. gvardes rezerves divīzijas nodaļu. Visas šīs vienības pievienoja Dzelzdivīzijai. Citas vienības, to vidū Jorka brīvkorpusu, fon Rīkhofa brīvkorpusu, Dībiča brīvkorpusu, iedalīja kā pastiprinājumu Landesvērā. Tagad fon der Golcam pakļāvās 20'000 vīru. Savos plānos viņš balstījās uz to, ka viņam bija četri dažādi ienaidnieki: Sarkanā armija, Liepājas kareivju padome, vāciešiem naidīgā Latvijas valdība un Rietumu sabiedrotie. Pēc veca kara skolas principa viņš izlēma necīnīties ar visiem pretiniekiem vienlaicīgi, bet gan vienu pēc otra, un pie tam sākt ar lieliniekiem.

    1919. gada 3. marta pirmajās rīta stundās sākās uzbrukums. Miglas dēļ apvidus bija nepārskatāms un virzīšanās bija apgrūtināta. Uzbrukuma virziens sekoja Liepājas-Mažeiķu-Jelgavas dzelzceļa līnijai. Pēc ļoti asiņainām kaujām 5. martā Mažeiķi tika ieņemti, tālāko kustību gan pagausināja padomju karaspēka sīvā pretošanās, tomēr jau 18. martā Landesvēra priekšējās vienības agrāk, nekā virspavēlnieka pavēlē bija paredzēts, iegāja Jelgavā. Viņi baidījās, ka sarkanie nogalinās ķīlniekus, un šīs bažas drausmīgā veidā apstirpinājās.

    Lielinieki pilsētas vācu iedzīvotājus pakļāva briesmīgām represijām. Nebija gandrīz nevienas ģimenes, kurai kāds loceklis nebija aizvests, mocīts vai nogalināts. Dažas ģimenes kopā ar kalpotājiem bija pavisam iznīcinātas; pasargātas tikai dažas vecas sievietes. Kādu laiku pietika uz ielas runāt vāciski, lai tiktu nogalinātam, bet pats vārds "vācietis" bija kļuvis par stipru lamu vārdu. "No mājām izrautās baltiešu meitenes bija kārots guvums."

    Kad vācu vienības tuvojās pilsētai, ķīlnieki tika sadzīti cietumu pagalmos un nošauti ar ložmetējiem. Pie tam sarkanie pa logiem meta granātas. Ķīlnieki, kuriem ļāva palikt dzīviem, tika piesieti zirgiem un aizvilkti no Jelgavas uz Rīgu. Sniegā vilkās garas asiņu svītras. Grāvji bija sakropļotu līķu pilni. Pirms aizbēgt, lielinieki bija izdemolējuši Kurzemes hercogu kapenes, kurās līķi tika izņemti no sarkofāgiem, pēc tam sašauti, viņiem bija uzliktas tērauda ķiveres. Tā sarkanie pulki savā veidā atriebās bijušajiem kungiem.

    Niknumā baltieši gribēja tūlīt pat doties uz Rīgu un atbrīvot pilsētu, jo lielinieki tur varētu izdarīt tās pašas briesmu lietas. Ģenerālim fon der Golcam nācās pielikt lielas pūles, lai viņus atrunātu. Nelikās saprātīgi turpināt uzbrukumu, iepriekš nenodrošinot aizmuguri. Pie tam kaujas par Jelgavas atbrīvošanu stipri novārdzināja vienības. Hambrugas brīvkorpuss bija gājis kaujās bataljona lielumā un sadilis līdz lielai rotai. Bez tam Liepājā, kur pārtikas un munīcijas noliktavas, toni noteica kareivju padome. Fon der Golcs izveidoja pozīcijas Jelgavas priekšā, tad devās atpakaļ, lai izpildītu otro plāna daļu – ieviestu kārtību Liepājā, šis nodoms tika izpildīts bez žēlastības. Fon der Golcs iecēla enerģisko majoru Geci triju dumpīgo, kareivju padomei pieslējušos bataljonu vadībā, viņš vienā mirklī apcietināja vadoņus. Kara tiesa lēma biedējošus spriedumus, un kareivju padome bija likvidēta. Tagad ģenerālis varēja pievērsties trešajai plāna daļai un izrēķināties ar Ulmaņa pagaidu latviešu valdību. Kaut arī šai valdībai neatliekami vajadzēja vācu aizsardzības pret Sarkano armiju, tā izrādīja naidu pret vācu un baltiešu ieroču draudzību. Ne vieni, ne otri nebija valdībā pārstāvēti un arī ar dažādiem lūgumiem pazemojošā veidā atraidīti. Faktiski bija tā, kā rakstīja amerikāņu izmeklēšanas komisija Baltijā: "Ulmaņa valdība nevar pārstāvēt tautu, kamēr tā nav ievēlēta vispārīgās vēlēšanās; liela sabiedrības daļa atsakās atbalstīt viņu."

    1919. gada otrajā aprīļa nedēļā baltieši atkal iesniedza mēreni sastādītu lūgumu par pārstāvību valdībā un panesamu apiešanos; Ulmanis izvairījās no šī jautājuma. Tagad mērs bija pilns. Baltieši un viņu Vācijas karabiedri, kas nupat ar ieročiem bija atbrīvojuši daļu valsts teritorijas, nevarēja paciest, ka viņi tiek uzskatīti par otrās klases cilvēkiem un ka viņiem tiek liegtas tādas pašas tiesības kā latviešiem.

    Viens no vīriem, kurš ar visu savu enerģiju atbalstīja šo protestu, bija jaunais virsnieks Hanss fon Manteifelis, Landesvēra Triecienvienības komandieris un nozīmīga dižciltīga Kurzemes titula mantinieks. Viņa vīri viņu dievināja, un viņš bija baltiešu lielā cerība. Fon der Golcs atļāva ar viņam vienību ierasties Liepājā. Nebija noslēpums, ka jaunais barons grib izdzenāt šī Ulmaņa marionešu valdību.

    1919. gada 16. aprīļa rītā leitnants Pfefers, nupat uz Baltiju atnākušā Vestfāles brīvkorpusa komandieris, saņēma ziņu, ka viņa biedru leitnantu Štoku ir apcietinājuši valdības karavīri ar apsūdzību par slēpta saiņa ievešanu. Pfefers, kuram bija pakļauta Liepājas ostas policija, nolēma biedru atbrīvot ar varu. Viņa vīri apšaudīja latviešu sargus un papildus apcietināja latviešu armijas ģenerālštāba sapulci, ar aptuveni 500 virsniekiem.

    Ulmanis tūlīt skrēja uz fon der Golca štābu iesniegt protestu; viņš plosījās un prasīja, lai viņa virsnieki nekavējoties tiktu atbrīvoti, un apsūdzēja virspavēlnieku dumpja atbalstīšanā.

    Ģenerālis neņēma vērā šīs apsūdzības un no savas puses jautāja, vai tad agrāk latviešu kabinets negatavoja sacelšanos, kam tuvākajā laikā bija jānotiek ar komunistu palīdzību.

    Pret vakaru ģenerālis pastaigājoties sastapa Landesvēra Triecienvienību. Viņi ziņoja, ka tikko ir saņēmuši ciet Ulmaņa valdības locekļus. Tikai Ulmanis pats bija izbēdzis un devies britu misijas apsardzībā.

    Fon der Golcs vienmēr ir zvērējis, ka nav vainīgs šī puča gatavošanā un izpildīšanā. Viņš saprata un noteikti piekrita motīviem, kas noslieca baronu Manteifeli un viņa vīrus uz šo pasākumu, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš to bija vadījis. Valdības vadītāja izdevusies bēgšana, starp citu, bija liela šī apvērsuma nepilnība.

    Kaut arī notikušais runā pret viņu, ir arī viens pierādījums, ka fon der Golcs nav vainīgs un ka pasākumu izskaidrojams ar pārsteidzīgu Manteifeļa iniciatīvu. Pagāja vairāk kā desmit dienas, pirms tika izveidota vāciešiem labvēlīga valdība. Sabiedrotie mēģināja atkal vietā ielikt Ulmani. Fon der Golcs uz to atbildēja, ka viņam draud kara tiesa.

    27. aprīlī mācītājs Niedra izveidoja jaunu valdību, vāciešiem viņš bija tāda pati marionete kā Ulmanis britiem.

    Angļi pamatoti neuzticējās vācu pavēlnieka varas pieaugumam; tie raizējās, ka viņam bija politiski plāni, kuri tālu pārsniedza militāros uzdevumus. Vairākas reizes, proti, aprīļa biegās un 1919. gada maija sākumā briti pieprasīja, lai Berlīne nekavējoties atsauktu fon der Golcu. Vācu valdība bez grūtībām atrada labu atbildi; tā zinot ka, ģenerālis pučā nav piedalījies un ka notikušais ir latviešu pašu darīšana. Pie tam vācu karaspēks ir nosūtīts uz Kurzemi robežu aizstāvēšanai pēc paša Latvijas valdības vadītāja lūguma. Ja šie militārie pasākumi britiem nepatīk, Vācijas valdība, protams, ir gatava karaspēku atsaukt, bet robeža tad jāieņem Antantes vienībām...

    Šī veiklā atbilde atbruņoja britus, jo tie nevarēja nosūtīt nekādus papildspēkus. Viņi gan no Berlīnes saņēma solījumu, ka fon der Golcs atteiksies no katras naidīgas rīcības. Šis solījums izjauca viltīgos plānus, kurus Baltijas karaspēka virspavēlnieks gribēja pildīt pēc sākuma veiksmes. Viņš bija drošs, ka pēc Dienvidlatvijas iekarošans un Sanktpēterburgas ieņemšanas ar dažu divīziju palīdzību, var sasniegt austrumos tādu stāvokli, lai nopietni mainītu Versaļas līguma noteikumus.

    Ja attīsta ģenerāļa domas un pārdomā vēstures pārvērtības, kad sabiedrotie bija piekrituši virspavēlnieka nodomiem, jānonāk pie secinājuma, ka mūsu gadsimts ar savām iznīcinātajām cerībām un tradīcijām ir pagriezies citā virzienā. Lieliniecisms, kas Krievijā vēl stāvēja uz ļoti vārgām kājām, droši vien kristu zem labi vadīta karagājiena spiediena. Hitlera nacionālsociālismam, šim antikomunisma un vācu pazemīgās, cerību zaudējušās jaunatnes neapmierinātības auglim, nebūtu tāda cēlējspēka un varētu izvairīties no Otrā pasaules kara. Vācija bija atradusi iespēju izplesties uz austrumiem. Bija labi zināma vācu virsnieku nepatika pret karu rietumos, Eiropā.

    Bet tiklab Londonā, kā Parīzē likās, ka pēkšņi atkal stipra Vācija ir lielāks drauds nekā lieliniecisms, kas toreiz nelikās draudošs. Apakšnama pārstāvji jautāja: "Kas tas ir, lielinieks?" Premjers, kara ministrijas valsts sekretārs un ārlietu ministrs nomierināja ļaudis. Loids Džordžs beidzot deva šādu skaidrojumu: "Lieliniecisms ātri iet uz galu. To sagraus neizbēgamais saimniecisko apstākļu spiediens. Ar tik lempīgiem politiskajiem uzskatiem nevar valdīt nevienu lielu valsti." Vinstons Čērčils arī bija optimistisks: "Lieliniecismu Krievijā atbalsta tikai daļa iedzīvotāju un tas vispārīgās vēlēšanās tiks atspiests malā..." Lords Balfūrs tomēr teica: "Es nešaubos, ka mēs esam tādā stāvoklī, lai pasāktu kaut ko noteiktu, kas atjaunotu šīs lielās zemes saimniecību un politiku"

    Šis Ārlietu ministrijas vadītāja izteikums nepārprotami apraksta Anglijas politiku Baltijā. "Kaut ko noteiktu" pret lieliniecismu derētu pasākt, bet ne pārāk daudz, jo Anglijai pēc kara bija citas rūpes. Leiboristi stādīja nepatīkamus jautājumus par to, cik cilvēku un naudas maksās britu rīcība pret Padomju Krieviju. Par to atbild Loids Džordžs: "Man labāk patīk lielinieciska Krievija, nekā bankrotējusi Anglija." Par to gan neviens nedomāja ļaut rīkoties kādam, kas varētu atbrīvot Krieviju no lieliniecisma.

    Fon der Golcs vai plīsa no dusmām. Senā Livonijas teitoņu ordeņa galvaspilsēta Rīga, labākā Baltijas osta, bija lielgabala šāviena attālumā. Tur tika nogalināti vācieši, taču valdība pavēlēja neko neuzsākt. Ģenerālis dedzīgi protestēja, tomēr saņēma jaunus nepārprotamus noraidījumus. Tad viņš pats devās uz Berlīni un jautāju, kā valdība izturēsies, ja Baltijas Landesvērs pat sāks uzbrukumu. Valdībā atbildēja, ka Latvijas valstij pakļauto karaspēku nevar ietekmēt. Fon der Golcs to saprata tā, ka vācu karavīriem neko nevarēs pārmest, ja tie tikai atbalstīs baltiešus viņu uzbrukumā. Viņš tūlīt pat telegrafēja savam štābam norunātu ziņu: "Miltu nodoklis atcelts. Kad Landesvērs ievāks nodokli, Dzelzdivīzija var palīdzēt."

    Brīvkorpusi uzreiz gatavojās kaujai. 1919. gada maijā vācu karaspēks bija nostādīts Rīgas priekšā un gatavs triecienam.

    Naktī rotu komandieri pārbaudīja rokas pulksteņu luminiscējošās ciparnīcas, kuru rādītāji bija uzstādīti pēc pavēlnieka pulksteņa. Fronte aizturēja elpu. Vēl stiprāk smaržoja virši, tālā sētā varēja dzirdēt gaiļa dziesmu. Pusdivos virsnieki izvilka signālpistoles. Tad fronte eksplodēja ar apdullinošu troksni. Viss tik ilgi aizturētais uzbrukuma trakums bija palaists vaļā. Bruņu vilciena aizsardzībā sākās uzbrukums.

    Ar ausmu Hansa fon Manteifeļa Triecienvienība sasniedza pirmos Rīgas namus kopā ar leitnanta Alberta Leo Šlāgetera bateriju. Nepievēršot uzmanību lieliniekiem, kas šāva no visām pusēm, viņi bruka uz priekšu, pārvarēja barikādes un satrieca visu, kas turējās pretī. Kā viesulis viņi ielauzās pilsētā un nepiegrieza vērības šāvieniem no logiem.

    Putekļu un sviedru klāts jaunais barons izlauzās līdz Daugavas dzelzceļa tiltam, kas latviešiem bija pēdējais nopietnais šķērslis. Viens lielgabals apšaudīja tiltu. Viņš metās pie tā apkalpes un to iznīcināja ar savu pistoli. Ar saviem vīriem viņš lielgabalu pagrieza pret ienaidnieku. Tā ceļš kļuva brīvs.

    Tajā pašā mirklī, kurā viņa sejā dega uzvaras sajūsma, Manteifelim deniņos trāpīja lode.

    Viņa vīri kā kaucošu vilku bars sapulcējās ap līķi. Tumšs instinkts, senāks par viņu mūžiem, lika krist ceļos. Kā agrāk bruņinieki sava kritušā karavadoņa priekšā viņi skūpstīja sava komandiera uniformas stērbeles.

    "Rīgas ieņemšanu no paša sākuma iezīmēja briesmīgas lielinieku slepkavības," stāstīja virsleitnants di Pakē, franču delegāts starpsabiedroto militārajā komisijā Latvijā. "Vien ar apsūdzībām, ka bija nepatīkami padomju režīmam, pilsoņi tika grābti un mesti cietumos. Kad kļuva skaidrs, ka baltiešu vienības pārņem pilsētu, sarkanarmieši saņēma pavēli nogalināt visus cietumniekus pirms pilsētas evakuēšanas. Karavīri atteicās rīkot tādu slaktiņu. Pavēli tad izpildīja lielinieku sievas ar nedzirdētu nežēlību."

    22. maija pēcpusdienā brīvkorpusi bija Rīgas valdnieki. Nākošajās dienās tika izbūvētas pozīcijas pret austrumiem.

    Ar savu triecienu uz ziemeļiem pulkvedis Balodis mēģināja atrast saiti ar latviešu vienībām, kas pulkveža Zemitāna līdz šim bija nogrieztas Igaunijā. Tādā veidā nacionālie latviešu spēki, kas toreiz cīnījās vācu pusē un nekādā veidā nejutās saistīti ar gāzto ministru prezidentu Ulmani, izauga līdz 5000 vīriem. Šis notikums izpaudās nākotnē.

    Rīgā turpinājās terors ar pretējo zīmi. Tika izsludināts aplenkuma stāvoklis un izlaisti drakoniski likumi. Visus iedzīvotājus, kas nenodeva ieročus, visus lielinieku organizāciju biedriem, kuri nepieteicās 24 stundu laikā policijā, visus, kas deva patvērumu iestāžu meklētajiem cilvēkiem, visus bez atļaujas starp pulksten 18 un 5 no rīta arestētos gaidīja nāvessods. Nošaušana draudēja ne tik daudz kā sods par šo noteikumu pārkāpšanu, vairāk apmierinot mūžīgo naidu starp vācu izcelsmes baltiešiem un pie slāviem pieskaitāmajiem latviešiem. Atriebības alkas starp divām Kurzemes tautām bija sasniedzis virsotni.

    Neveicās baltiešiem, kuri krita latviešu rokās. Kāda brīvkorpusa vadonis stāstīja, ka reiz uzdūries līdz nāvei nomocītu sieviešu līķiem. Viņas esot lieliniekiem pretojušās, un tie viņām iedzinuši ķermeņos koka ķīļus, līdz viņas izlaida garu no nepanesamām sāpēm; sirmgalves tika piesietas starp diviem dēļiem un pārzāģētas.

    Baltieši un vācieši atlīdzināja šīs šausmas ar masu nošaušanām: 500 Jelgavā, 200 Tukumā un 3000 Rīgā.

    Šie gadījumi nokļuva sabiedroto misiju ausīs, un viņi tos nosodīja, tomēr daudz vairāk uztraucās par ģenerāļa fon der Golca varas pieaugumu. Rīgas ieņemšana tomēr bija vācu Baltijas piedzīvojuma augstākā virsotne.

    Wednesday, March 23rd, 2011
    11:21 pm
    Priekšvārda vietā: Ciemošanās pie Ernsta fon Zālomona.

    Pēc Robēra Lafona izdevniecībā iznākušā oriģināla "Baltikum"

    No franču valodas tulkojuši Alfrēds Baumgartners, Horsts Frīdrihs Majers, Grēte Šteinbeka.

    1972. gada 21. jūnijs, 9 no rīta. Klusi un omulīgi guļ ciemi gar ceļu austrumos no Hamburgas. Šīs mierīgās zemes skati mani vairs nesaviļņo. Mēnešiem es dzenos pakaļ pusgadsimtu veciem rēgiem.

    Divdesmito gadu Vācija ar saviem satraukumiem un savu izmisumu liekas piederīga citai pasaulei. Toreiz katra diena veidoja vēsturi. Šodien nogurusī Eiropa ir atkāpusies no spēles.

    Domāju, man bija tieši 14 gadi, kad es atklāju Baltijas dēkaiņus un vācu brīvkorpusu klejojumus. Skapī, kurā tēvs mēdza uzglabāt "bezdievīgas" grāmatas, es uzgāju Benuā-Mešēna 1942. gada izdevuma vācu armijas vēsturi. Abi nodilušie, sadriskātie sējumi vēl joprojām ir manā īpašumā. Starp latīņu valodas tulkojumiem un algebras uzdevumiem es lasīju šo grāmatu. Tajā no vietas bija izkaisīti uztraucoši citāti no Ernsta fon Zālomona. Tie man atklāja šo bijušo ķeizara kadetu, kurš 16 gadu vecumā bija iemests briesmīgā pilsoņu karā un 30 gados kļuva par pirmo savas paaudzes aprakstītāju. Runā, ka tā laika Vācija bija kļuvusi par Sātana karaļvalsti. Bet elle, kā zināms, ir pavedinājumu pilna.

    Bez šaubām, manas skolas sekmes tajā gadā samazinājās, jo es biju nodarbināts ar kaut ko, kā nebija stundu plānā. Pāris skolas biedriem es ļāvu tajā piedalīties: kad skolas namā izdzisa gaismas, mēs sapņojām par to, kā ģērbušies garos auto mēteļos ar pielādētām pistolēm piedalāmies mūsu "vecāko brāļu" bīstamajos pasākumos. Jaunie brīvkorpusu nihilisti izaicināja pasauli, rotaļājās ar policiju un satrauca pilsoņus. Viņi bija mūsu varoņi un mūsu paraugi. Mēs stādījāmies priekšā, kā viņi pielaida uguni vecajai pasaulei, pasaulei, kuru mēs labprāt pielīdzinājām skolotājiem un vecākiem.

    Šodien Baltijas dumpiniekiem vēl joprojām ir 20 gadu, man turpretī vairs ne. Viņi ātri ir kļuvuši par maniem dēliem. Cik bieži es esmu noliecies pār viņu nodzeltējušajām fotogrāfijām, cik bieži esmu sekojis kādam skatienam, smaidam, lai uzzinātu kaut ko, ko viņi nav izpauduši ne tiesas priekšā, ne savu piedzīvojumu pierakstos. Kura patiesība bija īstā? Lampas gaismā manā vecajā mierīgajā ārpilsētas namā, kur nakts klusumu traucēja tikai koku šalkoņa, likās, ka viņu ēnas ir atdzīvojušās.

    Pulkstenis 9:15. Atmiņas pavada mani braucienā turp, kur ir dzīvo Ernsts fon Zālomons. Šodien es gan vairs necenšos pagriezt laiku atpakaļ. Aculiecinieks, ar kuru es gribu tikties, nepastāstīs vairāk kā to, ko jau tā darījis zināmu ar rakstāmspalvu. Es nejautāšu par kohortām, kuras tika izvērstas četrus gadus uz nedrošajām robežām un nemiera pārņemtajās Vācijas pilsētās. Tieši otrādi, es nāku pie viņa ar pavisam parastu ziņkāri: kas pa šo pusgadsimtu ir noticis ar šo lepno rakstnieku no bijušajiem prūšu kadetiem? Es gribu pats ar savām acīm redzēt, kā dumpinieks ir kļuvis vecs.

    Šī tikšanās iekrīt 40. gadadienā kopš tika nogalināts Rātenaus, cilvēks, kurš valdīja pirmajos Veimāras gados. Par piedalīšanos atentātā Ernsts fon Zālomons nokļuva cietumā uz sešiem gadiem. Tas izlēma viņa tālāko likteni. Cietumu, kurā ierašanās brīdī viņa vienīgā literārā bagāža bija teikums par "auksto ieroču pielietošanu", viņš atstāja kā rakstnieks.

    1922. gadā atentāta rīkotāji, bijušie jūras virsnieki, viņu nosūtīja uz Hamburgu, lai sameklētu šoferi. Šie virsnieki mācēja komandēt kara kuģus, bet auto vadīt neprata. Kafejnīcā, aktīvistu tikšanās vietā, viņu pazina viens no kadetu laiku biedriem un skaļi sveicināja: "Tas taču ir Zālomons!" Tā kā viņš darbojās ar svešu vārdu, nepiesardzīgajam viņš pačukstēja: "Klusu taču, muļķi. Mani sauc Šīfelbeins."

    Pēc slepkavības policija nopratināja visus kafejnīcas pastāvīgos viesus. Jautājumi koncentrējās ap jauno cilvēku, kurš bija ieradies no Berlīnes. Viens no vīriem jutās īpaši slīpēts un teica tikai: "Viņš? Viņam tiešām nav nekāda sakara ar Rātenaua slepkavību. Viņš taču ir žīds."

    Tūlīt pat policists jautāja, kā viņš to tik labi var zināt. Nu, viens no viņa biedriem, bijušais Karlsrūes kadets, bija jauno cilvēku saucis par Zālamanu. Tagad policijai bija tikai jāapjautājas, vai Karlsrūes kadetu skolā bija audzēknis ar tādu vārdu. Tā viņš tika apcietināts, un viņam bija jāmaina mauzeris pret spalvu.

    Rožē Stefans savā "Porträt eines Abenteurers" Ernstu fon Zālomonu stāda priekšā kā pirmo no dzīvajiem vācu rakstniekiem un salīdzinu viņu ar Andrē Malro. Līdzība ir liela: kopš "Geächteten" publicēšanas Vācijā 1931. gadā un franču izdevuma gadu vēlāk Ernsts fon Zālomons ir stipri ietekmējis visu virzienu jaunos intelektuāļus un kareivīgos revolucionārus. 1935. gadā Pjērs Drijo la Rošels, Malro draugs, rakstīja īsās uzturēšanās laikā Berlīnē: "Vakar pavadīju vakaru ar vācu rakstnieku, kuru īpaši mīlu: Ernstu fon Zālomonu. Viņš runāja ar lielu atklātību un spēku. Ir jauki satikt cilvēku, kurš stāv pāri ikdienai. Viņš bija darījis visu, lai radītu šo režīmu, un noraidīja visus pagodinājumus: īsts aristokrāts. Mēs brīnišķīgi sapratāmies."

    Tiklab Ernsts fon Zālomons kā Andrē Malro bija sajutuši darbošanās romantiku un dēkaiņu kopīgumu, bet viņi nepārdzīvoja to, ko darīja, ar vienādu intensitāti. Malro nekad nebija kārdinājuma virsotnē. Spānijā viņš pats bija drīzāk skatītājs nekā īsts dalībnieks. Pretstatā Ernstam fon Zālomonam viņam nebija jāpiedzīvo tas, ko viņš aprakstīja. Viņš arī rīkojas ar faktiskajiem notikumiem diezgan vaļīgi. Piedzīvojums viņam ir literārā darba iegansts. "Les Conquérants" vai "La Condition humaine" vairāk pastāsta par viņu pašu vai par starpkaru politiskajiem piedzīvojumiem nekā par ķīniešu dvēseles stāvokli tajā laikā. Malro varoņi ir literārā darba atspoguļojums. Viņi ir izrauti ar saknēm, bez dzimtenes un bez redzamām kulturālām saitēm. Garēns grāmatā "Les Conquérants" ir dzimis Ženēvā no tēva šveicieša un krievu-ebreju mātes. Kio, "La Condition humaine" galvenā figūra, ir franču-japāņu jauktenis, laulāts ar jaunu vācu komunisti.

    Tampretī Ernsta fon Zālomona darbs nav atraujams no vācu zemes. Tas ir neaizvietojams 1918. gada Vācijas stāvokļa dokuments.

    Atšķirībā no Malro Ernsts fon Zālomons nekad nav sajutis "gigantu" burvīgumu. Viņam pat bija stipra nepatika pret Trešā Reiha "vadoni". Pēc Drijo domām tā laikam bija aristokrātu privilēģija. Kamēr Andrē Malro par sevi domā ļoti nopietni, Ernsts fon Zālomons runā par sevi ironiski. Malro nepārtraukti izceļ, cik romantisks dēkainis viņš bijis, Zālomonam tas nav vajadzīgs. Par tikšanos ar Ernstu Jingeru, kurš jau bija slavens rakstnieks – tā notika 1929. gadā -, viņš vēlāk piezīmēja: "Kad es sev jautāju, kāda interese par mani bija Ernstam Jingeram, tad es laikam pamatoti turēju viņu par pārāk gudru domāt, ka es visu savu dzīvi ar aizgrābtību sejā esmu nopūlējies caurumot ar revolveru lodēm un nomētāt ar bumbām drošsirdīgus ministrus, un vēl pat kā sirmgalvim kaut kādus karogus kārt virs kaut kādām barikādēm..."

    Pulkstenis 9:30. Miglaina gaisma ietin ielu. Hamburgā līdz vieniem es esmu svinējis draugu kāzas, tagad es ar labsajūtu ļaujos svaigajam jūras gaisam. Kāpas, uzbērumi un krasta pļavas velkas no Šlēzvigas-Holšteinas gar Baltijas jūras krastu līdz Rīgai. Šeit Ernsts fon Zālomons ir dzimis. 1929. gadā viņš nostājās Klausa Heima sadumpojušos zemnieku pusē, no tā radās viņa grāmatas "Die Stadt" ietvars. Tagad viņš tur dzīvo, simtus gadu vecā, ar salmiem apjumtā mājā. Ja laiks nebūtu novecinājis koksni un zemi, varētu padomāt, ka māja ir celta vakar.

    Aiz baltā žoga es viņu redzu nākam: spēcīgu, īsu, jautru, ar apaļu vēderu. Viņš man sniedz diezgan tuklu roku. Viņa sirsnība, kā labiem vāciešiem, ož pēc alus un desiņām. Tiešām, nevar teikt, ka viņš izskatās, kā viņu iedomājas no grāmatām. Viņš stāv manā priekšā kā "vācu Miķelis" un liekas kā šis īsts labās un tolerantās Vācijas simbols, kuru Osvalds Špenglers pretstatīja askētiskās Prūsijas stīvumam.

    Viņš droši vien ir pamanījis manu pārsteigumu. Viņš zobojas: "Vai jūs cerējāt redzēt satikt nezvēru? Man jau nācās izsviest televīzijas ļaudis. Viņi bija ieradušies no Parīzes taisīt reportāžu par pēdējo lielo nacistu..."

    Es viņu nomierinu, ka tiešām nemeklēju nekādus nacistus pie to senā pretinieka.

    Viņš mani ieved darbistabā. Stipri ož pēc aukstas pīpes dūmiem. Pār galdu redzams dārzs, pie pretējās sienas stāv plaša bibliotēka. Smalkjūtīga un smaidoša paslīd garām sievietes ēna. Uz galda tagad stāv tējas tases ar kārtīgu ruma devu.

    Kamēr es skatos apkārt, viņš man pasniedz ziņu laikrakstu, kurš veltīts Rātenaua slepkavības piecdesmitajai gadadienai. Viņš smaida: "Viņi par to raksta tā, šeit, piemēram, kā rakstīt nedrīkst. Tie idioti nav pielikuši ne mazākās pūles, lai kaut ko uzzinātu. Antisemītisms – tas ir viņu vienīgais izskaidrojums."

    "Jūs jau vienmēr šīs interpretācijas esat uzturējis."

    Viņš man velta skatienu, kurā ir pazudis jebkāds maigums.

    "Rātenaus bija vienīgais cilvēks, kurš bija spējīgs aizvestu Vāciju atpakaļ pie sevis pašas un pārveidot pēc aglosakšu saimnieciski orientēto demokrātiju parauga."

    "Viņš gan nāca kādus trīsdesmit gadus par agru. Vai mūsdienu Vācija nav kļuvusi tāda, kāda viņam bija padomā?"

    Viņš izvairās no atbildes.

    "Mēs cīnījāmies pret saimniecisko likumu tirāniju. Mēs paši bijām atnākuši par agru." Un atmet ar roku, pretrunā visam tikko pateiktajam.

    Es viņam parādu to manuskripta daļu, kas ir veltīta Rātenaua slepkavībai. Viņš ierosina šo to izmainīt. Viņš nopūšas, kā izvairoties no savām atmiņām. Mēs runājam par viņam mīļo Parīzi, kuras maigu portretu ir ieskicējis savā grāmatā "Boche in Frankreich". Kad viņš domā par saviem franču izdevējiem, viņš atkal nopūšas. Saruna ir apstājusies. Tagad es metu kārtis galdā: ko viņš domā par mūsdienu Vāciju?

    "Es esmu iemācījies ne tik daudz spriest par lietām, kā ar vērīgu skatienu tām sekot: kā cilvēkiem, tā notikumiem. No tā, ko cilvēki pareģo, jau tā nekas nepiepildās. Man ir ieaudzināta cieņa pret negrozāmu kārtību. Tā tika salauzta, kad es tikko biju pieaudzis. Audzināts par virsnieku, es kļuvu par rakstnieku, un pat esmu uzrakstījis dialogus pretkara filmai, "08/15". Sava cietuma sienā es esmu ieskrāpējis svastiku. Toreiz neviens nedomāja par Hitleru nopietni. Vēlāk, kad viņš ieguva masu atbalstu, es kļuvu par antinacistu. Kāpēc mans brālis Bruno ir kļuvis par komunistu un es ne, par spīti vienādai audzināšanai, ko mēs bijām saņēmuši, un par spīti manam boļševiku novērtējumam? Man bija sieva ebrejiete. Man izdevās Trešā Reiha laikā viņu nosargāt. 1945. gadā tie bija amerikāņi, kuri viņu ieslodzīja un mani turklāt. Man bija iespēja piedzīvot šausmīgi trakus un dedzīgus laikus, bet tie nepiedāvāja man neko, lai dzīvi uzskatītu par kaut ko citu kas tā ir: par farsu."

    Viņš iedzer spēcīgu tējas un ruma malku. Es jautāju tālāk: "Grāmatā "Fragebogen" jūs rakstījāt, "es zinu, ka izvēlējos kļūt par prūsi, kaut arī neesmu dzimis prūsis". Vai tas arī ir farss?"

    Uzjautrināts viņš noliek tasi. "Es vienmēr esmu bijis par Heinrihu Lauvu, prūsi, un pret Barbarosu, šo pasaules pilsoni ķeizara tronī, kurš vācu gribu atšķaidīja ar latīņu sapni. Es uzrakstīju "Fragebogen", lai atbildētu Vācijas apsūdzētājiem. Es nejutos ne par ko vainīgs. Mēs ar Ernstu Jingeru reiz dalījāmies ar kara atmiņām. Tieši kā es viņš vienā mirklī uzgāja grēcīgas atmiņas, kā viņš ar ložmetēju ir šāvis uz ienaidnieku. Vairākās grāmatās viņš to ir aprakstījis labāk par mani. Starpība ir tikai, ka es biju gatavs to aprakstīt vairākkārt."

    "Jingers to nekad nav noliedzis!"

    "Varbūt es?"

    Par tuvu, par tālu, kā ar mīnmetēju, tomēr es netrāpīju mērķī.

    Pa tām stundām, kuras es pavadu viņa saimniecībā, viņš izvairās, izliekas. Te no viņa grāmatām cēlies tēls saplīst no viņa zobgalībām. Te atkal: skatiens, ātra atbilde, īss teikums izstumj šo iespaidu. Starp šiem pretstatiem nekāda sarūgtinājuma. Viņš uzjautrinās par sevi un par mani. Viņš ir atradis recepti, lai paciestu pats sevi: viņš peld pats savā leģendā.

    Beigās viņs mani ved caur dārzu. Es skatos uz viņa smagnējo ķermeni, viņa īsajām rokām. Šis apaļīgums gan ir tikai izlikšanās: aiz tā viņš sevi sargā no ziņkārīgajiem un jautājumiem. Ar rokas mājienu viņš saka: "To visu purvam atkaroja Darba dienests. No brīvkorpusiem cēlusies ideja, kas atkal uzcēla Trešo Reihu. Tas ir viss, kas palicis no mūsu dēkām."

    Viņš iestumj mani mašīnā un pamet man "Die Geächteten", kā met jūrā pudeli. Vai veltījums, kuru viņš ir ierakstījis iekšā, ir viņa pēdējā vēstule? Rokas mājiens, un viņš ir prom.

    Es atveru grāmatu. Titullapā es lasu: "Nācijai nav nekādu citu robežu kā tikai tās ļaužu spēks..."

    Man neizdevās atkal satikt Ernstu fon Zālomonu. Sešas nedēļas pēc mūsu sarunas viņu 1972. gada 9. augustā pieveica vecā biedrene, nāve.

    Retheuil – Hamburg – Ernemont

    1971. gada maijs – 1973. gada oktobris

    Saturday, December 18th, 2010
    7:05 pm
    Vācu armijas kreisajā flangā

    (Kur sākas karš un ierakumi...)

    Vēl nestāv pieminekļi tajā vēsturiskajā vietā, kurā beidzas vai – kā to ņem – sākas ierakumi. Ne vienkārša koka plāksne, ne uzraksts pie blindāžas ieejas nestāsta, ka te ir vieta, kuru karš pilnīgi savā veidā ir padarījis vēsturisku. Tikai mūsu kartēs ir iezīmēta "vēsturiskā vieta". Bez šaubām, tās pēc kara tiks bieži apmeklētas, tajās būs pieminekļi un – to nevarēs aizkavēt – viesu nami un viesnīcas. Apkaimē esošie zvejnieku ciemati, kurus karš padarījis par nožēlojamām drupām, jau miera laikā bija iecienītas izbraukumu un atpūtas vietas. Tiem pēc kara nebūs miera. Ērts, Kurzemes apstākļiem neparasti labs un ainaviski pievilcīgs ceļš – te liekas, ka atrodies Francijā, te Tīringes kalnos, te Grūnevaldes priedēs – ved no Tukuma uz jūru, tajā vietā, kurā pēc vispārpieņemta uzskata ūdenī beidzas ierakumi un vācu austrumu armijas kreisais flanga vīrs "stāv ar vienu kāju grāvī un ar otru jūrā".

    Protams, kareivji Kolkasragā ar zināmu pamatojumu uzskata, ka ir vācu armijas vistālākā kreisā flanga grupa; tomēr ierakumi, kas iet caur kāpām un purviem, pa upēm un kalnu virsotnēm, caur pilsētām un mājām no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, manuprāt, sākas zvejnieku ciemos. Dažādas labas un sliktas anekdotes saistās ar šo punktu. Tā, kā runā, reiz kreisais flanga karavīrs ir ziņojis, ka viņam vienmēr jāstāv ar kreiso kāju ūdenī. Tad Hindenburgs izdevis pavēli visai armijai: "Visa austrumu armija pussoli pa kreisi!" Bet tad labais flanga karavīrs ir noslīcis Melnajā jūrā. Un cita anekdote: astoņas dienas pirms Ziemassvētkiem kreisā flanga bataljona komandieris pirmajam postenim devis pavēli: "Nodot ziņu pa labi: kreisā flanga bataljona komandieris vēl labajam priecīgus Ziemassvētkus!" Un šī bezdrāts depeša ieradusies pie Melnās jūras uz ķeizara dzimšanas dienu. Es pats laipnā bataljona komandiera zemnīcā redzēju humoristisku abu komandieru vēstuļu apmaiņu. Tā bija par tēmu: caur ilgu stāvēšanu ūdenī izmirkušo zābaku apmaiņa starp kreiso un labo karavīru.

    Kur sākas vācu ierakumi? Ģeogrāfiski sakot: apmēram 57,3 ziemeļu platuma grādi un 41 austrumu garuma grāds no Ferro. Šī punkta tuvumā priedēm apaugušā kāpā ir kāda krievu lidotāja kaps, viņš bija notriekts 1916. gada 4. jūlijā virs Rīgas jūras līča, un līķis un lidmašīna tika atrasti 22. jūlijā. Mūsu vīri viņam ierīkoja glītu kapu un uzstādīja pusi viņa hidroplāna gondolas uz kapa kā pieminekli. Vienkāršs koka krusts teic: "Šeit guļ drosmīgs krievu lidotājs." Pāris krievu biedri, krituši izlūkošanas laikā pērnajā februārī, guļ viņam līdzās. Un šim apcerīgajam kapam pretī aiz kraujas guļ kāpu ieleja, kas atklāj plašu skatu uz jūru, kas ir austrumu frontes pozīciju sākums.

    Cik zinu, vīri, kas tās ar pedantisku attieksmi ierīkoja, bija Tīringes landšturmisti. Krūšu un mugursegas nesākas kā taisni mūri; aizsarggrāvji izaug no zemes kā sekla balustrāde. Ar mūždien drūpošajām kāpu smiltīm, kas vienmēr noslīd un lido vējā, ir grūti strādāt, tāpēc visu laiku nākas mežā ņemt velēnu un rūpīgi apģērbt ierakumu ieejas un sākumu ar šīm melleņu un viršu saknēm savītajām zemes skrandām.

    Lai nokļūtu ierakumos nav jākāpj lejā; ir jākāpj kalnā. Pusducis pakāpienu ved augšup uz īsto eju. Jau pēc diviem, trijiem metriem eja pagriežas pa labi un iet gar krastu. Te īsai atpūtai ielūdz zemnīca. Pirmā austrumu frontes zemnīca! Un "pirmais vīrs ierakumos", tās iedzīvotājs ir jauns vicefeldfēbelis, gleznotājs no Tarnovices, kurš ir studējis Breslavas akadēmijā. Caur mājīgās zemnīcas logu redzama jūra – šodien garlaicīga un pelēka, tā var ar tūkstoš pilieniem klaudzināt pie rūts, kad ūdeni viļņo ziemeļrietumu vējš. Tā ir maza idille, šī pirmā zemnīca vācu pozīcijās, apcerīga vieta, tik labi piemērota vientuļniekam. Netālu no zemnīcas ir uzcelta maza vasaras lapene, uz ierakumu pusi balkona veidā. No tās redzama jūra, dūmakaini zili meži ap Kolkas ragu, redzami bieži minētās Sāremā salas apveidi, redzami Daugavgrīvas torņi un krasta satiksmes tvaikoņu dūmu stabi. Un, ja paveicas, gandrīz pie savām kājām zem ūdens var redzēt slīdam roņus. Tie labprāt guļ krastā, un nakti iepriekš sargs krastā bija vienu jaunu roni nomedījis. Daudz kas tiek piedāvāts par šo trofeju, bet viņš to grib izbāzt kā "kara piemiņu, uzliktu virs austrumu frontes vācu ierakumu sākuma ieejas". Jūra jau daudz ko ir iznesusi krastā, laivas un vannas, airus un lidaparātus, bojas un atraisījušās mīnas, un šīs lietas un to daļas tagad grezno piemīlīgo mazo dārziņu zemnīcas priekšā.

    ...Pēkšņi ierakumi asi nogriežas pa labi. Mēs esam "vēsturiskā vietā". Šī ir pirmā vieta, kur krievi un vācieši stāv pretī ierakumos. Viņi ir netālu viens no otra, un abas drāšu aizžogojuma līnijas iet paralēli, it kā no lēzenā smilšu krasta jūrā būtu novilktas ar lineālu. No "balkona", kas uzcelts šajā vēsturiskajā vietā ierakumos, ir brīnišķīgs skats uz Kurzemes krastu un liedagu Ragaciema meža priekšā. Šajā mirklī redzams rets skats: netālu no krievu aizžogojuma ūdenī, ar neapbruņotu aci labi redzams stāv krievs, it kā būtu visjaukākais miera laiks un – mazgā kājas. Viņš bija lielisks mērķis, taču šajā mierīgajā nodarbē viņu netraucēja neviena vācu lode. Mēs cienām krievu tīrību.

    Nav viegli šķirties no "mīļajām" kara žanra ainām. Tomēr ceļojums iet tālāk. Ceļš iet pa pakāpieniem lejā, jau rāpjas kāpu paugurā, kuram karavīru asprātība devusi kā īsti krieviskam kalnam īsti krieviska "zvēra" nosaukumu – viņi to sauc "Uts" – rāpjas atkal lejā un iet tālāk pāri purvam un kāpām, gar upēm un pār klinšu virsotnēm, caur mirušām pilsētām un sašautām mājām, no viena Eiropas gala uz otru, no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai...

    Thursday, December 16th, 2010
    7:34 pm
    Ierakumu avīzes redakcijā

    To, cik liela nozīme kara un ierakumu laikrakstiem ir karavīru garastāvokļa balsīšanai, un ka tie ir pareizs karavīru noskaņojuma atspoguļojums, dzimtenē zina labi, un tāpēc lielākā daļa šo laikrakstu ir pieejami grāmatnīcās. Par šīs jomas "lielajām zivīm", par "Liller", "Zeitung der 10. Armee", "Champagne-Kameraden" un "Champagne-Kreigszeitung" mājās jau zina labi. Beidzot tiks dots ieskats arī mazākas kara lauka avīzes redakcijā, kurā es biju īsi iegriezies savā braucienā pa austrumu fronti. Šī avīze, "Die bayrische Landwehr", lai cik tā ir maza – tās metiens pašlaik ir 3500 eksemplāri, tomēr kara avīžniecības vēsturē spēlē nozīmīgu lomu; bavāriešu landvēra pulks, kura karavīriem tā tiek izdota, ir radījis pirmo armijas laikrakstu vispār, ja neņem vērā "Kreigszeitung für Lötzen un die Feste Boyen", kas gan īsti nav armijas laikraksts. Tas iznāca ar nosaukumu "Hohnacker Neuste Nachrichten" no 1914. gada septembra, gandrīz vienlaicīgi un neatkarīgi no Lecenes laikraksta, sākumā kā hektografēta lapa ar dažiem zīmējumiem. Vēlāk, kad pulks nonāca Flandrijā un Šampaņā, nosaukums mainījās uz neitrālāku, "Der bayrische Ladwehrmann". Šī privātā laikraksta dibinātājs un izdevējs, feldfēbelis W., ievainots atgriezās dzimtenē, un tagad jefreitors W. B., arhitekts no Minhenes, izdod pulka avīzi ar nosaukumu "Die bayrisches Landwehr".

    Laikraksts ir viens no dažiem īstajiem ierakumu laikrakstiem: tas rodas ierakumos, un tikai tiek nodrukāts frontes aizmugurē, kaut arī kaujas darbības zonā. Ar kādiem līdzekļiem šādai ierakumu redakcijai ir jāstrādā, droši vien rāda redakcijas ēkas "būvvēsture" Vogēzos, veselus 180 metrus no franču ierakumiem: markitants reiz dusmojās, ka sliktā laikā avīzes viesi viņa būdas šaurību padara vēl šaurāku. Tad viņš iesita zemē astoņus pāļus būdas priekšā uzsedza virsū pāris dēļus un tā ieguva "lielisku dzeršanas zāli". Tā turpretī dūrās acīs zīmētājam; taču viņam bija par vējainu tur, un viņš no vienas puses sagādāja dēļu apšuvumu pret caurvēju, un viņa pēcnācējs uztaisīja no astoņiem pāļiem ar dažiem platiem dēļiem māju. Un šajā mājā – no viena pāļa līdz otram bija divi ar pusi metru – ar diviem zīmētājiem dzīvoja redakcija. Tagad, austrumos, telpa ir vēl vairāk sarukusi, bet redakcija tomēr neatrodas vairs tik tuvu ierakumiem. Tādai ierakumu avīzei, kura īpaši lepojas ar to, ka tās līdzstrādnieku štābs sastāv tikai no pulka biedriem, bija jācīnās ar smagām grūtībām. Neviens no tiem, kuri kaut kā piedalījušies avīzes tapšanā, nav iepriekš tieši darbojušies šajā jomā: redaktors redakcijas pārņemšanas brīdī bija pilnīgs nemākulis, un viņam nācās apgūt avīzes izdošanu ar grāmatām un ar speciālista, drukātāja, palīdzību. Starp pastāvīgajiem meistarīgajiem līdzstrādniekiem ir arhitekts, tēlnieks, gleznotājs un viens visu lietu meistars, miera laika krāsotājs, kurš pie savām jautrajām karikatūrām sagādā anekdotes un dzejas pantus. Iegūt labus tekstus arī nekad nav viegli, un daudz ko, kas iesūtīts redakcijā, nākas izmest papīrgrozā. Tomēr vēlākiem numuriem redakcija sagādāja labu lietu krājumu, un iznākušajās lapās ir daudz kā laba un lieliska, daudz kā ar labu humoru un labu omu. Tikai divi mazi dialektu paraugi; viens no divu rotas kurpnieku sarunas:

    Der mit dem Hamma haut auf die Sohl'n.
    "D' Englända soll da Teufi hol'n!"
    Sagt da andre: "Dös wa' recht,
    Doch – i moan, dö san eahm z'schlecht
    Sunst 'n hätt er's bei eahm braucha kunnt."

    Un cits pants – tā sakot, programma, ko sev nostāda frontnieks mierīgajai dzīvei:

    "War ja scho recht, wenn bald a End,
    Daß man wieda in d' Hoamat könnt.
    Doch is allweil noch koa Ruah,
    Hau ma no weiter tüchtig zua."

    Ierakumu avīzē īpaši svarīgas ir ilustrācijas. Tajā ir A. Reinbolda zīmējumi, un Jozefa Kopa, izcili sastādītas jaukas Rēriga vinjetes, Fīdemaņa figūras un ainavas, Štodelmaņa ainavas, asprātīgā Greinera Vikerla karikatūras un C. Bekera ar mākslinieka aci sameklētie austrumu un rietumu mazpilsētiņu nostūri. Oriģinālzīmējumi bez izņēmuma ir radušies ierakumos. Tur tie arī tiek, vienmēr ar skices apspriešanu redakcijā, uzlikti uz krītpapīra. Jau šeit sākas tehniskas grūtības, ar kurām jātiek galā katrā numurā. Te krītpapīrs ir kļuvis mitrs nepareizos apstākļos glabājot, te tuša sasalusi, te šur un tur netīšām palikuši pirkstu nospiedumi, kas pēc tam drukāšanas laikā kļūst tik brīnišķīgi skaidri. Kad materiāls numuram, kam, protams, ir jāpiemīt zināmai vienotībai, ir sagatavots, tad redaktors, kurš tagad ir kļuvis par litogrāfu, un divi iespiedēji dodas uz pilsētiņu frontes aizmugurē, kur ar grūtībām iedarbina mašīnu, kas ar pūlēm drukā, ja vien motors nestreiko. Spiestuvē oriģinālzīmējumi tiek pārnesti uz litogrāfijas akmeni, un tad, tagad savienojumā ar tekstu, uzlikts uz milzīga akmens. Tas, kā arī krāsu paletes sagatavošana, rada īstas mocības. Vecā, stūrgalvīgā mašīna iespiešanu padara ļoti grūtu. Katra atsevišķa lapa pēc nospiešanas jānoņem ar rokām. Iespiedējs dienas beigās jūt, cik daudz izdarījis.

    Par spīti šīm grūtībām avīzes iespieduma tehnika ir priekšzīmīga. Apmēram 1300 eksemplāru aiziet pasūtītājiem dzimtenē, 300-400 aiziet krājumā turpmākiem pasūtījumiem, 1000 pārdod pulkā un pārējais artilērijai un kaimiņu pulkiem. Pulka karavīri avīzi ļoti mīl, un bieži pēc izlasīšanas sūta to saglabāšanai uz mājām. Nav daudz pulku, kuri saviem karavīriem var piedāvāt tik mīļu kara piemiņu. Arī kolekcionāru aprindās "Die bayrische Landwehr" ir liela piekrišana. Pirmie numuri, no kuriem arī redakcijā diezgan maz ir palicis, jau pieder pie retumiem, kaut arī par to nemaksā tik pasakainas cenas kā par "Liller" pirmajiem numuriem. Kolekcionāriem jāzina, ka pirmo numuru atdarināšana ir izslēgta, tā kā visas plāksnes atkal ir notīrītas. Akmens griezumi tātad paliek oriģināli. Lielu ienākumu gan laikrakstam nav: papīrs ir dārgs, krāsa dārga, mašīna maksā 25 markas dienā, līdzstrādniekiem jāsaņem alga, kaut arī pieticīga. Jauni abonenti dzimtenē ir gaidīti; numurs maksā tikai trīsdesmit feniņu. Un adrese? Jāgriežas "Bayrische Landwehr" redakcijā.

    Wednesday, December 15th, 2010
    9:27 pm
    Ierakumu pilsētā

    Pilsētas priekšā pusriņķī guļ milzīgs mežs. Mežs, kuru nevarēja jūtami izretināt pat koksni rijošais pozīciju karš un kurā vēl tagad slēpjas aļņi. Nomalē ir pāris trūcīgu ciematu un iekšā, jūdzēm tālu cits no cita, kāds vientuļš mežsarga nams ar aļņa galvu uz zelmiņa. Tikai vienreiz var šķērsot šosejai līdzīgu ceļu, pārējos apaļkokiem klātos ceļus būvējis karš. Miera laikā nekas nedarīja zināmu pilsētas tuvumu. Taču karš, kas ielauzies nabaga pilsētā kā varens sprādziens, ir izmetis mezā un ierakumos tūkstošiem lietu. Gandrīz divdesmit kilometru plašā apkārtnē. Vēl nekad savos braucienos uz austrumiem es neesmu redzējis tik mājīgas zemnīcas.

    Pilsētiņa kā miera laikā guļ pie platas upes. No tālienes nekas neliecina, ka tās ielās jau sen plosās karš. Kā neskartas no mājiņu mudžekļa slejas baznīcas, pie tam visu sedz sniegs, un iebraucējs tikai tuvumā sāk redzēt, ka pilsētiņai asiņo miljoni rētu.

    Tūkstoši granātu, miljoni ložu ir saplosījušas un nodriskājušas mājiņas, un ko tās nav iznīcinājušas, to pabeidza ugunsgrēki un skaudrās kara vajadzības. Ieejot pilsētiņā, ejot caur ielām un ieliņām, pār laukumiem, caur mājām un baznīcām, pārņem šausmas, no kurām nevar atbrīvoties pat vēlāk, sen atkal meža vientulībā. Šausmas ir ieķērušās sirdī. No gruvešu kaudzes, par kādu kļuvusi no zemes noslaucīta pilsēta, nevar nākt tādas šausmas. Tur acis neredz notikušā mērogu. Taču šeit pilsētiņā, kuru karš tikai izrētojis, bet ne sadragājis, tikai nomocījis, bet ne iznīcinājis, – pilsētiņa ir jāapskata tiem dzimtenē, kuri ļauj nokārties galvai, kad kara dēļ dzīve kļūst skopāka! – šeit palikušajiem stāsta par postījumu briesmīgumu.

    Pilsēta izskatās tā, it kā tajā trakojušas akla vājprātīga milža rokas. Tajā ir jumti ar norautiem dakstiņiem, ir mājas ar sagrautiem pamatiem, sabrukušas, un tikai to zelmiņi stāv virs zemes veseli un nesabojāti, tur lidmašīnu granātas ir norāvušas koka māju ārējo apšuvumu un tagad guļ, kā iekšas, kā labs koka skaidu klājs, guļ senas vērtīgas durvis ar lieliskiem kokgriezumiem – kāda karam bēda par antikvāru lietu vācēju aizraušanos! – kā pamats tranšejai, kura ved uz pilsētu, vai aizsedz vietu starp ēkām, lai neļautu krieviem brīvi novērot ielas. Un jābrīnās, ka ar visu šo postažu var atrast logus, kuru rūtis vēl nav saplīsušas.

    Un kā izskatās māju iekšpuse! Ir laikam kāds pāris, kurās vēl ir durvis un logi, un mēbeles. Tās ir saliktas kopā no kāda duča saimniecību, taču tas ļauj šeit novietotajiem mūsu karavīriem dzīvot labāk kā mājās. Viņiem ir gultas, kaut arī ne atsperu gultas, spoguļskapji, dīvāni un atzveltnes krēsli, un pie sienām karājas labas vecas gleznas. Taču neapdzīvotajās mājās atņirdzas šausmas. Tur guļ, ja vispār vēl kaut kas palicis, viss jūklī: krēsli bez kājām, kumodes bez atvilktnēm, skapji bez durvīm, saplēsti dīvāni, cauri podi, vēstules un grāmatas, vāciski, krieviski, latviski, jidišā, bērnu ratiņi un lelles, rēķinu grāmatas, bieži veseli papīru kalni. Pavisam mežonīga izkatās grāmatu spiestuve, kuru ir izpostījuši krievi. Tur ir salauztas mašīnas un preses, burti ar burtenēm cits pār citu; papīra kalni līdz ceļiem. Arī baznīcās, kuras no ārpuses izskatās maz cietušas, izskatās slikti. Īpaši vācu baznīcā, kurā kādu laiku atpakaļ, kā var pateikt pēc krievu krīta uzrakstiem, bija novietots krievu artilērijas novērošanas punkts. Maz cietusi plastiskā krustā sišanas aina pie altāra. Tikai Marijai Magdalēnai, kura ir nometusies ceļos, ir trāpīts kaklā ar šrapneļa šķembu. Attēli pie sānu sienām bez izņēmuma ir izcaurumoti. Arī jumts ir cietis, un plāna, kā labākais stikls caurredzama ledus kārta ir izpletusies uz grīdas un kā stikla rāmī ielikusi izkaisītos aktus un papīrus. Šo baznīcas aktu vidū guļ arī svarīgs cara rīkojums, kas atceļ priekšrakstu, ka visiem bērniem no jauktām laulībām ir jātiek skaitītiem "pareizticīgo" konfesijā, rīkojums, kurš toreiz atbrīvoja evanģēlisko baznīcu no smagas izšķiršanās. Skaistais masīvais pilsētas domes nams arī ārēji nav daudz cietis, bet iekšā nav vairāk kā pāris sakaltušas palmas, likumu krājumi un šajā pašā namā esošajā viesnīcā izdemolēts biljarda galds. Arī šeit plosījušies krievi.

    Pilsēta, kura guļ kara vidū, caur kuru lokās ierakumi, ir atdota iznīcībai. Pēc tam, kad tajā vienreiz rīkojušies krievi un granātas – kā, to varēja redzēt arī no atlauztajiem seifiem un naudas lādēm! – arī mūsu karaspēkam tā nekļuva par neko citu kā par milzīgu materiālu noliktavu, par visa krātuvi: sīktirgotava, dēļu noliktava un mežs, tā piegādā ķieģeļus un krāsns podiņus, mēbeles un klavieres, tika atrasta un uz aizmuguri nosūtīta milzīga, labi sakārtota lupatu noliktava. Tomēr pie tam uzmanījās, lai nekas netiktu vairāk izpostīts kā nepieciešams. Uz daudzām mājām stāv uzraksts: "Rekvizīcijas komandām ieeja aizliegta!" Un kad karavīriem, kuri guļ laukā ierakumos, vajag sausas malkas, viņi nedrīkst plēst neskatoties. Komandantūra viņiem atvēl kādu namu, kuram granātas jau ir uzlikušas iznīcības zīmogu.

    Tā bijusi pārtikusi pilsēta. Var redzēt labas masīvas mēbeles, līdzekļus, kas ieguldīti tapetēs un gleznās. Šeit dzīvojuši daudzi vācieši. Viņi visu ir zaudējuši, un, kad karš būs pagājis, visam, kas nav mūris vai zeme, būs vērtība tikai priekš vecu dzelžu, papīra un lupatu uzpircējiem. Varbūt arī darbnīcai, kas no vecu mēbeļu detaļām taisa jaunas, "īstas" veclietas.

    Pirms kara pilsētiņā bija nesteidzīga dzīve. To man pateica daža laba vēstule, ko es pacēlu no zemes. Viņu bīdermeijeriskums bija ne pilsētiņas iedzīvotāju mēbelēs, tas bija arī viņu sirdīs.

    Karš pilsētiņu ar visu tās nesteidzīgumu ir iznīcinājis. Gaiša saule staroja pār pasauli, kad es gāju caur tās ielām un namiem. Tomēr man bija sajūta, ka es zogos pa nakti. Ne skaņas. Ne dvēseles. Tikai šur tur uz stūra sargkareivis ar šauteni plecā. Kā pilsētas naktssargs, kurš visgaišākajā dienā guļ...

    Monday, December 13th, 2010
    5:01 pm
    Krieviskais "pavasaris" Daugavas frontē

    "Es esmu apmierināts ar krievu!" saka kāds bavāriešu landvērists, kuram es jautāju par atšķirību starp rietumiem un austrumiem. "Krievs šauj ne tā kā francūzis. Bet tas aukstums! Un tagad cūkkūts ar kūstošo sniegu! Tomēr šeit ir labāk nekā Francijā."

    Jā. Ne vienmēr austrumos ir stipras cīņas, par kurām rakstīt, un kara korespondents tad braukā šurp turp pa fronti, un uzzina vairāk par karavīru, ne karu, vairāk par apstākļiem un noskaņojumu un visiem mazajiem karavīru priekiem un bēdām.

    Tās bija dienas, kad draugi un ienaidnieki bija aizņemti ar citām lietām, ne savstarpēju karošanu. Kopējs ienaidnieks – cīņa starp ziemu un pavasari abām pusēm izņēma no rokas ieročus un iedeva vietā pavārnīcas un tamlīdzīgas lietas. Šajās krieviskā pavasara dienās četri gadalaiki mainījās 24 stundu laikā. Te saule cepina kā vasarā, te gāž lietus kā rudenī, te silti un jauki kā pavasarī un te pūš un snieg kā mājās Ziemassvētkos.

    Kad es izbraucu no pilsētas, laiks bija brīnišķīgs. Arī kad es izkāpu no vagona, debesīs nebija ne mākonīša. Kamanas mani veda uz divīzijas štābu. Mēs nebijām nobraukuši pat kilometru, kad mums sejā iesitās lietus, un kad mēs pārvarējām pirmo pakalnu, sākās briesmīgs negaiss, kas kā ar ledus adatām masēja seju. Stundas ceturtdaļu ļāvu lietum krist, tad vilku no mugursomas zvērādas cepuri un liku uz deguna autobrilles. Nepatīkamais brauciens gāja pār kalnu un leju. Šur tur kāds atsevišķs kareivis ceļa malā slējās miera stājā un rūca: "Piektās rotas kareivis ceļā uz..." Pārējo norija negaiss. Debesu svētība beidzot atmaiga, asās ledus adatas kļuva par baltām sniega pārslām. Mēs braucām cauri metru augstām sniega sienām. "Tās pēdējās dienās ir pamatīgi saplakušas. Bija tik augstas, ka viens piekrauts siena vezums neizbrauca laukā." Beidzot mēs bijām galā; īsa milzīgu bērzu aleja veda mazā pakalnā uz divīzijas štāba ēku, un te omulīgā sarunā par dzimto Bavāriju un nenozīmīgiem frontes piedzīvojumiem un patīkamā siltumā jau varēja aizmirst nelāgos laika apstākļus. Īsi pirms došanās gulēt ienāca vēl steidzīgs ziņojums: "Pūš karsts vējš! Laukā ir vismaz pieci grādi silts un lietus līst, cik stipri var." Tā viens laika apstākļu ekstrēms dzina citu.

    Otrā dienā lietū notika kamanu brauciens uz fronti. Pa ceļam mēs apstājamies mazā ciematā ar kādu ievērojama iestādi – fabriku šķūnī. Šeit kāds ritmeistars, tiešām, no nekā ir izveidojis remontdarbnīcu, kurā viss tiek salāpīts un uzlabots: lauksaimniecības mašīnas, ložmetēji, šautenes, lokomobiles, optiski instrumenti. Sākumā te nekā nebija, tikai milzīgs tukšs šķūnis un liels daudzums krieviem atkāpjoties izdemolētu lauksaimniecības mašīnu. No visas apkārtnes tika savākti dažnedažādi palīglīdzekļi, jauktas mašīnas un to vēl labās detaļas izmantotas citu mašīnu remontam. Ar kādu simts vīru personālu līdz šim ir salabotas 14 kuļmašīnas, 28 lokomobiles un vairāk kā 100 zāles un labības pļaujmašīnas. Ir pat izveidota parauggaldniecība un metāllietuve, kurā tagad var izgatavot katru trūkstošo detaļu. Šis sīkumainais darbs, kurā tiek likta lietā katra nagla un katra skrūve, katrs vecs dzelzis un katrs misiņa gabals, un kurā vecprūšu taupīgums sasniedzis augstāko pakāpi, saglabājot un radot jaunas vērtības ir laikam ietaupījis simtus tūkstošu. Un šajā mazajā ciematā es redzēju vēl kaut ko interesantu, karadarbības rajona vidū vācu-latviešu skolu. Jau vienpadsmit mēnešus kāds armijas skolotājs, kurš darba sākumā nezināja ne vārdu latviski, apmāca vairāk par trīsdesmit visu vecumu latviešu bērnus vecumā no pieciem līdz četrpadsmit gadiem. Bērni, no kuriem tikai pāris, un tie paši neregulāri, bija apmeklējuši latviešu skolu, pārsteidzoši ātri bija iemācījušies vācu valodu. Viņi bija, kā jau latviešu vairākums, ārkārtīgi centīgi, viņi rāvās mācīties, un par spīti šā gada barbariskajam salam bērni katru dienu devās uz skolu bieži vien no dzīves vietām, kas bija stundām tālu. Armijas skolotājam šajā dienā bija dzimšanas diena; par to bija uzzinājuši latvieši. Tā dažas meitenes un puikas teica savas runiņas, un kā klausītāji aiz soliem stāvēja, lepni un asarām acīs, latviešu tēvi un mātes. Latviešu vācu valoda skan kaut kā kokaini; lasot no ābeces tikko varēja atšķirt latviešu un vācu bērnus. Un viņi ne tikai mehāniski lasīja, bet gan arī saprata, ko lasa. Saruna vāciski par ziemu un pavasari un galvas rēķināšanas vingrinājums man parādīja, ka bērni patiešām saprot vācu valodu. Skolotājs teica: "Es esmu skolotājs jau divdesmit gadus, bet nekad man nav bijusi tik laba klase." Un šie neparastie sasniegumi ir panākti vienpadsmit mēnešos, pierādījums apgalvojumam, ka latvieši, par kuriem var dzirdēt vispretrunīgākos spriedumus, ir vismaz ļoti centīgi un gudri, un ka viņi viegli spēj pārņemt vācu dzīvesveidu.

    Kamanas lietū veda mūs tālāk. Caursaluši mēs ieradāmies mazā dzelzceļa stacijā, kurā Lībekas kundzes apciemoja kareivju klubu. Tas bija tālu uz priekšu izbīdīts postenis un kundzēm – droši vien vienīgajām, kuras bija apgādātas ar gāzmaskām – bija jau atkārtoti jāmeklē patvērums "varoņu pagrabā". Laiks pagāja pie kafijas tases un jaukas sarunas. Priekšā vēl gulēja milzīgs meža gabals un mans kučieris labi nezināja ceļu. Jau krēsloja, kad mēs iebraucām mežā. Pāris stundas braucām lietū un sniegā. Beidzot no meža paspīdēja pāris gaismiņas: mēs bijām klāt.

    Nākošais rīts – svētdiena – man bija kā pasaka. Zilas debesis virs meža un žubītes čivina. Tātad arī Krievijā ir īsts pavasaris. Ak, cik patīkami silda saule. Rīta pastaiga ar ģenerāli fon A. pa meža nometni un pa "Kūrfirstendamu" – platu, cauri mežam ejošu stigu – un tad promenādes koncerts mežā. To vecās priedes un egles nevarēja pat sapņot, ka viņu mūžīgo vientulību pārtrauks tiešām izcila vācu militārā orķestra – tā vadītājs ir godalgots jauns kapelmeistars – spēlētā klasiskā mūzika. Pēcpusdienā pozīcijās nonācām pie jauka "Kurzemes pieminekļa", kas ļauj atbrīvotajai Kurzemei pateicībā apbrīnot vācu ērgli. Drīz varēja redzēt lejā, vēl nekustīgi iekaltu ledū, manu mērķi: Daugavu.

    Sunday, December 12th, 2010
    4:15 pm
    Jelgavas palu ainas

    Jau dažas dienas uz Lielupes baltās ledus segas ir aizdomīgi tumšs laukumi; upe krieviskā pavasara dienās bija saslimusi; kaut arī naktī sals atkal sasaldēja pa dienu aprīļa saulē mīkstas un šķidras palikušās vietas, nevarēja vairs ticēt melnajiem, aizdomīgajiem laukumiem uz ledus, un – bija jāsāk darvot laivas. Mūsu karaspēks, kuram ziemā bija jācīnās pret sniegu un Sibīrijas salu, gatavojās jaunam krieviskam ienaidniekam – ūdenim. Mēs jau iepriekšējā pavasarī bijām guvuši pietiekamu pieredzi; tagad cīņai pret ūdeni gatavojāmies sistemātiski. Tur, kur vienības bija nomainījušās un nebija atstāta atmiņa par pērno pavasari, ieskatu plūdu spēkā pēc vietējo iedzīvotāju padoma mēģināja noteikt no iepriekšējās ledus iešanas atstātajām zīmēm veco koku mizā. Dažās Jelgavas zemienes vietās kilometrus tālu no Lielupes strādājošās vienības bija jāapgādā ar pārtiku vairākām nedēļām.

    Ūdens kāpjot lēni cēla Lielupes ledus segu, tas cēlās uz augšu no plaisām un spraugām, upes ledus segu noklāja mazu strautiņu tīkls, un vienā rītā – naktī logus nodrebināja dobji sprādzieni – Driksa, kreisā atteka, bija brīva no ledus, jo mūsu sapieri bija atbrīvojuši ceļu gaidāmajai ledus iešanai. Un tagad dienu pēc dienas un nakti pēc nakts pilsētā skanēja sprādzienu brīkšķēšana, un beidzot vienā vakarā sākās ledus iešana – iespaidīga izrāde, kas piepildīja krasta promenādi ar simtiem karavīru un vietējo. Ātri kā bultas ledus gabali traucās garām, sākumā pa vienam, tad nebeidzamā, platā plūsmā, dejojot, spraucoties garām un apsteidzot. Ar spēcīgākā tiesībām nesaudzīgi cīnījās gabals ar gabalu. Viņi taranēja un drupināja viens otru un dažreiz lēca, divu spēcīgāku centneru smagu bloku saspiesti, kā cilvēka pirkstu saspiesta augļa serde, un piezemējušies brauca uz jūru cita lielāka gabala mugurā. Tā ir nepārtraukta grūstīšanās un stumdīšanās, paniršana un izniršana, brīkšķēšana un krakšķēšana, it kā no šīs sasalušās masas būtu jālec dzirkstelēm. Vairāk kā metru biezi bloki trinas gar krastu un rauj līdzi zarus un zemi. Pēkšņi – straumes vidū milzīgs ledus gabals virzās kā kāds, kas ielas burzmā ar elkoņiem izcīna sev vietu – uzgrūžas citam un pie promenādes krasta saslejas smagi bloki tieši gaisā kā satrūkušies zirgi, un citi, kas straumē gājuši gar krastu, paliek neveikli un nedzīvi guļam. Un tad citi bloki slīd gar krastu un kā viduslaiku tarāni ietriecas vecajās promenādes liepās, ka var dzirdēt, kā sasalušajā zemē lūst saknes. Un otrā rītā ducis skaisto liepu strāv ar atplēstu, nokarājušos mizu, it kā tās būtu bērzi.

    Pēc kādām divām stundām ledus gabalu lauks bija izvilcies caur tiltu, vēl peldēja, krēslā tikai dažu pamanīta, maza laiviņa. Tērauda trose, kurai tā būtu jātur, bija saspringusi kā nostiepta stīga. Tieši pirms Driksas tilta ledus gabali trieca savu tarānu pusšķērsi pāri straumes virzienam. Šausmu kliedziens: "Tas sagraus tiltu!" ātra, traka skriešana prom no tilta, tad arī nokrakšķ tā, it kā būtu sabrukucis degošs nams. Brīkšķis un brīkšķis un brīkšķis. Tomēr tilts paliek vesels. Laiviņa izlocījusies cauri. Tiesa, augšējais dēļu slānis tai ir norauts, un tā peld "kopumā Rīgas virzienā", atgādinot vistu ar cīņā izrautām spalvām.

    Otra diena nes jaunus ledus gabalu laukus un simtiem ziņkārīgo jaunas milzīgas un aizgrābjošas ainas. Milzīgi gabali ar ziemas ragavu un ratu satiksmes iezīmētām rievām nāk šurp; tie plīst pie tilta balstiem viegli kā rievotas šokolādes tāfeles. Nolauzti koka tiltu balsti peld apkārt lielā daudzumā, bieži slejoties kā šķēpi gabalu mugurās, un dažreiz – jautri noskatīties – bloki ar šiem šķēpiem rīko uzbrukumu ziņkārīgajiem krastā. Burvīgs skats, straume nes mazus niedru mežiņus, kuri liekas izauguši cauri ledum, egļu pudurus, kuri iestādīti ledū par ceļa marķieriem, un griežas nebeidzamā riņķa dejā. Ko tik ledus straume nenes sev līdzi! Milzīgu daudzumu koka, pietiekamu vidējas pilsētas nodrošināšanai ar malku ziemā, durvis un dēļus, un laivas, un baļķus – un vienu veselu, varen garu, pamatīgi būvētu baraku. Kā Noasa arka tā nesas garām. Pirms tilta tā nogāžas uz sāniem un rāpjas lēni gar krastu, tad atkal tiek straumes uztverta un nesas – satraucošs skats – pret tiltu. Tās jumts ir sakniedēts kopā ar dzelzs skavām. Tas uzgrūžas tiltam un ar blīkšķi salūst. Tā tukša sērkociņu kastīte baraka ir saspiesta starp ledus gabaliem un tiltu, un tās durvis, jumts un baļķi un vērtīgais saturs atsevišķi cits no cita nesas prom. Viļņu spēle...

    Jelgava dažās vietās ir kļuvusi par Venēciju. "Vai atnāksiet šovakar pie manis?" man jautā paziņa, kurš piedzīvo plūdus ne pirmo reizi. "Labi. Tad rītvakar bez desmit astoņos mana laiva stāvēs pie jūsu durvīm." Es neticīgi smejos. Bet jau otrā rītā koka dēļu trotuārs viļņojas netīrā straumē. Lielupes ūdens ir aizplūdis līdz pat Katoļu ielai. Tiesa, tikai tās sākumā. Ūdens bija pārplūdis pāri kanāliem, un kanalizācijas notekas bija pārvērtušās par savu pretstatu: par avotiem, kuri pāris ielas pārpludināja tā, ka bija jāliek laipas un mazie vezumnieku zirdziņi bieži stāvēja līdz vēderam ūdenī. Notika jautras lietas. Viens otrs mēģina pāriet pāri ar vēl sausām kājām. Viņš taustās ar kājas purngalu pa ūdeni meklējot dēļu trotuāru pie mājas sienas. Lēciens, un viņš liekas izglābts. Bet ūdens tek pa salaiduma vietām. Viņš metas uz otru dēļu plosta galu. Tur burbuļo kā no strūklakas! Viņš nostājas uz purngaliem, viņš mēģina ar papēžiem pacelties virs ūdens, viņš paceļ, kā kundze, kura baidās no dubļiem, mēteļa stērbeles, cits, kuram arī plosts licies kā glābiņš ūdens nelaimē, arī lec turp un beidzot abi stāv līdz ceļiem ūdenī. Un šādas ainas pusstundas laikā atkārtojas duci reižu. Tā dažas elegantas Lieldienu izejamās bikses kļūst par peldbiksēm. No ūdens nebaidās vien kavalēristi. Viņi iet savos zābakos caur ūdeni, un dažs no viņiem kā pelēks Kristofers ar biedru vai pat ar "mīļo nastu" uz muguras. Un trešajā Lieldienu naktī, kā runā, no kādas gondolas Upes ielā skanēja mandolīna: "Santa Lucia..." Venēcija pie Lielupes!

    Bīstamāk ir otrā Lielupes krastā. Tur tā vairs nav izrāde un nekā uzjautrinoša. Tur ir skaudrā patiesība. Laikam sākumā pāri braucošie vēl grib jokot pirms ceļa. "Vai var tikt pāri?" jautā viens. "Protams, biedri! Bet sākumā iebāz vati ausīs! Citādi visa Lielupe tev gāzīsies no mutes, kad nokļūsi otrā pusē." Un cits ar cigāru mutē, optimistiski smiedamies, jāj ar zirgu ūdenī. "Es tikšu pāri," viņš saka. "Vai tavs cigārs ir ūdensnecaurlaidīgs?" smej viņam kāds cits. Un no dzimtenes atgriezušies atvaļinātie smejas, kad viņiem saka: "Jūs cauri netiksiet. Visiem atvaļinātajiem jāpiesakās noklīdušo karavīru sapulcēšānās vietā."

    ...Neviens no šosejas robežakmeņiem vairs nerādās virs ūdens, un vecie koki kā krūmi slejas virspusē tikai ar vainagiem. Ceļa vidū stāv ar salmiem piekrauts vezums. Braucējam nācies to atstāt likteņa varā, lai izglābtu vismaz nogurušo zirgu. Tur un te stāv rati un kolonnas. Viņiem jātiek cauri. Kā jāmokās zirgiem! Viņiem uz 200 metru attālumu bieži aiziet vairāk par pusstundu. Viņi nonāk galā izsmelti. Zirgi un vēl vairāk to braucēji. Dažs važonis, kuram nav svarīga uzdevuma, griežas atpakaļ. Bet tie, kuri ved pastu – viņi zina, kā viņu biedri vai mājās palikušie gaida vēstuļu! – viņi to mēģina. Un tie ar pavēlēm! Viņi dodas, augstu zirgā, tieši ūdenī. Nejautājot, vai var tikt cauri. Un kad bieži zirgi, straumes nesti, zaudē pamatu, to jātnieki arvien atkal tos noliek uz kājām.

    Pēkšņi ceļa vidū radies ratu jūklis. Var redzēt pātagas lidojam pa gaisu un "Nū! Nū! Nū!" skan minūti ilgi kā aizsmakuši indiāņu kaucieni. Var redzēt, ka zirgi ūdenī saslejas. Sapieru pontons atdalās no tilta un spēcīgi airējas uz bīstamo vietu. Kādi rati, kuros stāv pāris kājnieku, ir atdzīti ceļa malā. Viņi drīz stāv līdz krūtīm ūdenī. "Dievs, viņiem beigas, jo viņi ir iedzīti grāvī!" Vēlreiz važonim izdodas novērst katastrofu. Kājnieki paglābjas garām braucošos ratos ar spēcīgākiem zirgiem. Var uzelpot... Taču tagad atvieglotie rati ir straumes varā, tā nes ratus caur šosejas kokiem. Tvēriens pie kāda zara var izglābt važoni, bet viņš mēģina vēlreiz! Rati nogrimst, var redzēt tikai divu zirgu galvas un kučiera galvu. Lēni to aiznes Lielupe... Bet jau tuvojas pontons. Pāris sasprindzinājuma mirkļi. Vai viņš tiks izglābts? Var redzēt, kā viņi kaut ko ieveļ laivā. Vai tagad glābs zirgus? Kādu ceturtdaļu stundas var redzēt laivu vienā vietā. Tad tā atiras uz otru Lielupes krastu. Viens zirgs peld līdzi. To tomēr izdevās atbrīvot! Otru ar ratiem lēni aiznes Lielupe. Pēc stundas ceturtdaļas važonis ticis otrā pusē, bez cepures, bez sausas lupatas uz ķermeņa, ar milzīgāko uzbudinājumu un izmisumu sejā. "Tev jāpateicas laimei, biedri!" viņam sauc. Viņš skumji pamāj un asaras tek pa viņa vaigiem: "Jā, bet pasts ir pazaudēts! Pasts!" Tas viņam bija vairāk vērts par paša dzīvību. Drīz atgiežas viņu izglābušie sapieri. Neviens neko nesaka. Nav ko pielikt. Vienīgi biedram izglābta dzīvība. Tas jau ir pienākums.

    Tuvojas kāds jātnieks. "Jums atkal jāiet pāri ar laivu," viņš sauc sapieriem. "Divi vīri grib pāri." Skan lejasvācu lāsts. "Viņiem būs jāgaida, līdz mēs iesim pāri. Divu vīru dēļ..." "Viņi gaida līdz krūtīm ūdenī. Divi dodas atvaļinājumā, grib uz mājām." "Atvaļinājumā?" saka sapieris. "Viņi mums jāsavāc. Aiziet!"...

    Thursday, December 9th, 2010
    7:14 pm
    Cīņas par Bergmaņa kāpu

    Bergmaņa kāpa veido it kā savienojumu starp abām kāpu ķēdēm, kas apņem Tīreļpurvu no rietumiem un ziemeļiem. Tur 30. un naktī uz 31. janvāri izraisījās diezgan sīvas cīņas, kuras viļņoja turp un atpakaļ, kamēr beidzot aprima nepatīkamajā salā.

    Naktī un pirmajās rīta stundās artilērija un mīnmetēji turēja krievu ierakumus zem stipras uguns. Ar labām sekmēm, kā vēlāk bija redzams.

    Īsi pirms pusdesmitiem fizilieri uzsāk uzbrukumu. Vēlreiz rotas komandieris apstaigā vīrus. "Zēni, šodien jūs varat krieviem labi pabojāt ādu!" Viens otrs smīkņā. Viņi priecājas par kauju. Viņi krieviem to ir rūpīgi gatavojuši! Trīs minūtes pirms pusdesmitiem mūsu trieciennieki izlec no ierakumiem. Viņi zina, kur ir krievu ložmetēji, un nedod iespēju viņiem pie tiem ķerties klāt. Uzreiz brūk uz priekšu un tad virzās pa labi. Bergmaņa ātri kāpa ir ieņemta. Mežs uz kāpas ir sašauts un izpostīts. Granātas bedre guļ līdzās bedrei. Katra veselas istabas lielumā un dziļumā.

    Baigu darbu ir padarījuši mūsu mīnmetēji. Te stāv blindāža. Krievi to ir apseguši ar četrpadsmit baļķu kārtām. Dažus metrus no blindāžas ir kritusi smagā mīna. Tās sprādziena vilnis ir ielauzies iekšā caur durvīm un metrus biezo baļķu segu kā grāmatas vāku atvēris. Iekšā guļ divdesmit mirušu krievu. Vilnis nobeidzis visus. Krievi šeit padevušies lielā daudzumā. To vidū divi pulkveži, arī viens sapieru pulkvedis. Viņš bija pozīcijās ar inspekciju un sēdēja kopā ar kājnieku pulkvedi blindāžā pie rīta kafijas, kad mūsu fizilieri klauvēja pie durvīm. Tuvumā atrasti divi citi pulkveži miruši. Mūsu vīri ilgi nekavējas ar gūstekņiem, viņi grib uz priekšu. Gūstekņiem parāda ar roku virzienu, un krievi skrien, par spīti savai drosmei laimīgi, ka karš viņiem beidzies. Uz priekšu. Mūsējie negrib apstāties. Mežā ir daudz šķēršļu. Tas čum no dzeloņstieplēm, un starp tām ir arī nepatīkami dabiski šķēršļi, mūsu artilērija ir sašāvusi mežu, un sniegā sadūrušies zari un šķembas traucē mūsu virzību. Gruntsūdeņi ātri savācas granātu bedrēs. Plāna ledus kārta ir mānīgi pārklājusi virsmu. Daudz mūsējie ielūzt līdz krūtīm. Viņi skrien tālāk ar sasalušām drēbēm. Kā mācību laukumā, viss izdodas. Vienā vietā 18 metru iecirknī ir seši ložmetēji. Daži vēl šauj. Mūsējie ātrajā uzbrukumā ir bez elpas; plaušas ir pilnīgi izpumpētas. Tomēr mūsu fizilieri iet pretī ložmetējiem. Viņi iet! Strauji pielēkt vairs nesanāk. Viņi iet soļos pret ložmetējiem. Iet un atņem tos!

    Pēc īsas pauzes viss turpinās. Tālāk uzbrukumā.

    Pa labi dzirdams sakļš citas rotas "urā". Viņi ir krievu baterijas pozīcijās!

    Un pārējie drīz turpat. To nevar redzēt, bet pēc īsiem, skaļiem rībieniem var saprast, ka līdz krievu artilērijai nav tālu. Un nav tālu līdz mūsu pirmajai aizsardzības līnijai. Augstākais pieci seši simti metru. Mūsu vīri alkst uzvaras. Dažiem uz lūpām ir putas. Kāds feldfēbelis ir uzrāpies uz tuvākā novērošanas torņa, kas ļauj redzēt aiz meža. Pulkstenis ir vienpadsmit. Līdz pusdienlaikam var atkal nokļūt savās vecajās pozīcijās! Tomēr visi ir pārāk noguruši, lai veiktu vēl vienu pārdrošu uzbrukumu vieni. Feldfēbelis no torņa atnes sliktas vēstis. Ir parādījušies krievu papildspēki. Baros pa pusrotai viņi nāk šurp. Ne ķēdēs. Pusrota pie pusrotas. Tur ir pāris pulku. Nav izvēles! Atpakaļ! Lēni atpakaļ! Fizilieri negrib saprast. Tik tuvu krievu baterijai griezties atpakaļ?! Bet krievi nāk lielos baros!

    Mūsējie meklē sakarus ar kaimiņiem pa kreisi un pa labi. Nogriešanās pa labi uz Bergmaņa kāpu frontē ir atstājusi caurumu. Viena krievu rota grib caurumu aizpildīt. Nākas atiet slīpi mežā pāri ūdens kanāliem un beidzot izveidot tievu līniju sakaram starp vienībām. Pa labi no Tīreļpurva atvērts vēl viens 75 metru plats caurums. Tur krievi grib tieši no ierakumiem iebrukt, kāds leitnants ņem šauteni un nošauj pirmo, kurš nāk tuvāk. Otro un trešo. Viņš trāpa visiem. Divdesmt krievu krīt no viņa rokas. Pa to laiku ir pievests ložmetējs; tas noslēdz caurumu ar savu uguni.

    Sāk satumst. Mūsējie piesalst pie sniega. Krievi ar vācu komandām mēģina ieviest sajukumu mūsu vienībās. "Trešā rota šurp!" Pāris mūsējo pieceļas un saņem krievu ložmetēju uguni. "Sanitāri! Sanitāri! Šurp! Šeit guļ vācu ievainotie!" Kāds grib palīdzēt saviem biedriem un saņem krievu uguni! Briesmīgs niknums pārņem mūsu vīrus.

    Mūsu līnija ir kļuvusi arvien tievāka un krievi dzen tai virsū baru pēc bara. Viens izkļūst cauri un mēģina mūs apiet no aizmugures. Mums atkal gabaliņš jāatiet, lai atkal noslēgtu līniju. Telefonistiem sava āda jāsargā ar šautenēm rokās. Aukstums skaidrajā mēnesnīcas naktī sasniedz 30 grādu. Gandrīz vai nevar izturēt. Mēs tomēr mazliet atejam līdz kāpas malai. Krievi skrien virsū kā traki.

    Mūsējie no sala un spēku izsīkuma tikko spēj turēt ieročus, taču atvaira uzbrukumu. Krievi cieš tikpat cik mēs un beidzot arī nogurst. Tūkstoš krievu līķu guļ otrā rītā mūsu frontes priekšā.

    Četros naktī nāk maiņa. Kā automāti drosminieki dodas uz aizmuguri. Neviens nesaka ne vārda. Kā miltu maisi viņi krīt uz savām segām un aizmieg kritienā. "Rīt mēs mēģināsim vēlreiz!" viens nomurmina. Kā nekā viena rota ir atvedusi atpakaļ sešus ložmetējus, vienu ierakumu lielgabalu un dažus simtus gūstekņu. Otrā rītā pulks uzbrukumu atkārtos.

    Naktī ir nepatīkams sals. 36 grādi! Artilērijai un mīnmetējiem ir jāsagatavo uzbrukums. Mīnmetēji šauj par tuvu. Mīnas krīt gandrīz vai mūsu pašu ierakumos. Tām vairs nav spēka. Un artilēristi ir izmisuši: neviens šāviens nekrīt tur, kur tam jākrīt. Ložmetēji ir sasaluši. Arī lidotāji ziņo, ka viņiem sasalst eļļa. Viņiem piespiedu kārtā jānolaižas. Tā mūsu uzbrukums nenotiek.

    Arī krievi grib uzbrukt. Viņiem iet tāpat. Viņu uzbrukums pēc viena kautrīga mēģinājuma paliek uz vietas.

    Viņi ierokas un sāk būvēt blindāžas.

    Mēs ierokamies un būvējam blindāžas.

    Kauja Rīgas placdarmā ir priekšlaicīgi beigusies.

    Sasalusi...

    Tuesday, December 7th, 2010
    6:01 pm
    Apciemojums priekšējā kaujas līnijā

    Man bieži jāsaka: es biju ļoti priecīgs atkal tikt laukā no raganas katla. Iziet bez ievainojumiem cauri krievu radītajai "uguns bruvestībai" vien nebija viegli. Un kad mēs nokļuvām galā, mūsu vienīgā vēlēšanās bija atkal nokļūt pie mūsu auto, kuru mēs bijām atstājuši trīs kilometrus aiz priekšējās aizsardzības līnijas.

    Dažas dienas iepriekš Austrumprūsijas fizilieri, Lecenes iekarotāji un Daugavpils zelta kalna cīnītāji, par spīti sīvai krievu pretestībai Tīreļpurva ziemeļu malā kāpās bija ieņēmuši pēdējās pozīcijas pirms Bergmaņa kāpas, un tur viņi atpūtās pirms jauna uzbrukuma, kas viņiem nākošajā dienā arī nesa milzīgus panākumus: 900 gūstekņu, 14 virsniekus, to starpā divus pulku komandierus. Mēs bijām ieradušies pulka komandpunktā, lai apvaicātos par vakardienas cīņu. "Tad jau kungi laikam gribēs apskatīt jaunās pozīcijas... Tad Jūs labāk stādīsieties priekšā tos briesmīgos apvidus šķēršļus, kuri traucēja mūsu virzību. Tomēr iešana turp ir saistīta ar dzīvības briesmām! Vēl aizvakar mēs zaudējām divus ziņnešus. Mums vienmēr jāsūta divi, jo parasti viens vairs atpakaļ neatgriežas. Tomēr krievi tagad ir mierīgi."

    Mēs neesam pagājuši simt metrus, kad jau iet vaļā. Šrapneļi krīt tiešā tuvumā. "Pliukš!" Ziņnesis, kurš iet pussoli pa kreisi, kliedz "Au!" un ķer pie krūts. Tā ir bijusi šrapneļa lode. Taču tāda, kura jau zaudējusi spēku, tā viņam neko nenodarīja.

    Pa labi no mums tīrā jaunā sniega baltumā paceļas kāpu virsotnes gandrīz bez kokiem. Gaišā saule guļ virs sniega un dod tam vēl vairāk spīduma un krāsas. Krāšņa ziemas ainava! Mūsu priekšā uz kāpām ceļas pilnīgi tukšs izcirtums un aiz tā mežs. "Kad būsim tur," saka viens ziņnesis, "tad mums ir izdevies tikt galā!" Plats ceļš ved uz vēlamo vietu gandrīz pilnīgi taisni. Taču taisnākais ceļs gan vienmēr ir īsākais, bet ne vienmēr labākais.

    To mēs redzam šeit. Tā tuvumā viena pēc otras krīt granātas. "Mums jāiet pa labi! Tuvāk kāpām." Taču pēkšņi brīkšķ un krīt un dzirkstī visapkārt, pa labi, pa kreisi, priekšā, aizmugurē. Un katrus desmit soļus pār mūsu galvām svilpj. Ššš! Ššš! Ššš! Krievi mums iedveš cieņu un mēs kļūstam pieklājīgi. Pieliecam galvas, saliecam muguras un metamies plakaniski sniegā kā ķīnieši savu elku priekšā. Mēs gribam uzrāpties kāpu virsotnē. Taču pēkšņi krievi šauj no kreisā Lielupes krasta mums mugurā. Īpatnēji bija novērot šāviņu krišanu kāpās. Vēl pāris minūtes iepriekš tās tur gulēja, netraucēti, kā sniega kupenas kalnu virsotnēs. Tad blīkšķis, un baltā sega pārklājas ar brūnu, kā ledaina loga rūts no karstas elpas. Tagad krievu lielgabali nepārtraukti elpo uz baltajām virsotnēm. "Mēs arī tikko tiekam cauri," saka ziņnesis. Vienu mirkli mēs paliekam stāvot. Tad mēs atkal sākam kustēties, simt metrus no mūsu mērķa.

    Piepeši no meža ceļa priekšā izjāj jātnieks un mūs sagaida. "Bataljons jums nodod ziņu, ka jums varbūt izdosies vairāk pa labi mežā. Tur jūs jau iziesiet cauri." Tā! Mēs apgriežamies un dejojam zigzagā pāri izcirtumam. Ššš! Galvu ieliekt! Ššš – muguru saliekt – iekrist sniegā! Šķembas svilpj mums apkārt, pikas, ko var lidojumā saskatīt. Un pēkšņi mēs ar liekšanos un mešanos zemē esam tikuši pāri izcirtumam. Mēs, izmirkuši sviedros, esam tikuši cauri uguns burvībai! Un mūsu drosmīgajiem austrumprūsiešiem trīs dienas atpakaļ nācās uzbrukt pāri šim izcirtumam. Ne tikai granātas un šrapneļi! Šeit tūkstoš šauteņu stobru un ducis ložmetēju bija piekāruši ledainu tīklu, kura acīs diemžēl palika karājoties daudzi drosminieki. Kad es ieraudzīju kāpas, es sapratu, kādos apstākļos šeit ir jācīnās mūsu karavīriem; kad es biju pāri izcirtumam, mani bija pārpildījusi bijība un apbrīna par šo brašuļu drosmi.

    Meža malā mēs atvilkām elpu. Tad mēs uzmeklējām bataljona štāba zemnīcu. Bataljona komandieris kapteinis Reiters ar saviem virsniekiem mūs uzņēma draudzīgi. Mēs jau bijām apsveicinājušies pāris dienas iepriekš, īsi pirms viņi veda savas rotas uzbrukumā. Grāfs Vestarps piedāvājās mūs pavadīt uz tikko iekarotajām pozīcijām un parādīt nelāgo apvidu, kas jāieņem nākošajā rītā. Bez īsta prieka sirdī, tas man jāsaka, es piedāvājumu pieņēmu. Man pietika ar izcirtumu. Bet parādīt vājumu karavīru priekšā, kuri dienu no dienas bez kurnēšanas iztur smagākās grūtības? Tā mēs ap trijiem devāmies ceļā, bez piedāvātās kafijas tases. "Tā garšos labāk, kad jūs būsiet atpakaļ. Pēc trim stundas ceturtdaļām jūs atkal būsiet te!"

    Bez šaubām! Kad tikai nebūtu nolādēto krievu lidojošo mīnu! Tās mūs aizturēja ilgāk, nekā mēs gribētu. Šeit tiešām bija "neprātīgs apvidus". Pakalns aiz pakalna un dziļas ieplakas un ieplakās atkal pakalni un uzkalni. Apkārt vēl gulēja mirušie. Sastinguši un pārakmeņojušies savās pēdējās pozās. Tur vēl joprojām rokas lūdzās debesīm, vīstījās dūres, rokas sniedzās sargājot sejas priekšā. Mēs nonākam pie svaigiem ierakumiem. Tā bija neliela aizsardzība pret pretinieka kājnieku šāvieniem. Tomēr šeit ar šiem ierakumi izskatījās citādi, nekā tie, kurus es redzēju vakar, un kurus ilgu laiku ir apdzīvojuši mūsējie. Šeit nebija blindāžu, ierakumu sienā bija izraktas alas, pusmetru augstas un trešdaļmetru dziļas.

    Un šajos caurumos ar saliektām mugurām un kājām tupēja mūsu vīri. Bez jumta, bez salmiem, bez segām. Pat bez egļu zaru polsterējuma. Aizkustinoša aina, kā viņi tur tupēja. Klusi, bet ne īgni. Šur tur ejot caur ierakumiem mums bija jālec pāri maziem gaišiem ugunskuriņiem, virs kuriem karājās pāris katliņi. Tie tur priekšā bija vienīgais greznība. Un šeit vīriem bija jāgaida diena un nakts. Ak, vispirms sekoja nakts! Piecpadsmit grādu Jelgavas aizsegtajās ielās un tur laukā visi divdesmit.

    Mēs aizgājām līdz bedrei mūsu labā flanga ierakumu galā un skatījāmies lejup pāri plašajam, ar retiem nīkulīgajiem kociņiem noaugušajam Tīreļpurvam, 35 metrus mums priekšā varēja redzēt pretinieka dzeloņstiepļu aizžogojumu un aiz tā ierakumus un blindāžas uz lēzenas krūmiem noaugušas kāpas. Tad pēkšņi atkal sākās. "Mīna lido!" kāds iekliedzās. Pāri mums zilajās debesīs lēni kā putns, kurš taisās piezemēties, lidoja mazs priekšmets. Pie tam skaidri vajēja redzēt propelleri. Pēkšņi priekšmets krīt tieši zemē. Briesmīgs troksnis, it kā sabruktu degoša māja. Mēs dodamies atpakaļ uz ierakumiem. Nav tālu. Bet tagad lido mīna pēc mīnas, granāta pēc granātas, šrapnelis pēc šrapneļa. Trakāk nekā ejot pāri izcirtumam. "Būs labāk, ja mēs iesim atpakaļ uz bedri." Ceļā mums jāpārvar baļķu barjera ierakuma augstumā. Ar galvu pa priekšu tai pāri es iekrītu bedrē. Mēs notupjamies pie ierakuma sienas.

    Mēs tur sēžam trīs ceturtdaļas stundas. Tā tik bija plosīšanās un sprēgāšana, svilpšana un šņākšana, blīkšķēšana un kaukšana! Es nejutos omulīgi. Varēja just sirdi sitamies un zemi drebam. "Varbūt mēs tomēr tiksim cauri!" Mēs ejam atpakaļ uz ierakumiem. Ik pēc desmit soļiem mēs metamies uz ceļiem. Asa svilpšana mums pāri. Mums pievienojas pāris sapieru. Viens ievainotais lien nopakaļus. Viņam droši vien ir uzšķērsts vaigs. Nabags izskatās briesmīgi. Tomēr no viņa mutes neizlaužas neviena sūdzība. Vienā vietā smilšu pakāpieni ved no ierakumiem uz mežu. Vīri, kuri ir ar mums, lec laukā un aizdrāžas pār mazo līdzenumu, kura galā ir sargājošā alas ieeja. Viņi, kā mēs vēlāk uzzinājām, bija ieskrējuši nelaimē. Divi smagi ievainoti, trešais, kāds tiesas piesēdētājs, miris! Mīna viņus apsteidza ejas priekšā.

    Mēs gājām tālāk. Pēc pāris soļiem bija ierakumi. Pāri aizsardzībai pret šķembām ir pārlikti daži dēļi. Tomēr šis šaubīgais patvērums jau ir pārpildīts. Tā mēs notupjamies bedrē, kurā jau sēž divi cilvēki. Atkal gaidām gandrīz stundu. Un atkal krievi liek mums pāri trakot mīnām, granātām un šrapneļiem. Uz mirkli aizdegas koki, it kā to virsotnēs ielēkušas Svētā Elma ugunis, tur no zemes plūst dūmi! Mīnas slīd pa gaisu, visos stūros un galos blīkšķ un sprāgst. Un mēs sēžam te, pieplakuši viens otram. Sēžam un gaidām mēmi, kā briesmīgā negaisā, kad visi gaida, kad mājā iespers zibens. Neomulīga sajūta. Nav baiļu par dzīvību, bet karstākā sirds vēlēšanās būt laukā no raganu katla. Locekļus rausta vēlēšanās izlēkt laukā un skriet un skriet. Un domas ir par visu ko. Es redzēju automašīnu mežā, kūpošo kafijas krūzi bataljona štābā un dusmojos uz sevi par to, ka es to nebiju izdzēris pirms iešanas uz ierakumiem.

    Sasodīti tuvu krīt šrapneļi. Tie krīt kā rindā, un šī rinda iet taisni uz mūsu neaizsargāto stūri. "Viņi šauj arvien tuvāk," saka mūsu pavadonis. "Vēl viens, un kritīs tieši mūsu ierakumā."

    Vēl pāris baiga sasprindzinājuma mirkļi. Var redzēt nākam nāvi. Tomēr domas ir par neko. Tikai: "Kad viņa atnāks?"

    Un – tā nenāk!

    Tā apstājās trīsdesmit soļus no mums. Un vispār tas ir pēdējais sprādziens. Pēkšņi viss ir mierīgi. Vēl pāris atpalikuši sprādzieni tālu pa labi. Mēs pieceļamies un lecam attālumu pāri laukumam nākošajā ejā, kura mūs aizved uz bataljona štābu. Tur uz mums ir ļoti dusmīgi.

    Sunday, December 5th, 2010
    5:51 pm
    No paugura uz pauguru

    Purvs un kāpas ir ļauns nostūris. Nepārskatāmāku un izlūkošanai nepiemērotāku apvidu grūti iedomāties. kāpa aiz kāpas guļ kā nemierīgas jūras viļņi – ne viegli viļnīši, bet tādi, kurus saceļ orkāns. Tie lēzeni pieaug pakājē un tad strauji ceļas. Te tukši bez kokiem, te ar biezu mežu apaugši. Un ik pēc simt metriem jauna virsotne. Dziļas ieplakas un dziļas ielejas. Šur un tur spīd balti, gari klajumi, pāri kuriem vest uzbrukumu gandrīz nav iespējams. Pie tam flangos sekli, grūti pārejami purvi, kuros nevar iedurt lāpstu, it kā caurejamu mežu noklāti, kuros uzglūn tievas ledus segas klāti purva laukumi.

    Pretinieks bija lieliski nocietinājies, izmantojis katru iedomājamo iespēju uzbrucējus apšaudīt no flanga – tas bija īpaši uz šo iecirkni pārcelto kirgīzu darbs – , atliku likām artilērijas un mīnmetēju, kas šķērdējot munīciju taisīja tik sīvu uguni, kāds šeit austrumu frontē reti piedzīvots. Šādos apstākļos iet uzpriekšu par spīti pārspēkam, apvidus apstākļiem, vētrai un sniegam ir sasniegums, ko ar mirdzošiem burtiem ierakstīs drosmīgo Austrumprūsijas pulku slavas grāmatā, kuri šeit mūsu uzbrukuma centrā salauza krievu pretestību un izturēja straujos pretuzbrukumus. Īpaši izcēlās viens pulks, kurš jau bija izcīnījis vairākus asiņainus cīniņus uz krievu zemes. Tas ir cīnījies visos kontinenta stūros, karojis Spānijā un pie Konstantinopoles, vecā desavieša Leopolda vadībā Itālijā, kur viņš šī pulka priekšā iegāja Turīnā – visi zina šo ainu no gleznas Desavas rātsnamā – īsāk sakot, pulks ar tradīcijām. Šeit kāpu un purva cīņās tas rādīja veco sparu, laiku pa laikam cita slavena pulka, Lecenes iekarotāja, Daugavpils zelta kalna karotāja, atbalstīs. Šajā karā tā bija pulka sīvākā cīņa. Apmēram triju kilometru iecirknī ieņemt vienpadsmit sīksti aizstāvētas aizsardzības līnijas trijās dienās!

    Šim pulkam bija uzdevums ieņemt mežaino un kāpaino zemi starp Lielupi un Tīreļpurva austrumu daļu. Naktī uz 23. janvāri artilērija sāka apstrādāt pirmo krievu aizsardzības līniju, 23. janvārī septiņos no rīta krievu ierakumos sākās iznīcinoša artilērijas un mīnmetēju uguns. Drīz pēc tam krievi sāka apšaudīt rezerves un štābus ar kaujas gāzēm. Viena granāta nokrita tieši pie pulka štāba un pameta gaisā ziņnesi, kurš aizelsies tuvojās ar gāzmasku uz sejas. Pie tam viņam nokrita pats galvenais – gāzmaska. Nokrist uz zemes, atkal piecelties un sākt svarīgu ziņojumu, tas bija kaut kas. Tik uzticīgi pienākumam – viņi zināja, kas ir uz spēles – bija mūsu vīri, ka ziņnesis nedomāja klanīties zaudējušajai pusei. Viņš sev aizspieda degunu – tas gan bija jautrs skats – un vienā brāzienā izteica ziņojumu. Tomēr viņa pienākuma apziņa viņam atnesa diezgan nepatīkamu slimību.

    Artilērijas sagatavošanās uguns laikā mūsējie bija pienākuši tieši pie pretinieka pozīcijām. Krievi viņus saņēma ar masīvu uguni. Tika padota ziņa atpakaļ, ka pretinieka pozīcijas vēl nemaz nav gatavas uzbrukumam. "Ir jāriskē uzbrukt!" bija atbilde. "Rotas komandieris savā iecirknī pats izlūkoja, kur ir piemērotākā vieta." Īsi pirms divpadsmitiem "tirgus", ceļu krustojuma, tuvumā, ir atrasta atbilstoša vieta. Atkal sākas atbalsta uguns. Leitnants un apakšvirsnieks pienes sprāgstvielu lādiņu pie aizžogojuma, tajā rodas eja, trieciennieki iet tajā iekšā, aizvāc šķēršļus un rada 12. rotai iespēju iebrukt.

    Desmit minūtes vēlāk pozīcija ir ieņemta.

    Kreivi steigā bēgdami uz savu otro pozīciju atstāj mums piecus ložmetējus un vienu lafeti. Spēcīgs uzbrukuma turpinājumā mūsējie nonāk arī otrajā līnijā, kamēr trieciennieki kāpu malās tik ātri tiek galā ar krieviem, ka nav vajadzīga sagatavoto tuvcīņas līdzekļu iesaistīšana. Pulkam iedotais kaimiņu pulka bataljons tiek aizvests rezervē, tiek atbrīvots ceļš artilērijas, munīcijas un virtuvju pievešanai. Pa to laiku 1. un fizilieru bataljoni sīvā cīņā virzās uz priekšu par spīti briesmīgai pretinieka ugunij. Gandrīz soli pa solim. Kad viens ierakums ir ieņemts, tieši priekšā jau ir nākošais, un nav iespējams tālāk izlūkot apvidu. Tā drosminieki līdz vienpadsmitiem naktī ieņem astoņas aizsardzības līnijas. Šīs kaujas, protams, arī mums nesušas zaudējumus, un tiek noteikta kaujas pauze, lai sagrupētos un atpūstos, nostiepti drāšu aizžogojumi, un dota pavēle: "Nevienam neatslābināties!" Kamēr atbalstam tiek pievestas 2. bataljona rotas, brašie virsnieki un feldfēbeļi izlūko nākošo pozīciju. Tā iet šķērsām pāri kāpām līdz Zvīguļiem. 24. janvāra rītā krievi sāk pretuzbrukumu. Vispirms viņi biezās masās spiež mūsu kreiso flangu, tad labo, un kad drosmīgie austrumprūsieši novērš pārrāvumu, un krievi ar visu masu uzbrūk visā līnijā. Pirmais krievu trieciens pulksten 8 tikai ar visu rotu iesaistīšanos, virsniekiem un kareivjiem teicami pildot pienākumus, salauzts 60 metrus no mūsu aizsardzības līnijas. Pretinieks atkāpjas un kaujas laukā atstāj vairāk kā 500 kritušo.

    Tagad atkal mūsējie pavirzās uz priekšu, apmērām 150 metrus līdz jauniem pretinieka ierakumiem. Pa to laiku krievi atved jaunu pulku – jau laikam ceturto – un pēcpusdienā ap četriem uzbrūk mūsu labajam flangam kāpās un sekojošajam kaimiņu bataljonam Tīreļpurvā. Kāpās uzbrukums atvairīts, purvā mūsu karavīri saļogās, bet pateicoties bez pavēles pienākušām rezervēm stāvoklis jau atkal izlabot, kaut arī pēc smagas cīņas. Vīrs pret vīru.

    Nakts ir mierīga, pretinieks tomēr ir vērīgs un neļauj mūsu virsnieku grupām izlūkošanu. Rīta gaismā krievi izlaužas no saviem ierakumiem un pēc pirmā rāviena sabrūk mūsu ugunī. Pēc stundas pa mūsu ierakumiem krīt visu kalibru lādiņi un virsū tiek sūtīti uzbrukuma viļņi ar tiem sekojošām nodaļu kolonnām. Arī šis uzbrukums izgaist mūsu ugunī. Tomēr krievi grib pārraut līniju ar visiem līdzekļiem un tagad, kad nekas nav sasniegts flangos, nāk biezās masās visas līnijas garumā. Izceļas nikna cīņa, bet neviens mūsu pozīciju posms netiek zaudēts.

    Tagad atkal saka savu vārdu austrumprūsieši. Sākumā artilērija un mīnmetēji. Ir izveidotas jaunas spridzinātāju komandas, notiek lēna tuvošanās pretiniekam ar rokas granātu izmantošanu un pustrijos pozīcijas ir sasniegtas, un pēc desmit minūtēm krievu līnija ir ieņemta. Taču tieši aiz tās ceļas galvenā aizsardzības līnija, kuras priekšā jāpārvar klajums. Arī šī līnija zem stipras krievu krustuguns, kaujā piedaloties arī kuģu lielgabalu šāviņiem, īsi pirms sešiem tiek ieņemta un turpinājumā arī dažas sekojošās starppozīcijas. Un ar to Lielupes labajā krastā ir sasniegta mūsu vecā otrā aizsardzības līnija. Seši ložmetēji un lafete krīt mūsu rokās, kaujas lauks ir krievu līķu nosēts un mūsu ievainotie, cik var, pārnes krievu ieročus līdzi uz aizmuguri. Daudz austrumprūsieši ir sasnieguši, iekarojuši par spīti kāpām un purvam, pret pārspēku un nežēlību, pret sniegu un vētru un salu, pret badu un slāpēm.

    Friday, December 3rd, 2010
    6:15 pm
    Ciemošanās kauju iecirknī

    Sala nedēļas platajai Lielupes gultnei ir pārlikušas lielisku tiltu. Tikai vienā vietā krievu granātas tajā ir iezīmējušas apaļus caurumus. To caurmērs ir piecpadsmit metru. Tie nevar aizkavēt gājēju, jātnieku, ragavu un automašīnu straumi, kura nepārtraukti plūst uz fronti un no frontes. Un neviens neievēro citus. Visi gandrīz mašīniski dodas cits citam garām. Apmēram kā figūras elektriskā rotaļlietā. Krustu šķērsu iet atsevišķu cilvēku ceļi un tomēr katru soli vada tas pats: uzvaras griba.

    Mēs pametam Lielupi un meklējam parastu ceļu. Ja nebūtu auto un ragavu atstāto ceļa grambu sniegā, tik un tā to varētu atrast. Pa kreisi un pa labi tas ir iezīmēts. Un ne ar parastajiem krūmiem un zāles kušķiem. Krievi to ir iezīmējuši. Ar skaļu granātu izrautiem caurumiem, kuri bieži vien trāpījuši mata tiesu no ceļa. Sniega sega ir plašos laukumos norauta un saplēsta, un nosēta pār un pāri ar sasalušas zemes pikām no dūres līdz laukakmeņa lielumam. Un dažās vietās, kur kritis pavisam liels kalibrs, sniega sega ir pārklāta ar melnu kvēpu pārslām.

    Nu ceļš kļūst dzīvāks. Mēs esam tieši pie mūsu vecajām pozīcijām. Mūsus ragavas ir iekļāvušās garā munīcijas kolnnā. Meža malā rezerves rīko nometni ap atklātiem gaišiem ugunskuriem, visi raibā jūklī, jautri un mundri. Pie kādas mājiņas, kurā ir ierīkots štābs, mēs apstājamies. Iekšā viss atkarīgs no tālruņiem. Vārdi lido viens pār otru. "Ir atvairīti? Labi! Tad ir mūsu kārta. No vieniem līdz diviem artilērijas sagatavošanās uguns. Divos pulks uzbrūk. Kā? Tieši tā! Beigas!" Mums pārbauda dokumentus, īsi informē par tagadējiem apstākļiem, kāds mīnmetēju virsleitnants, dziedātājs no Krēfeldes, piedāvājas mūs pavadīt.

    Desmit minūtes vēlāk pār mums noliecas pār kauju zonu lidojošo granātu austais neredzamais jumts. Tās krīt pa kreisi, pa labi, priekšā un aiz muguras. Var dzirdēt tās nākam un no to svilpšanas un rūkšanas var saprast, no kurienes tās nāk un kur kritīs, visi sasprindzināti skatās apkārt un pēkšņi redz biezu, smagu, melnu stabu iznākam no zemes, un tad apkārt plosās tarkšķi un blīkšķi. Dažreiz arī neko nevar redzēt. Lielākais vieglus ūdens garaiņus. Savu karsto apvalku sniegā dzesē nesprāgušās!

    Mēs izspiežamies caur ierakumiem uz Kalnciema smilšu kāpām, pret kurām triecās krievu masas. Triecās šurp un plūda atpakaļ. Šajā aizsardzībai kā radītajā apvidū pirmajās janvāra nedēļās tika satriekts krievu uzbrukums. Otrā pusē citas kāpas malā stāvēja Skudras, Piķi un Ogle. Tur tās bija. Mūsu granātas un mīnas tās noslaucīja no zemes virsas. Mēs dodamies garām baterijām, kas no stobriem spļauj šāvienu pēc šāviena, šķērsojam nosarmojušo un piesnigušo purva mežu uz pozīcijām, kurām mēs divas dienas atpakaļ bijām uzbrukuši. Rezerves vienības, kuras šeit gaida pavēli uzbrukumam, vēl uz pusstundu ir mājīgi ierīkojušās sašautās blindāžās. Kāds pat ir uzcēlis sev krāsni: no divām alvotām skārda kastēm, kuras tikko sargāja munīciju no mitruma. Un uz improvizētās krāsns sev sagatavojis kafiju un ar labu apetīti ēd klāt maizi ar speķi. Un laukā durvju priekšā guļ pusapsegts beigts krievs.

    Mežs čum no karavīriem. Viņi grupējas ap savām lauka virtuvēm, jautri un mundri, it kā nezinātu, ka pusstundu vēlāk viņiem jāiet uzbrukumā. Racēju nodaļas klejo pa mežu un nes laukā mirušos un krievu ieročus. Nāve no krieviem novākusi bagātīgu ražu. "Vakar mēs izcēlām divus krievus no blindāžas," stāsta mūsu pavadonis. "Virsnieku un viņa raitnieku. Kāds jauks smilkstošs suns mūs uzveda uz viņu pēdām. Viņš nevienu nelaida pie sava mirušā saimnieka. Un līdzās virsniekam gulēja raitnieks. Viņš vēl turēja rokā mazu sunīti, kuru mirstot bija nožņaudzis." Mežs pie stiepļu aizžogojuma nes visas cīņas pazīmes. Katram kokam šeit ir dučiem baltu rētu, un kad kāda granāta lido pāri, tā ar savu gaisa vilni liek nolīt uz zemes nolauztiem zariem.

    Mēs apgriežamies apkārt. Meža malā mēs satiekam mūsu virsleitnanta lauka virtuvi. "Ko dod?" viņš jautāja pavāram. "Kaltētas saknes ar gaļu, virsleitnanta kungs," no vīra lūpām nāk aizsmakusi, gandrīz nedzirdama atbilde. "Ko? Tik ļauni saaukstējies?" "Jau trīs dienas knapi varu izrunāt kādu vārdu." Tā bija visa sūdzēšanās! Neviena mājiena par vēlmi uz pāris dienām aizmugurē vai pat lazaretē, kas pilnīgi droši būtu pelnīti. Taču šeit laukā visi pilda savu pienākumu. Vairāk kā savu pienākumu. Bez sūdzēšanās.

    Wednesday, December 1st, 2010
    3:07 pm
    Cīņa abos Lielupes krastos

    Divu krievu korpusu, viena sibīriešu un viena latviešu, – tātad prasmīga un drosmīga karaspēka – uzbrukums savos Ziemassvētkos Lielupes labajā krastā savu mērķi, Jelgavu, nesasniedza; tomēr frontes ieliekums pie Mangaļiem lika mūsu karaspēkam nedaudz atkāpties arī upes kreisajā krastā, šaurā trijstūra pamatā, ko veidoja aizsardzības līnija no Roņu mežniecības līdz Vismaņu kapiem un no turienes uz Mangaļu ziemeļrietumiem. Pēc kaujas darbības mazināšanās mūsējie ierīkojās savās jaunajās pozīcījās, cik labi varēja ar grūtībām, īpaši no aukstuma un nelabvēlīgā apvidus. Taču arī krievi strādāja, ko varēja, un pirmkārt būvēja pozīciju pēc pozīcijas kāpu apvidū uz ziemeļiem no Kalnciema apvidus – blakus minot, tā ir muiža, kuru būvējis Johans Ernsts fon Bīrens, Katrīnas II favorīts un nākošais Kurzemes hercogs Bīrons. Tīreļpurva zemē visiem priekšā strādāja kirgīzi, kas ir meistarīgi apvidū noslēptu ložmetēju pozīciju būvnieki. Īpaši svarīgās vietās krievi ļoti ātri uzcēla spēcīgus fortus un visur uzstādījuši biezus dzeloņstiepļu aizžogojumus. Savas kaujās piedalījušās vienības viņi lielākoties atvilka uz atpūtu Rīgas apvidū, un, gaidot prettriecienu, bija pieveduši ļoti daudz artilērijas. Apvidus, caur kuru gāja jaunā fronte, nav īpaši derīgs kaujas vešanai, tā kā daudzie meži un dabisku zemes paaugstinājumu trūkums – lielākā daļā kāpu bija krievu rokās – īpaši apgrūtināja artilērijas novērošanu. Arī kājniekiem uzbrukt būtu grūti, jo būtu jāiet daļēji caur biezu pamežu, kur krieviem būtu viegli aizstāvēties, daļēji pa dziļi sasnigušo aizsalušā purva līdzeno virsmu. Labi mūsējiem gan bija tas, ka baigais sals bija atkāpies viegla aukstuma priekšā.

    Ap trijiem naktī uz 24. janvāri sākās artilērijas sagatavošanās, kas labākas redzamības apstākļos starp 7 un 9 sasniedza briesmīgu spēku. Pulksten deviņos visā līnijā no Roņu ziemeļrietumiem līdz Mangaļu ziemeļrietumiem sāka uzbrukumu mūsu kājnieki, lielākoties Austrumprūsijas pulki, braši zēni, kuri steidzās krieviem atmaksāt pēdējo nedēļu kļūmes. Dažās vietās, kā mežainajā apvidū uz ziemeļaustrumiem no Pinnēm, kur labi pastrādāja smagie mīnmetēji, mūsu karavīri vēl artilērijas sagatavošanās laikā bija pietuvojušies pretinieka aizžogojumiem. Šeit un arī tālāk uz rietumiem pie Skudrām un Piķiem, kuri no smagās artilērijas uguns tika pilnīgi iznīcināti, krievu pretestība tika ātri salauzta. Daudz sīkstāk viņi turējās citās vietās, vispirms Ogles skolā un baļķu nocietinājumos ziemeļrietumos no Mangaļiem.

    Ogles skola, kas atrodas tieši aiz Kalnciema kāpām Lielupes tuvumā, ir masīva būve. Šeit krievi bija novietojuši ložmetējus pagrabā, un tiem piekļūt nebija viegli. Šaujamlūku priekšā viņi bija pielikuši vērtnes, kuras uzreiz pēc šaušanas atkal ātri aizvēra. Viņiem mēģināja uzmest pāris smagās mīnas, taču stiprais vējš šāviņus aizpūta tālu prom no mērķa. Beidzot izdevās divus tiešus mīnu trāpījumus iešaut tieši mājā un tikai tagad padevās tās palikušie aizstāvji – 13 vīri, kuri tik ilgi mūs bija aizturējuši.

    Tādā veidā uzbrukums varēja turpināties uz ziemeļiem pret Ogli un Zvīguļiem. Uz ziemeļiem no Zvīguļiem, krievi rīkoja stipru pretošanos, un otrā dienā viņi (ar ātri pienākušiem papildspēkiem) mēģināja arī ar spēcīgiem prettriecieniem atkal atspiest atpakaļ mūsu centru. Tomēr mūsējie turējās stingri, kaut arī krievi šajā vietā sakoncentrēja artilērijas uguni un trīs reizes, divas priekšpusdienā un vienu ap pusdienlaiku, ar milzīgām masām rīkoja uzbrukumus. Šeit kāpu kaujās tika iznīcināta viena krievu divīzija. Arī trešajā dienā krievi uzbruka vēl trīs reizes un trīs reizes tika atvairīti. Tagad gan, pēc plašas artilērijas sagatavošanās gāja uzbrukumā mūsu centrs un aizdzina krievus līdz pat Lediņiem. Šis uzbrukums mums ļāva atgūt mūsu otro aizsardzības līniju garajās kāpās.

    Mūsu labais flangs jau pirmajā dienā bija labi pavirzījies uz priekšu. Ļoti niknas bija cīņas galējā labajā aizsardzības punktā, kur sākās mūsu vecie, šķērsām Tīreļpurvam ejošie ierakumi. Pēc tam, kad mēs atkal bijām nokļuvuši savās vecajās pozīcijās, uznāca nakts. Šeit mēs nonācām tā sauktās Dienvidu stigas tuvumā, tieši kāpu priekšā, kuras guļ Tīreļpurva priekšā virzienā no rietumiem uz austrumiem.

    Arī labajā flangā krievi izrādīja izmisīgu pretestību, visvairāk fortos tā sauktajās maisa pozīcijās uz rietumiem no Mangaļiem. Šeit bija nikna cīņa un notika īsts aplenkums. Trīs rotas ar četriem ložmetējiem šeit bija nocietinājušās un ilgāku laiku drosmīgi atvairīja visus mūsu bataljonu uzbrukumus. Viņi negribēja padoties, kaut arī bija pilnīgi aplenkti. Līdz agram rītam viņi turējās, par spīti smagiem zaudējumiem. Kad mēs beidzot ieņēmām krievu nocietinājumus, pāri bija palikuši 400 vīru un 7 virsnieki.

    Līdzīgi bija notikumi kreisajā Lielupes krastā.

    Arī šeit mēs ātri virzījāmies uz priekšu – ātri ieņēmām Pārupus – citās vietās gan atkal krievi rīkoja sīkstu pretestību, un arī šeit galvenā pretestība bija baļķu nocietinājumos ceļu krustojumā uz ziemeļrietumiem no Roņiem. Šajās meža cīņās mēs jau otrajā dienā bijām aizgājuši galējā kreisajā flangā līdz mūsu lokā caur mežu ejošās līnijas tālākajam punktam. Mēs bijām pavirzījušies divās spīlēs, un krievi krustojumā vēl joprojām turēja jau pa pusei aplenktās aizsardzības pozīcijas. Tikai trešā diena mums atnesa pilnīgu uzvaru.

    Monday, November 29th, 2010
    1:59 pm
    Mūsu prettrieciens

    Varēja just tuvojamies kauju. Varēja dzirdēt to nākam un dzirdēt, ka tā nāks. Nebija jābūt stratēģim, par to nevajadzēja runāt ar virsniekiem un kareivjiem, un tomēr tas bija saprotams. Tā karājās, var tā teikt, tieši gaisā. Mazā, jaukā, omulīgā, mierīgā Jelgava pēkšņi bija kļuvusi citāda. Pēkšņi visur ielās bija dzīvība un kustība. Un vislielākā, steidzīgākā kustība, kas nezaudēja ne minūti. Viss notika steidzīgi. Garas, ar visām iespējamajām mantām piekrautas kamanu kolonnas slīdēja pa ielām uz plato, jauko Lielupes ledus ceļu, automašīnas, raupjas un neveiklas, dienu un nakti rībēja starp aizmuguri un fronti. Ielas ar smailajiem zelmiņiem un pildrežģa mājām čumēja no karavīriem. Uz katra soļa varēja redzēt, ka viņi pilsētā ir svešinieki. Rota pēc rotas gāja no stacijas ar bungu rīboņu un stabuļu skaņām, ar tērauda ķiverēm galvās, ar kastēm un lādēm apkrāvušies kā Ziemassvētku vecīši. Mājās, kuras stāvēja tukšas un nedzīvas, atvērās logu slēģi, dūmi atkal cēlās no skursteņiem, un naktīs atkal no logiem plūda zeltainā lampu un sveču gaisma. Tirgus laukums bija pilns ar armijas virtuvēm, sniega tērpos kā baltos maiznieku uzsvārčos tērptās speciālās vienības bija sastājušās pārbaudei, kazino, karavīru klubos, kantīnēs ļaudis drūzmējās vairāk nekā parasti. Un visas šīs lietas pat civilistiem teica, ka tuvumā kaut kas gatavojas. Baumas un viedokļi lidoja no karavīra uz karavīru un no pilsoņa pie pilsoņa. Katrā slēgtā mašīnā, kas aizdrāzās pa pilsētu, kāds bija redzējis kādu augstu personību, ģenerāli, princi, feldmaršalu. Bet katrs bija redzējis kādu citu, un katrs bija pārliecināts par savu taisnību. Katrs juta, ko armija šeit plānoja. "Tad jau būs uzbrukums." "Jā, bet tikai skatam. Tad tur ķersies klāt." "Es domāju, ka vecās pozīcijas atkal būs atgūtas." "Un arī tālāk!" "Varbūt. Varbūt arī ne. Viss kopā šeit ir tikai tāds manevrs. Krievus ievilinās lamatās." Katrs zināja kaut ko citu. Bet "zināja" to! Pat uzbrukuma dienu un stundu. "Rīt sāksies." Un kad no rīta redzēja pilsētā vecos karavīru barus, teica: "Bet rīt gan sāksies." Un trešajā dienā: "Bet rīt pavisam droši sāksies."

    Un vienā rītā tiešām pilsētā bija klusums. Pilnīgs klusums. Karavīri pa nakti bija pazuduši. Klubos un kazino pat atnākot par vēlu atkal varēja atrast vietu, avīzes armijas grāmatnīcās nebija pazudušas pusstundu pēc atvešanas. Pavisam klusa bija kļuvis klusā pilsēta.

    Taču no tāluma pilsētā varēja dzirdēt troksni. Nakts vidū bija sācies. Stundām rībiens pēc rībiena, un, ja piegāja pie loga, ziemeļrietumos varēja redzēt nemierīgus, nervozus, steidzīgus ieroču stobru uguņu uzliesmojumus. Līdz gaišam rītam dunēja lielgabali. Tad atkal kļuva kluss. Tā bija dienu pēc dienas un nakti pēc nakts. Un kamēr tālumā skanēja Jelgavas kauja, piecpadsmit kilometrus tālāk viss gāja parasto gaitu. Bērni līksmi ripoja ar ragavām lejā no Driksas zemajiem krastiem, pusaudzes un skolnieki lepni staigāja pa ielām ar ragaviņām rokās, nepieskatīti un neuzraudzīti. Dīvains kontrasts, šis bezrūpīgais dzīvesprieks pāris kilometrus no līnijām, kur ir šausmas un nāve novāc asiņainu ražu. Protams, pieaugušie! Tā ir cita lieta. Tur iet garām sievietes, savās mazpilsētas solīdajās derēbēs labi iederoties vecās pilsētas bīdermeijera rāmjos, ar rūpēm sejās, un tur uz Driksas promenādes stāv pāris vecu sirmu kungu. Slaidi noauguši ģermāņu tipi, kādus šeit Baltijā tik bieži redz. Viņi stāv un noklausās lielgabalu dunā. Un meklē dusmīgajā dunoņā atbildi uz baiļpilno jautājumu, ko viņi ar mīlestību pret Vāciju apsprieduši vēl vakar ar sievām un draugiem kamīna gaismā: vai kauja, kas tagad tur skan nesīs par soli tuvāk to, pēc kā viņi ilgojas? Vai tur trakojošā kauja izlems arī viņu likteni? Baltijas vācu brīvību?

    Saturday, November 27th, 2010
    7:47 pm
    Tīreļpurvā

    Pēdējās nedēļās mūsu karaspēks Rīgas priekšā ir paveicis gandrīz pārcilvēciskas lietas. Paveicis! Un izpildījis kaut ko tādu, ko viņi paši novērtē augstāk par visniknāko cīņu. Gandrīz pārcilvēcisko! Tas jau skan kā sakāmvārds. Pie kara ikdienišķajām lietām – arī šī kara, kas no mūsu karavīriem jau prasījis tik milzīgas pūles – nemaz nepieder nakti pēc nakts gulēt 20 grādu aukstumā sniegā pie nometnes uguns. Kā tas notika, dzimtenē jau zina. Dienvidos no Rīgas vairākkārt lielāku krievu spēku (sibīriešu un latviešu) trieciens divās vietās bija ieliecis mūsu aizsardzības līnijas. Uz rietumiem no Jelgavas-Rīgas ceļa pārrāvumu ātri atkal novērsa; tālāk uz Lielupes pusi krievi gan bija pavirzījušies uz priekšu. Spēcīgs pretuzbrukums diemžēl nespēja sasniegt veco līniju, tomēr aizdzina krievus tālāk uz ziemeļiem un iztaisnoja līniju. Krievu panākumi pie Mangaļiem un Skangaļiem gan mūs piespieda nedaudz atvirzīt fronti kreisajā Lielupes pusē. Tas notika pēc pavēles bez pretinieka spiediena.

    Ar to pašā sākumā mūsu karavīriem sākās lielākās grūtības. Mūsējie juta sibīriešus un latviešus, kuri arī tagad, kā krievu revolūcijas laikā pēc japāņu kara, atkal "izcēlās" ar bezjēdzīgu nežēlību, mūsu jaukajās patvertnēs, kuras tika ērti ierīkotas sešpadmit mēnešu laikā, redzēja viņus sildoties lielisko akmens krāšņu siltumā un ar mūsu vilnas segām. Un mūsējie pēc kaujas gūlās zem klajas debess sniegā 19, 20 un vietām pat 24 grādu aukstumā. Bez ierakumiem, bez blindāžām, bez segām, bez atpūtas. Tika darīts viss, ko varēja, viņu labā, pievestas dubultas pārtikas devas un teltis, un segas. Bet vai varēja pietikt? Ne katrs to saņēma. Bet bez kurnēšanas viņi samierinājās un bija laimīgi, kad pēc smaga darba tika nomainīti un tuvā aizmugurē noguruši un pārsaluši varēja sarindoties ap ugunskuru. Tur viņi gulēja, virsnieki un kareivji, daži uz baltas sniega segas, citi uz egļu zaru pēļiem, mugurā ugunskura svelme un otrā pusē bārdās sarma un lāstekas! Tā gāja diena pēc dienas, nakts pēc nakts, līdz beidzot nebija jāskatās zvaigznēs guļoties dusai.

    Labāki apstākļi bija mūsu pozīciju labajā stūrī – Tīreļpurva priekšā pie Jelgavas-Rīgas ceļa. Uz dienvidrietumiem no Olaines līdz pat desmit līdz četrpadsmit viļņos kreivi triecās pret mūsu pozīcijām. Un aiz tiem sekoja lielas kolonnas. Tur kaujas turpinājās no rīta līdz rietam ar īsu pārtraukumu pusdienlaikā. Tomēr pozīcijas noturējās, kaut arī augsnes apstākļu dēļ – pirmais lāpstas dūriens lika plūst gruntsūdeņiem – tās bija novietotas virs zemes. Ne pozīcijas, bet gan visupirms drosmīgie karavīri. Tie ar ložmetējiem un labi tēmētiem šāvieniem sarīkoja niknu sagaidīšanu. Cilvēku vilnis pēc viļņa pēkšņi stājās un pēc dažām minūtēm ātrā kustība apklusa un sastinga ložu lietū un sniegā. Krievi drīz ieraudzīja, ka šajā vietā nav viegli iespraukties un pārvietoties vācu ierakumu priekšā ložu un granātu šķembu nepamanītiem, un viņi nogriezās uz rietumiem, kur viņiem izdevās vienā vietā pārraut fronti. Taču šis pārrāvums palika tikai īsa epizode, un krievu kartes labojums atkal tika ātrā un asiņainā veidā izdzēsts.

    Mēs šodien apmeklējām drosmīgos landvēristus. Agrā rītā ragavās mēs pametām pilsētu. Virs mums jau zilēja debesis, bet mākoņu siena austrumos vēl nelaida cauri saules starus. Lejā uz Lielupes ledus aiz kociņiem, kuri iezīmēja ceļu, kā rēgi slīdēja garas ragavu kolonnas. Blāvi pelēki silueti uz sniegbaltās zemes. Īpatnējā rīta gaisma bija atņēmusi viņiem krāsu un blīvumu. Braucien gāja caur biezi piesnigušajiem mežiem pa taisnu paltu armijas ceļu garām lieliskām mītnēm un izpostītiem ķieģeļu cepļiem. Ceļš bija cilvēku un ragavu pilns. Munīcijas ragavas slīdēja garām uz pilsētu braucošajiem, atvaļinājumā un noklīdušajiem, kuri savas mugursomas un citas mantas vilka rokas ragavās aiz sevis, tad veselai rotai, kas bija iegrimusi pārvākšanās procesā. Kūpošas lauka virtuves vidū un beigās, rūpīgi ietīta segās, rotas govs. Īpatnējs skats. Viņi atpūtās, kad mēs braucām garām. Viņi sēdēja uz savām mugursomām, ar kūpošām bļodām rokās, un maizi un speķi, un desu un jautrību.

    ...Mēs esam klāt. Pa labi no mums ir milzīgas muižas paliekas. Rīgas politehnikuma lauksaimniecības nodaļas izmēģinājuma saimniecība. Tiešām paraugiestāde. Vēl iepriekšējā vasarā mūsējie novāca no laukiem pilnus vezumus āboliņa pusmetra augstumā, kaut arī krievu granātas mums to negribēja ļaut.

    Pulka pozīcijas ir vienas no jaukākajām un tīrākajām visā frontē. Tās prasīja daudz darba, jo tikai ar īsiem solīšiem tām bija jārāpjas pāri smilšu kāpai. Caur purvaino apvidu bija jāuzceļ jauni ceļa posmi. Un cik viss ir kārtīgs! Fašīnas sapītas tik pedantiski, it kā šeit būtu bijusi grozu pinēju darba rota, un ierakuma dibens, kas šur un tur pat izklāts ar bruģi, tik līdzens kā stikls. Lai neslīdētu kāja, viss kārīgi nokaisīts ar vissmalkākajām smiltīm. Mēs esam vēsturiski ģeogrāfiskā vietā, ar vienu kāju Kurzemē, ar otru Vidzemē. Tieši pozīcijās atrodas abi robežobeliski ar kurzemes un vidzemes ģerboņiem. Vēl tālāk uz rietumiem mūsu ierakumi sašķeļ Tīreļpurvu, milzīgo muklāju, kas sargādams Rīgu guļ starp Lielupi un Daugavu. Vasarā, kad bieži nedēļām ilgā gandrīz nepanesamā tveice izkaltē augsni, tas ir viegli pārejams. Dažās vietās var iegrimt gandrīz līdz krūtīm, tomēr visumā jau pusmetra dziļumā var uzdurties smalku smilšu pamatam. Pāri pārved dažas kāpas to īstajā veidā. Vasarā daudz raižu mūsu karavīriem sagādāja parastie purva odi. Šie odi, kuri ir nedaudz lielāki kā tie, kurus pazīstam dzimtenē, lido lielos spietos kā bites. Tie viegli izdur cauri vilnas segai un mūsu karavīriem aizsargājoties nākas pašā niknākajā tveicē segties ar divām segām. Pie tam šeit lielā skaitā ir arī citi, patīkami "lidoņi": slokas un pīles. Ir vēl arī medību putni un pašā sākumā pār krievu līniju bija izlauzies briedis ar sešpadsmit žuburu ragiem, nevienas krievu lodes netrāpīts. Mūsu aizžogojuma priekšā viņš apstājās; tur skaļu krievu "bravo" pavadīta viņu trāpīja vācu lode, un šāvējs savāca sev, krievu aplausiem skanot, patīkamo trofeju. Tā mazs pārtraukums rada vīriem daudz prieka un, kad vienreiz plūdi piepildīja ierakumus līdz pusei ar ūdeni un aiz ierakumiem radīja mazu ezeru, tad bija jāpriecājas par jauko izdevību peldēt un vannoties.

    Tālāk ierakumi velkas caur skaistu dižmežu. Nav neviena koka, kuram nebūtu vismaz viena ievainojuma. Šāviņa bedres guļ cita citai blakus un dažām ir diezgan nopietni izmēri. Bet arī mūsu frontes priekšā vēl var redzēt kauju lieciniekus. Mirušus lieciniekus. Garas, biezas, tumšas svītras uz baltā sniega segas. Tur gulēja simti, mirušo un dzīvo. Pret rītu kliedzieni bija apklusuši. Ko nebija varējis nogalināt aukstais svins, to nobeidza drūmais nakts aukstums. Otrā naktī krievi bija atnākuši ar ragavām un aizveduši savus mirušos biedrus. Neviena vācu lode netraucēja šo baigo kapraču darbu.

    Thursday, November 25th, 2010
    5:02 pm
    Cīņa par peldošajiem ierakumiem

    Peldoši ierakumi? Tiešām, tas būtu par stipru teikts. Bet patiesībā ierakumi, brustvēri un blindāžas Tīreļpurvā drīzāk peldēja nekā stavēja! Ierakumi? Nē! Tie nav ierakumi, puslāpstas dziļuma dūriens liek ūdenim tecēt no zemes kā asinīm no vāts. Smagā ziema gan tagad maskē šo pozīciju nelāgumu. Gan jau dažās vietās pamats ir tā sasalis, ka to var pāriet neiegrimstot, taču plaši laukumi ir arī tagad tikko pavirši sasaluši, kaut arī pēdējās nedēļās temperatūra svārstījās starp 10 un 36 grādiem zem nulles, un tikai februāra pēdējā trešdaļā, ja aukstums pieturēsies, varēs šīs vietas pāriet.

    Tie bija pārejami, kad mēs šajās dienās pēc lieliska brauciena caur Jelgavas kroņa mežu apmeklējām pozīcijas. Nevarēja redzēt nevienu no daudzajiem apvidus ļaunumiem, nevienu no tūkstoš dīķīšu starp kokiem un krūmiem, nevienu no ļaunajām vietām, kurās viltīgās sūnas mēģina sagrābt kājas. Majors, miera laikā ainavu gleznotājs no Magdeburgas, kurš mūs pavadīja mūsu pārgājienā, bija paņēmis vasarā uzņemtas fotogrāfijas. Un katrā vietā, kura tagad ziemā izskatījās tik nekaitīga un droša, fotogrāfija norāva sniega plīvuru. "Skatieties, tā šeit izskatās vasarā! Tā!" Jā, šādi! Tur varēja redzēt visur peļķes un dīķus, un bedres, un niedres, un muklāju. Likās, ka tur viss peld, krūmi un koki, un dambis un brustvērs, un blindāža. Visur bija zeme ūdeņainā veidā, zeme, kas pārvērš ūdeni putrā.

    Un vēlāk priekšā pozīcijās mēs caur gatavošanos to pārvarēšanai novērojām šīs grūtības, tik ne vairs caur aparāta aci. Uz fašīnu kārtas stāvēja rupju baļķu karkass. "Blindāžas pamats!" paskaidroja mūsu pavadonis. Kad atkusnis atkal zemi padarīs ūdeņainu, šis baļķu karkass peldēs kā Noasa šķirsts, nedaudz rupji, bet skaidri sakot – mēslos un pakāpeniski iegrims divus trīs metrus dziļi, līdz noenkurosies uz smalku smilšu dibena, kas veido Tīreļpurva pamatu. Tikai tad var sākt īstas blindāžas būvi. Citā vietā mēs redzējām mūsu vīrus strādājot kā pāļu būves celtniekus. Viņi dzina zemē resnus trīs četrus metrus garus baļķus jaunas celtnes būvēšanas pamatam.

    Un uz šādas zemes izbūvēt pozīcijas? Kādu dienu uzbrukuma laikā skanēja vārdi: "Šeit notiks apstāšanās un uzbūvētas pozīcijas!" Un nekā cita te nebija kā tas, kas bija Pasaules radīšanas laikā: debesis, ūdens un zeme. Vienīgā redzamā līnija tur stāvēja uz kartes – robeža starp Kurzemi un Vidzemi. Tas bija viss, uz kā varēja balstīties. Tad sākās elles darbs. Simtiem metru tālu nācās šurp vest kokus no meža. Divdesmit vīru uz vienu stumbru. Pa šauriem dambīšiem bija lēni jātaustās caur purvu uz priekšu un jāatkaro sev ceļš.

    Un šīs pozīcijas tika noturētas! Noturētas briesmīgā cīņā. Un kad arī kādā vietā Rīgas placdarma cīņu sākumā krievi bija ielauzušies, pulks ar saviem spēkiem atkal bija krievus izdzinis. Pulki bēga prom vienas rotas iecirknī. Ar saujiņu cilvēku – noklīdušajiem un divām rezerves rotas grupām – kopā 80 līdz 100 vīru bataljona komandiera aizvietotājs, diezgan jauns apriņķa tiesnesis no Braunšveigas, ar trīs veiklu leitnantu atbalstu, kuri atkal iededzināja savos karavīros pašapziņu ar pašaizliedzīgu piemēru, viņi saņēma vairāk par 500 gūstekņu un laikam tūkstoš krievu augumos iedzina nāvējošas lodes. Krievi bija uzbrukuši divās vietās. Vienā bataljona iecirknī viņi biezās kolonnās bruka no mežiņa, gandrīz negaidīti, bez artilērijas sagatavošanās, kas gan sākās uzbrukuma brīdī. Veseli pulki šeit tiek raidīti pret vienas vācu rotas iecirkni. Tomēr mūsu vīri nezaudē aukstasinību. Viņi šauj pāri brustvēram, un kaimiņu pulka ložmetēji pa daļai no flanga. Līdz dzeloņstiepļu aizžogojuma krievi nonāk, bet te uzbrukums sašķīst. Krievi bēg atpakaļ un tagad viņu artilērija rada mūsu ierakumos uguns viesuli. Īpaši tā mērķē uz ložmetējiem, kuri spīdošajā uzbrukuma atvairīšanā ir nodevuši savas pozīcijas. Tiešs trāpījums izsit no ierindas vienu ieroci un tā apkalpi. Desmit minūtes vēlāk tas atkal ir šaušanai gatavs, lai atvairītu otro spēcīgo krievu uzbrukumu. Tūkstotis mirušu krievu vakarā noklāj lauku dzeloņstiepļu priekšā.

    Tiesa, otrā vietā, uz ziemeļaustrumiem no Popājiem vēl rīta gaismā krievu iebrukums izdevās. Nakts aizsegā, gandrīz neredzami baltajos maskēšanās tērpos, apvidus aizsegā un bez artilērijas uguns, sniega viesuļa laikā kāds tūkstotis krievu bija pielavījušies un pārgriezuši dzeloņstiepļu iežogojumu. Četros piecpadsmit mums ziņoja par "stiprām krievu izlūkgrupām" pozīciju priekšā. Tūlīt pat atklāja uguni un sacēla trauksmē vienu rezervē esošu rotu, taču krievi jau bija pārāk tuvu mūsu līnijām un sparīgi uzbruka ar visu savu masu. Tajā mirklī krievu šāviņi krita aiz mūsu līnijām pie Popājiem, un tikko pirmās mazās rezerves bija ierakumos, arī krievi bija tur un triecās mūsu ierakumos pa kreisi un pa labi. Kaimiņu rotas, kuras nebija tieši skartas uzbrukumā, drošībai atlieca atpakaļ savus flagus. Viņi turējās visu smago kauju. Iebrukuma vietas rotām – to komandieri jau pašā sākumā bija ievainoti – bija jāatiet līdz Popājiem, viņām sekoja 2000 krievu. Šeit Popājos palika tikai viens vīrs. Viņam bija pavēle palikt postenī. Sešos viņš ziņoja bataljonam, ka krievi ar skaļiem "urā" un granātu metieniem tuvojas pozīcijai. Un par spīti tam drosminieks palika. Pildot pavēli. Līdz pēdējam. Viņu atrada dažas stundas vēlāk pēc Popāju atkarošanas. Miris! Savas pienākuma apziņas upuris.

    3. rota bija gājusi atpakaļ, līdz viņi uzdūrās tilta tuvumā pienākošajām rezervēm. Astoņdesmit vīru pret 2000 milzīgiem sibīriešiem. Un šie astoņdesmit uzvarēja! Viņi sākumā turēja pozīcijas, tad nedaudz atspieda krievus atpakaļ; taču mūsējos apturēja divi krievu ložmetēji. Pa to laiku nedaudz piepalīdzēja mūsu artilērija un pulksten 9:10 uz zirga ar saujiņu vīru ieradās bataljona komandieris, kurš štābā bija gaidījis rezerves bataljona ierašanos, lai to informētu par stāvokli. Viņš atveda līdzi vēl piecpadsmit noklīdušos. Ilgi neviens negaidīja. Piecas minūtes vēlāk notika mūsu prettrieciens. Ar apmēram 80 šautenēm un diviem ložmetējiem. Uzbrukums aptverot Popājus notika trijās grupās, no kurām labējo vadīja bataljona komandieris pats. Krievi bija pārsteigti par uzbrukuma sparu no dienvidiem un flangiem un pēc īsas, bet spēcīgas apšaudes atkāpās no degošajiem Popājiem. Ceturtdaļu stundas pēc prettrieciena sākuma, Popāji atkal bija mūsu rokās. Tagad krievi caur pārrāvuma vietu pievilka rezerves lielos baros. Taču mūsējie bruka virsū katram baram, kas parādījās, neskatoties, cik spēcīgs tas būtu. Un tā, kaut arī mūsu līnija bija kļuvusi tieva, tā tomēr atstūma krievus gabalu tālāk, un šajā brīdī kaujā iesaistījās blakus rotu vadi, īpaši daudz paveica to ložmetēji; krievi bija no trim pusēm aplenkti, atlikušo pusi aizsprostoja mūsu artilērijas uguns, ložmetēji šāva krieviem virsū, un tā tie baru pēc bara padevās.

    Tieši pusotru stundu pēc šī veiklā simt vīru pretuzbrukuma mūsu vecās pozīcijas, kaut arī daļēji nodegušas, atkal bija mūsu rokās. Četri krievu virsnieki un 827 vīri saņemti gūstā. Un kaujas laukā palika vairāk kā tūkstotis kritušu krievu. Prettrieciens notika tik ātri un nešaubīgi, ka aiz mūsu atkal noslēgtajām pozīcijām mūsu pārgalvju nepamanīti palika 200 krievu ar četriem virsniekiem. Viņi vēlāk tika sameklēti un padevās bez pretošanās.

    Sunday, November 21st, 2010
    3:49 pm
    Kämpfe um Mitau, Kaujas pie Jelgavas

    Ledainā kauja

    Kämpfe um Mitau (Winter 1916/17), von Kriegsberichterstatter Emil Herold ("Kurland in der Vergangenheit und Gegenwart", Band 5, Verlag von Fritz Würtz, Berlin-Steglitz).

    Kara vēsturē tas ir kas jauns: sastingusī, ledainā janvāra kauja placdarmā Rīgas priekšā. Piecpadsmit grādu aukstums pusdienlaika saulē un 20, 25, 30 un beidzot pat 36 grādi naktī! Šos notikumus dzimtenē laikam saprata labāk kā iepriekšējos gados, pašiem šogad ciešot no ogļu trūkuma un aukstuma, tomēr pilnīgi tos apjaust nebija iespējams. Kas gan bija slikti piesildītas istabas neērtības pret sprakšķošo salu, kurā nedēļām cieta karavīri Rīgas priekšā! Mājās virs galvas bija jumts, atsperu gulta, kurā var ielīst – mūsu karavīriem kauju vietās dienām nekā zem sevis nebija, kā tikai sniegs un smiltis, lielākais, telts jums vai žagaru kārta, un nekā vairāk, kā tikai skaidrās, aukstās zvaigžņotās debesis. Tā viņi gulēja, virsnieki un vīri pie sargu ugunīm sniegā, mugurā pekles svelme, otrā pusē lāstekas un sarma bārdā un matos.

    Ledaina kauja! Tas bija Sibīrijas leduspagraba gaiss, kas Tīreļpurva karotājiem trieca no rokām ieročus. Gan mums, gan krieviem. Mūsējie cīnījās tālāk. "Maniem vīriem uz lūpām bija putas," teica kāds rotas komandieris, "kad mēs tieši pretinieka bateriju priekšā spiesti bijām griezties apkārt. Man prasīja daudz enerģijas viņus pierunāt iet atpakaļ." Pat sals nevarēja apturēt viņu izcilo uzbrukuma garu. Taču šoreiz tie bija ieroči, ierīces, kas pārtrauca darboties. Tie nodeva! Tie sastinga! Mīnmetēji, kad aukstums bija paņēmis stiprumu sprāgstvielā snaudošajam spēkam, šāva par tuvu, ložmetēji bija iesaluši, artilērija nespēja trāpīt precīzi – granātas ņirgājās par visiem aprēķiniem! – un lidotājiem, kuri par spīti aukstumam bija pacēlušies, nācās piespiedu kārtā ātri nolaisties, jo viņiem bija sasalusi eļļa. Aukstums padarīja tēraudu par stiklu: ložmetēju vairogi un ķiveres, kuros lodes citkārt tikai atstāja nospiedumus, plīsa un lūza.

    Nedzīvās, sastingušās, bezasinīgās lietas nodeva. Bet cilvēki stāvēja cieti! Viņu griba spītēja aukstumam. Protams, viņi bezgalīgi cieta. Nekas vairs nesargāja pret salu. Tas izsūcās tieši caur mētelim un vilnai un gāja līdz pat ādai. Tas palika pielipis kā drēbes izmērcējis lietus. Apavi mirklī bija caursaluši; varēja just salu tieši iedarbojamies caur ādu. Sals spieda krūškurvis, un kad no ledainā gaisa iegāja aizsargātā istabā, galva dega kā drudzī, un vīri bija vārgi kā karstas jūlija dienas pusdienlaikā. Laimīgi bija tie, kam vēl bija izdevība kustēties! Kas stāvēja sardzē aiz brustvēra pie periskopa un nepārtraukti veica "skrējienu uz vietas", cieši piesala apaviem, un vīriem, kam kaujas laikā bija jāguļ sniegā, bija pūles atbrīvoties pirms iet tālāk. Un to ievainoto mocības, kuri pirmajā stundā pēc ievainojuma nevarēja tikt aizvesti uz aizmuguri, grūti pat iedomāties. Daudzi ar diezgan nekaitīgiem trāpījumiem nosala. Mēs, paldies Dievam, gandrīz visus savus ievainotos spējām nosargāt, bet krieviem kaujā nosala tūkstoši. "Tas bija briesmīgi," man teica kāds virsnieks. "Viņi plūda šurp četrpadsmit viļņos. Trīs pulki pret mūsu vienas rotas iecirkni. Neprātīgi sāpju kliedzieni mūsu frontes priekšā. Viņi visi nosala!"

    Daudzās lietās tomēr mums gāja sliktāk nekā krieviem. Viņu pēkšņais iebrukums krievu Ziemassvētku vakarā mums maksāja ievērojamu zemes gabalu. Apmēram desmit kilometru nogrieznī mūsējie, daļēji pilnīgi brīvprātīgi, atņēma atpakaļ ap trīs četrus kilometrus mūsu līnijas. Krievi tur atrada mājīgās blindāžas, tādas, kādas tās bija apdzīvotas, atrada pārtiku un apģērbu un, paldies Dievam, arī alkoholu. Bet mūsējie bija bez patvēruma, daudziem līdzi tikai tas, kas viņiem vēderā. Frontē sagādāja, kas vien bija: teltis un segas un kokvilnu, un mēteļus, un veļu, un dubultas porcijas grūtajām pirmajām dienām. Taču visu iegūt nevarēja. Par spīti visam viņi izturēja, un viņu domas grozījās tikai ap to, kā atkal izdzīt krievus no savām jaukajām, siltajām zemnīcām.

    Klāt pie laika apgrūtinājumiem, pie pajumtes trūkuma nāca arī apvidus apgrūtinājumi! Tīreļpurvs – tas ir "ārprātīgs apvidus". Tikai dažās vietās, uz kāpām, kas lielākoties stiepjas gar purva krastiem, varēja ierakties. Pārējos nemaz ne īsos posmos ierakumi bija jāuzber. Tikai puslāpstas dūriens, un ūdens tek no zemes kā asinis no vāts. Tīreļpurvs guļ Rīgas priekšā kā sargājoša josta. Drūms apvidus. Drūms kā tā vārds. Daudzās vietās vasarā, īpaši ikgadējā tveices laikā, tas ir pārejams. Bet tikai tiem, kas no jaunām dienām pazīst apkārtni. Dažreiz jau pēc pusmetra var uzdurties uz necaurlaidīga pamata, ko pārnestā nozīmē var saukt par purva dibenu – uz smalkām, dzeltenām smiltīm. Lielākajā daļā apvidus virs smilšaina pamata guļ divu trīs metru purva ūdens slānis. Kur ir šo vietu robežas, nav zināms. Lieli purva laukumi brīvi no kokiem un krūmiem, citus atkal klāj trūcīgs, nožēlojams mežs, bet šur tur ir arī izkaisītas lieliskas mūžamežam līdzīgas koku audzes. Starp kokiem un krūmiem ir tūkstoši un tūkstoši dīķīšu. Nepatīkama uzturēšanās vieta vasarā! Mūsu vīriem nācās daudz ciest no odiem. Šie odi, kuri ir nedaudz lielāki par mums pazīstamajiem odiem, nāk biezos baros kā bišu spieti. Caur vilnas segu viņi dur cauri un mūsu vīriem aizsargājoties nācās pat karstākajā vasaras svelmē segties ar divām segām. Pie tam gan šajā apvidū ir arī daudz patīkamu "mājputnu": slokas, medņi un rubeņi. Man ierakumos ir stāstīts dažs labs jauks mednieku stāsts. Taču visas šīs patīkamās pārmaiņas nevarēja padarīt šo purva pozīciju mājīgu. Šādā apvidū sagatavot ierakumus bija īsta māksla. Nebija nekā cita, kā tas, kas bija pasaules radīšanas brīdī: debesis un ūdens, un zeme. Zeme gandrīz vai šķidrā veidā. Tie bija peldoši ierakumi, kas šeit tika būvēti. Pa šauriem dambjiem bija lēni jātaustās cauri purvam un tādā veidā jāizcīna pa pusei peldošs ceļš, uz kura varēja gabaliņu pēc gabaliņa bīdīt kara dzelzceļa sliedes un vest baļķus un smiltis. Blindāžas būvēt bija grūti. Tās drīz iegrima augsnē un pirmajām, kas tika uzbūvētas, tagad jumti ir vienā līmenī ar zemi. Lai iegūtu puslīdz pastāvīgas būves, bija jāatgriežas pie pāļu būves tehnikas. Muklājā bija jādzen gandrīz četru metru pāļi, pirms varēja sastapt cietu zemi. Tika izmantots arī cits būvēšanas veids. Vispār, būvēt tur ir jāsāk ziemā, ja grib gatavu būvi rudenī. Uz piecu sešu fašīnu slāņu kārtas tika novieto apmēram 1 ¾ metru augsta rupja baļķu uzbūvi. Kad atkusnis atkal izkausē zemi, šis baļķu karkass peld kā Noasa šķirsts nedaudz rupji, bet skaidri sakot, mēslos un pakāpeniski viss iegrimst divus trīs metrus dziļi. Kad tas ir noenkurojies uz smilšu dibena, var sākt īstas blindāžas būvi. Purvam bez tam ir vēl viena cita nepatīkama īpašība: tas pilnībā gandrīz neaizsalst. Pats augstais purvs arī janvārī ir necaurejams, par spīti nedēļām ilgajam nemitīgajam stiprajam salam. Un purva koku audzēs, kuras nezinātāji uzskata par pilnīgi nekaitīgām, ir simti un simti tikai viegli aizsalušu dīķīšu, kas daudziem ievainotajiem, kuri rāpoja atpakaļ, kļuva par kapu.

    Tā sevi stāda priekšā viena cīņas apvidus daļa. Un otra? Kā sastinguši jūras viļņi – pilnīgs pretstats purva zemes šķidrajai augsnei – guļ kāpa pēc kāpas. Ne kā liegi viļņi, kurus savirmo viegls vējiņš. Tās ir kā viļņi, ko sakuļ orkāns! Tie lēzeni pieaug pakājē un tad strauji paceļas. Te tukši un bez kokiem, te ar biezu mežu apaugši. Un ik pēc simt metriem jauna virsotne. Dziļas katlienes un ieplakas pa vidu un tajās atkal jaunas virsotnes un pauguri. Nevar iedomāties izdevīgāku apvidu aizstāvēšanai. Nepārskatāms kā artilērijas novērotājiem tā lidotājiem. Par labu krieviem šajā apvidū nāca vēl tas, ka viņiem šajās pozīcijās bija vienības, kuras meistarīgi prata izmantot katru zemes kroku ložmetēju novietošanai. Baisi ātrā laikā viņi uz garās kāpas, kas sākās pie Kalnciema, bija ierīkojuši apmēram 15 – 20 aizsardzības līnijas ne vairāk kā trīs kilometru dziļumā. Un šīs pozīcijas aizstāvēja labākie Krievijas karavīri, milzīgie lāču vīri no Sibīrijas un negantie, precīzas apvidus zināšanas dēļ dubulti bīstamie latvieši. Šie latviešu pulki – tie gan kaujās tika nelāgi izkauti, latviešu kapsēta pie Babītes ezera ir vienu kilometru gara un plata! – bija arī galvenie mūsu līnijas pārraušanas un Tīreļpurva cīņu dalībnieki.

    Krievu pārrāvums 5. janvārī, kam bija jāatnes cariem kā Ziemassvētku dāvana Kurzemes galvaspilsēta Jelgava, bija sagatavots kā pēkšņs uzbrukums. Kaut gan mūsu pozīciju stūris starp Jelgavas-Rīgas ceļu un Lielupi dažas dienas pirms tam izturēja aktīvu artilērijas uguni, tomēr pats uzbrukums laikā un atiecīgajā uzbrukuma vietā notika negaidīti. Bez artilērijas sagatavošanās nakts aizsegā, izmantojot apvidu un trakojošas sniega vētras virpuļu paslēpti un maskējušies savos sniega tērpos krievi nepamanīti bija nokļuvuši līdz mūsu dzeloņstieplēm. Kad mūsu posteņi par viņiem ziņoja kā par "sptiprām izlūkgrupām", viņi kāda Hanoveres landšturma pulka rotas priekšā uz ziemeļrietumiem no Popājiem, kuru vadīja šajā kaujā kritušais Reihstāga deputāts fon Mēdings, jau bija novākuši no ceļa elektrizētos šķēšļus, un izgriezušies cauri stieplēm. Lielās masās – tur bija laikam trīs pulki, kas bija pret vienu vienīgu vācu rotu – gāja uz priekšu un kad iesākās mūsu uguns, ātri bija mūsus ierakumos un mēģināja ar triecienu pa kreisi un pa labi flangos iztīrīt ierakumus. Atkāpjoties kaimiņu rotu flangiem šis nodoms tika izjaukts, un arī tik pat stiprie uzbrukumi landšturma pulka 1. bataljonam un kādam Pomerānijas landvēra pulkam beidzās ar asiņainiem zaudējumiem. Tomēr pārrāvuma vietā cauri izplūda ap 2000 krievu, devās uz priekšu, ieņēma Popājus, kuros telefonists Klāgess savā vietā līdz nāvei pildīja pienākumu, un uzbruka caurrautās rotas palieku neapturēti tālāk uz dienvidiem. Iejaucoties trijiem leitnantiem, kuri atveda sauju rezervju, un bataljona komendiera aizvietotājam, apriņķa tiesnesim no Braunšveigas, kurš ar pašaizliedzīgi devās cīņā ar bariņu landšturmistu, – kopā nebija vairāk kā simt vīru – krievus izdevās ar trim veikli sarīkotiem pretuzbrukumiem atkal atspiest un aplenkt. Virs 500 vīru un trīs virsnieki tika saņemti gūstā un kāds tūkstotis beigtu krievu noklāja pārrāvuma vietu un frontes priekšu. Un to paveica landšturms! Simts landšturmistu pret 2000 labāko krievu karavīru. Pusotras stundas vēlāk viņi bija atkarojuši savas vecās pozīcijas.

    Smagāks stāvoklis veidojās tālāk uz ziemeļrietumiem. Tur zem izmantojot izdevīgos apstākļus krievi pie Mangaļiem un uz ziemeļrietumiem un ziemeļaustrumiem no šīs vietas, izlauzušies cauri un mēģināja daļēji sasniegt Kalnciema-Jelgavas ceļu, daļēji nonākt aizmugurē mūsu pie Kalnciema stāvošajām vienībām. Ātri automašīnās tika atvesti papildspēki, kas uzbruka abās Dišupu-Mangaļu ceļa pusēs, – kāds Berlīnes rezerves pulks ar pavisam īpašu sparu! – un pret vakaru sagatavojās pretuzbrukumam. Mums veicās ar to, ka krievi neizmantoja savus panākumus pareizi un diezgan ilgi uzturējās mūsu dažas dienas iepriekš svaigi piepildītajās kantīnēs. Tā viņi saņēma mūsu prettriecienu tikai dažus kilometrus aiz iebrukuma vietas uz ziemeļrietumiem no Mangaļiem. Mežos pie Skangaļiem-Mangaļiem notika spēcīga nakts kauja, kas nosēja meža augsni ar krievu līķiem. Kad uzausa rīts, mēs atkal bijām sasnieguši vecos ierakumus. Viss posms no Olaines līdz pat Pozenes stūrim Tīreļpurva rietumu izliekuma dienvidaustrumu stūrī atkal bija mūsu rokās. No Pozenes stūra mūsu vecā līnija gāja šķērsām pāri purvam uz ziemeļrietumiem līdz pat kāpām, kas aptver purvu no ziemeļiem. Mūsu galējā ziemeļu pozīcija bija rags pie Vismaņu kapiem pusotru kilometru no Babītes ezera dienvidrietumiem. Caur purva pozīcijām krievi bija izlauzušies uz ziemeļrietumiem no Mangaļiem. Un beidzot krievi bija mūsu aizmugurē. Kāda bavāriešu baterija pēkšņi saņēma ložmetēju uguni caur blindāžas logu. Kad bija redzams, ka krievi ir mums iesēdušies mugurā, lielgabali tika padarīti nederīgi, un drosmīgie lielgabalnieki ņēma karabīnes un cīnījās sekojošajās kaujās trīs dienas kopā ar kājniekiem. Beigu beigās vājajiem spēkiem, pret kuriem krievi iesaistīja arī kavalēriju, bija jāatkāpjas uz Lielupes krasta līniju. Krieviem tagad piederēja purva rietumu līkums un kāpu apvidus pa labi no Lielupes no Vismaņiem līdz Kalnciemam. Tāpēc mūsu pozīcijas, kas izliecās pa kreisi no Lielupes uz ziemeļiem, bija apdraudētas, un mums arī šeit bija – protams, netraucēti – jāatkāpjas no mūsu līnijas par dažiem kilometriem. Mūsu pozīcijas tagad gāja no Pozenes stūra ar maisveidīgu krievu izliekumu pie Mangaļiem līdz Kalnciemam un beidzās viņpus Lielupei vieglās ziemeļrietumu pozīcijās purva dienvidu punktā, kas izstiepās kreisajā Lielupes pusē.

    Tagad cīņa norima. Protams, tas, ko piedzīvoja mūsu karaspēks, bija sliktāk nekā cīņu dienās. Krievi bija ieņēmuši mūsu labi izbūvētās blindāžas; mūsējie bija, tā teikt, bez pajumtes. Bez pajumtes visniknākajā salā. Bet viņi pacieta visu, mierīgā cerībā, ka mūsu pretuzbrukums drīz atkal krievus izdzīs no ieņemtajām vietām. Varēja just tuvojamies jaunu kauju. Varēja just ne tikai ar smadzenēm, bet arī ar acīm. Bīdermeijeriski gulošā Jelgava savās mierīgajās ielās pēkšņi redzēja bez maz vai lielpilsētas rosību. Tā čumēja no karavīriem. Tie blandījās un skatījās, un jautāja. Varēja manīt, ka viņi pilsētā ir nesen. Un rota pēc rotas nāca no stacijas ar bungu rīboņu un visu mantību, un arī rūpīgi segās ietītu – rotas govi. Tad Jelgavā pietika oriģinālu ainu. Kazino bija pārpildīti un karavīru klubi, veikalos izbeidzās kēksi un marmelāde, un armijas grāmatu tirgotavās vācu laikraksti tika izķerti pusstundas laikā pēc pievešanas. Dūmi atkal cēlās no daudziem pamestiem pilsoņu dzīvokļiem, un naktīs daudzi agrāk aizvērtie logi atkal mirdzēja lampu gaismā. Tā gāja diena pēc dienas un mokošs sasprindzinājums mocīja Kurzemes vāciešus. Un vienā rītā bija tukšas ielas, tukšs pie markitantiem un grāmatu tirgoņiem, nevienam nevajadzēja kazino un klubos vairs tik šauri spiesties lai tikai apsēstos, un nākošajā naktī 23. janvārī agri ap pulksten trijiem "klusajā pilsētā" ielauzās briesmīgi lielgabalu dārdi. Visā frontē no Pozenes stūra līdz pat purvam kreisajā Lielupes pusē vācu līnija sāka kustēties. Agri septiņos sākās kājnieku uzbrukums. Uzbrukums sākās abos flangos purvā pie Pozenes stūra un visā frontē pa kreisi no Lielupes. Berlīnes rezerves pulks, kurš jau bija izcēlies aizstāvības cīņās, no Pozenes stūra uzbruka gar mūsu vecajiem ierakumiem šķērsām pāri Tīreļpurvam gandrīz līdz kāpu līnijai purva ziemeļos. Krievi, sibīrieši un latvieši, izmisīgi aizstāvējās, īpaši baļķu fortos tā sauktajās maisa pozīcijās. Tur viņi īsā laikā bija teicami iebūvējušies. Četras viņu rotas tur tika nogrieztas. Taču viņu drosmīgais komandieris, kurš bija atteicies atkāpties pāri purvam, nepadevās. Vienu dienu un pusi nakts krievi turējās pret bataljonu, kas viņus bija ielencis. Un krievu komandieris negribēja neko dzirdēt par padošanos par spīti bezcerīgam stāvoklim. Tad viņu nošāva savējie. Tikai tagad padevās pārējie. 400 vīru un 7 virsnieki bija viss, kas palicis no krievu rotām.

    Līdzīgi bija notikumi kreisajā mūsu uzbrukuma frontes spārnā, Lielupes rietumu krastā. Tur mēs ātri ieņēmām Pārupus un arī mežainajā apvidū tālāk uz rietumiem labi pavirzījāmies uz priekšu. Jau mūsu pirmajā pretuzbrukuma dienā mēs bijām atguvuši lielāko daļu pazaudētās zemes. Tomēr arī šeit krievi ieķērās elipsveidīgo pozīciju galvenajā punktā, lieliskā blindāžā ceļu krustojumā un padevās spiedienam tikai tad, kad viņus gandrīz jau aplenca. Trešajā kaujas dienā kreisajā Lielupes krastā mūsu vecās pozīcijas bija pilnībā mūsu rokās, un dažās vietās mēs pat bijām gājuši tālāk.

    Smagāk notikumi izvērsās uzbrukuma frontes centrā, kāpu apvidū starp Lielupi un Tīreļpurvu. Tur krievi jau kā dabas aizsardzībai radītu apvidu bija pastiprinājuši ar apmēram divdesmit sekojošām aizsardzības līnijām. Tajās bija arī pietiekami vīru, pie tam pozīciju izbūvē ārkārtīgi prasmīgu vīru – kirgīzu! Kur bija izdevīga vieta flankējošai ložmetēja pozīcijai, tur tā bija izmantota. Pēc pirmā brašā kāda Austrumprūsijas grenadieru pulka, viena no vecākajiem vācu armijā, uzbrukuma, mūsu uzbrukums centra grupas kreisajā spārnā Ogles priekšā apstājās. Artilērijai atkal bija jāveic priekšdarbus. Viena krievu nodaļa bija iesēdusies Ogles skolas mūra ēkā un nevarēja tikt izdzīta. Viņi bija izlauzuši šaujamlūkas pagraba mūrī saviem ložmetējiem un uzlikuši priekšā tērauda vērtnes. Kad viņus apšaudīja, viņi vērtnes aizvēra; kad mūsējie sagatavojās uzbrukumam, tūlīt pat ložmetēji bija gatavi šaušanai. Tikai kad izdevās ar mīnmetējiem divus šāvienus precīzi trāpīt mājā, krievu ligzda tika ieņemta. Tad gan bija priekšzīmīgs trieciens līdz pat Zvīguļiem.

    Tālāk pa labi gulēja kāpu paugurs aiz paugura. Un gandrīz katrus simt metrus pēkšņi sevi parādīja jauna pozīcija. Līdz vienpadsmitiem naktī vecais prūšu pulks ne vairāk kā trīs kilometru dziļumā bija ieņēmis vienpadsmit krievu līnijas. Atņēmis tās labākajām krievu vienībām. Bija ieguvis par spīti apvidum, vismaz deviņkārtīgam pārspēkam, pret vētru un sniegu. Vienlīdz labi sevi parādīja kā virsnieki, tā kareivji.

    Nākošajā dienā notika gaidāmie krievu pretuzbrukumi. Viņi mēģināja to pret kreiso centra grupas flangu un tika apstādināti, viņi uzbruka labajam flangam, lika grīļoties arī blakus pulka bataljonam Tīreļpurvā, bet uzbrukums apstājās pie kāpām, tad viņi gāja uzbrukumā trešo reizi un atstāja kaujas laukā virs 500 kritušo. Un nākošajā rītā, trešajā kaujas dienā, viņi virzīja masas biezās kolonnās visā frontē uz priekšu starp Lielupi un purvu, pulku aiz pulka pret vienu Austrumprūsijas pulku, un pulks aiz pulka niecīgu atlieku veidā atkal plūda atpakaļ. Visa krievu 38. divīzija šeit tika iznīcināta, arī drosmīgais ķeizara mātes pulks.

    Tad atkal vārdu teica austrumprūsieši. Mūsu artilērija smagi strādāja krievu pozīcijās. Pusdivos pēcpusdienā viņi saļodzījās un desmit minūtes vēlāk desmitā krievu aizsardzības līnija bija mūsu rokās. Bet drīz atkal bijām pie jaunas līnijas mežā aiz izcirtuma. Nedaudz atvelkam elpu. Krievi izcirtumam uzmet sprāgstošu granātu tīklu, krievu kuģu šāviņi lido no Rīgas jūras līča. Tomēr arī šī krievu līnija tiek ieņemta, un turpmāk arī trīs tuvākās starppozīcijas. Vakarā ap sešiem mūsu vecā otrā aizsardzības līnija ir atkal mūsu rokās.

    Drosmīgais pulks, kas nelabvēlīgos apstākļos sasniedza šos lieliskos panākumus, tika aizvests labi pelnītā atpūtā, un tā vietu ieņēma cits, kas šajās kaujās bija iesaistījies daļēji. Viens tikpat pieredzējis vecs pulks, kurš ir ieņēmis Leceni un karojis Daugavpils zelta kalnā. Viņi uzbrukumu atkal pavirzīja nedaudz uz priekšu, kaut arī krievi pa to laiku bija pieveduši visu artilēriju, kāda vien viņiem bija pieejama. Viņi darbojās pat ar mortīrām un turēja tikko ieņemtās pozīcijas zem tādas viesuļuguns, ka – kā teica man viena virsnieks no pulka, kas bija sev pie Verdenas bija ieguvis "miroņgalvu" un arī izcēlies kaujā pie Sommas – sasniedza Verdenas un Sommas viesuļuguns intensitāti, bet par laimi ne ilgumu. Tas gan nevarēja apturēt mūsu vienību uzbrukuma garu un, kad dienu vēlāk bija jāveic uzbrukums spēcīgi nocietinātajai Bergmaņa kāpai, klāt bija Austrumprūsijas fizilieri ar sajūsmu, kas viņiem priekšzīmīgā uzbrukumā tālu pāri kāpām līdz pretinieka bateriju pozīcijām ļāva pienākt ap piecsimt metru tuvu mūsu vecajai pirmajai aizsardzības joslai. Atsevišķi sasniegumi šeit tika panākti pret daudzkārt spēcīgāku pretinieku. Diemžēl mūsu krietnajiem fizilieriem nācās tiko pienākušajiem krievu papildspēkiem – tagad pretī bija katra no paretinātajām krievu pulku rotām! – drīz no mērķa atkal atkāpties. Viņi pielika pie tā pēdējos spēkus un bez spēkiem, līdz kauliem nosaluši, atgāja. "Kad viņus nomainīja, mani vīri gāzās kā miltu maisi," man stāstīja kāds rotas komandieris. "Viņi gribēja gulēt sniegā. Un zināt, ko viņi teica? "No rīta mēs iesim vēlreiz, leitnanta kungs. Bet tad veiksies!"

    Tomēr nepatīkamais sals – temperatūra nokrita līdz 38 grādiem! – padarīja tūlītēju kaujas turpināšanu neiespējamu. Bija jāapmierinās ar sasniegto, un tas bija atgūtas četras piektdaļas no janvāra sākumā zaudētās zemes.

    Sunday, September 26th, 2010
    5:02 pm
    Folka trešais ievainojums

    Cik ilgi es esmu gulējis? Varbūt tikai dažas stundas. Rīts vēl ir pelēks, apvārsnis neasiņo.

    Aizelsies ziņnesis: "...apmēram sešsimt boļševiku mēģina mūs apiet no ziemeļiem, drīz jau būs mums aizmugurē!"

    Piķis un zēvele.

    Tas jānokārto ātri.

    Ar trīsdesmit sešiem vīriem un abiem Heilanda smagajiem ložmetējiem es ar kauju izlūkošu pāri Lielupei, varbūt mēs noķersim sarkano flangu, un ātri vien piespiedīsim viņus atkāpties.

    Pirms esam izgājuši, viens sarkanmatains apakšvirsnieks lūdz, lai viņu ņem līdzi. Es uz viņu paskatos un skaidri redzu, ka viņš šodien kritīs. Es jau bieži Kurzemes laukos esmu to piedzīvojis, redzējis karavīru acīs to, ka viņi kritīs, un viņi krita.

    Ko darīt? Viņa acis lūdzas: "Ņemt līdzi!"

    Kur viņš kritīs, ir galu galā vienalga, labāk mirt kaujā nekā zem apgāzušās lauka virtuves.

    "Tātad nāciet līdzi, rezervē jefreitora Heilanda 1. ložmetējam."

    Bez šāviena mēs ieejam tumšā mežā, izgājuši cauri nokļūstam purvainā vietā. Priekšā aizlokās šaurs purva ceļš. Apkārt ir kluss miers. Pēc kartes mums jau drīz ir jāuzduras uz ķieģeļu cepli uz ziemeļiem no Rīgas-Jelgavas dzelzceļa, pie bijušajām vācu Iecavas pozīcijām. Tur mēs beidzot varēsim labāk apskatīt apvidu.

    Redzams ķieģeļu ceplis.

    "Stāt, nogulties, ložmetējus uz flangiem, jefreitor Heiland, šurp!"

    Kamēr mēs pārvietojamies, pēkšņi iet vaļā – no visām pusēm svilpj lodes, no priekšas un abiem sāniem, tagad jau arī pa pusei no aizmugures.

    Mēs esam aplenkti šajā purvā, kurā mums ir tikai viens šaurs atkāpšanās ceļš. Tagad būs tāda cīņa kā vēl nekad. Tālu Jelgavas frontes priekšā mēs esam pilnīgi vieni šāvienu aplenkumā.

    Priekšā ķieģeļu ceplis spļauj uguni. Pēkšņi no meža izbrauc krievu bruņu vilciens un šurp sāk lidot granātas. Paskat tik, tas taču laikam ir nolādētais bruņu vilciens, kurš izlauzās caur mūsu Jelgavas aplenkuma loku, ar kuru izmuka sarkanais virskomisārs.

    Retie šāviņi trāpot purvā rada klunkšķošu skaņu.

    Pie tam no šosejas mūs apspļauda sarkanais bruņu auto.

    Ja mēs neizkausimies laukā, šī mums visiem var būt pēdējā kauja.

    Katram karavīram vienmēr ir pēdējā kauja un ir jauki, ja viņš vēl dzīvs atkal jaunai pēdējai kaujai.

    "Mierīgi, puikas – pa cepli taupīgi ar ložmetējiem – ar atsevišķiem šāvieniem, ja ir drošs mērķis!"

    Aha, tas sevi nodod ar dūmu mākoni, tūlīt tas būs šeit un atkal ar granātām klunkšķinās purvu.

    "Heiland – 800 metri – bruņu vilciens!"

    Pēkšņi no mūsu puses atskan labi nostādīta ložmetēja uguns. Lūk, to sauc par šaušanu. Vairāki ievainotie salecas, daži mirušie apveļas.

    Lēni caur mežu izspraucas bruņotais vilciens.

    "Heiland," es saucu cauri trakojošajai ugunij, "tagad rādi ko vari, bruņu auto ir jādabū prom!"

    Heilands smaida.

    Viņš to drīz nokārtos.

    Saules stars iekrī skatāmspraugā, aiz kuras bruņu auto sēž šoferis.

    Caur savu Ceisa tālskati es skatos uz šauro spraugu.

    Heiland – es domāju – mīļo labo meistaršāvēj Heiland. Heilands dur ar savām bruņu sitējām divas reizes mērķī. Trešais šāviņš iziet caur šaujamlūku šoferim galvā. Bruņotais auto sasviežas, noraustās un apstājas.

    Heilands smaida.

    Jau vairākas stundas bruņu auto stāv it kā Heilands ar savu smaidu tam būtu uzmetis valgu. Vēlāk mēs auto savācām sev.

    Nepārtraukti birst šāvieni, cieši mūs tur nepārtraukto stobru uguņu vainags. Saule jau ir riet agrā vakarā.

    Es gulēdams šauju līdzās Heilandam. Sarkanmatainais apakšvirsnieks tur stobru. Viņš ir iekodies savās sarkanajās ūsās. Es zinu, ka nākošā trāpīgā lode viņu nogalinās, pagriežu galvu. Man līdzās kaut kas noskan. Dobja, sākumā dusmīga, tad klusāka gārgšana. Kā asinis rīklē. Paskatoties es redzu apakšvirsnieku mirušu. Gaišu asiņu strūkla ir aplējusi ložmetēju.

    No pasaules sākuma nekā cita kā tikai šaušana, karsta dzelzs rokās, sprādzienu skaņa, sašautu cilvēku ķermeņu salēkšanās, asiņu gārgšana rīklē, mirušo pirkstu stīvā grābstīšanās nekurienē, kas tikko bija jaukā dzīvība. Mūsu dzīves jēga ir ziedošanās Vācijai. Kamēr mēs šeit krītam, lai noturētu boļševismu tālāk no mājīgajiem dzīvokļiem, kamēr purvs mums apkārt šņācoši burbuļo, mēs daudziem, tik daudziem Vācijā esam tikai dēkaiņi, tikai reakcionāri, kuri negrib padoties revolūcijas priekšā.

    Nē, to mēs negribam, mēs gribam brīvu, lielu, spēcīgu Vāciju.

    Kreisajā spārnā rodas nemiers. Kādam neiztur nervi, viņš bailēs kliedz. Kliedziens iezlaužas īsajā šāvienu pauzē.

    "Leitnants ir kritis."

    Nolādēts, es domāju, kreisajam flangam ir jāturas, citādi mēs esam beigti! Lēnām, ar stīviem locekļiem no ilgās gulēšanas es pieceļos un eju neliekdamies gar maniem puišiem meža malā. Kad viņi mani redz, viņi smejas un uzreiz kļūst mierīgi.

    Pa ceļam uz kreiso spārnu es ātri skaitu kritušos. Tādu ir trīspadsmit un vismaz divpadsmit ievainoto, munīcijas ir maz, papildspēki no aizmugures vēl joprojām nenāk. Mēs esam mazs irstošs pulciņš mirstošas purva zemes vidū. Puiši viens pēc otra sastingst un aiziet, bet pamet savas neizšautās patronas, tas ir labi, reti kad tik kāri grābj kritušo patronu somās pēc pēdējām biedru dāvanām.

    Vēl tikai vienpadsmit neievainoto, pilnīgi kaujasspējīgo. Septiņdesmit procentu ir izkrituši.

    Tūlīt es būšu atpakaļ pie tā, kurš mūs vēl var izglābt, pie Heilanda, kurš jau pāris stundas vairs nesmaida, kad cepļa durvīs es pēkšņi ieraugu divus sarkanos. Ātrā šaušanas gatavībā es lecu laukā no sava koku aizsega, pilns medību degsmes. No mana šāviena tieši starp acīm viens sarkanais sabrūk. Starpā ir tik tikko simt soļu, un es redzu skaidri kā otrs sarkanais tēmē man sirdī un ar pirkstu noliec mēlīti. Viss notiek mežonīgi ātri. Es dabūju grūdienu no muguras, mans ziņnesis mani ir sviedis uz priekšu.

    Šajā mirklī man pa kreiso roku iesit kā ar rungu. Līst asinis. Kreisā roka nokarājas. Izliekas it kā tās nemaz te nebūtu, šī nolāpītā roka, kuras man tagad ļoti vajag. Es paskatos lejā. Tā tur vēl karājas – ļoti bāla, bezspēcīga roka. No kažoka piedurknes līst asinis.

    "Paldies," es saku savam ziņnesim un ar labo roku iekarinu aukstos mirušos kreisās rokas pirkstus krūšu augstumā kažokā. Tā būs labi, protams.

    Ir jau arī. Asiņu zaudējuma vārgumu es varu novaldīt. Viss izskatās kā noburts šīs nolādētās rokas dēļ. Kuras man drīz vajadzēs. Es šauju ar ilgi kalpojošo Mauzeri un puiši ņirdz tālāk.

    Paiet stunda, nākošā un nekādu palīgu no aizmugures.

    Sūtīt patruļu? Nē. Katrs veselais šeit priekšā ir vērtīgs. Es kā puskroplis labāk deru šim, laikam, veltīgajam gājienam.

    Es nododu pavēli.

    "Drīz būšu atpakaļ, puiši, dabūšu pastiprinājumus!"

    Viņi zina, ka tie nav tikai vārdi, aizmugure vēl ir tieši aiz viņu šautenēm un ložmetējiem.

    Trīs kilometrus aiz mums es atrodu jēgeru bataljonu. Puiši pīpē un snauž. Nikns es skrienu pie virsniekiem.

    "Jūs te taisāties iesakņoties, kamēr mēs tur bez palīgiem ejam bojā?"

    Tagad viņi sarosās, es tieku apsaitēts un vedu atpakaļ papildspēkus.

    Priekšā ir vēl daži kritušie. Vēl tikai ap divdesmit procentiem kaujasspējīgo esam palikuši, šajā kaujā ir vislielākie zaudējumi, kādus es esmu piedzīvojis.

    Jēgeri uzbrūk. Ar pēdējiem septiņiem veselajiem mēs iebrūkam ķieģeļu ceplī.

    Sarkanie bēg, mēs iegūstam neskaitāmus pretinieku ložmetējus, viņi nevar vairs bēgt, jo ir sen miruši; te arī ir sarkanais bruņotais auto, kuru Heilands no liela attāluma daudzas stunadas atpakaļ pienagloja ar trāpīgiem ložmetēja šāvieniem.

    Es apskatu milzīgos izplēstos trāpījumus savu mirušo brašuļu ķermeņos. Viņi visi ir nošauti ar lidotāju sprāgstošajām lodēm, tikai es vienīgais esmu saņēmis krietno, nesprāgstošo lodi.

    Tad es paņemu rokās pretinieka dokumentus.

    Briesmīgi.

    Jau atkal vācieši pret vāciešiem.

    Mēs esam cīnījušies pret "Pirmo Lībknehta vācu padomju pulku". Septiņsimt pie boļševikiem aizbēgušu vācu matrožu kā boļševiku elites pulks nesa žīda Lībknehta vārdu. Viņi šāva ar sprāgstošajām lodēm, gandrīz katrs ievainotais kļuva arī par mirušo.

    Taču arī viņi ir beigti, uz visiem laikiem, "Lībknehta padomju pulks" ir iznīcināts. Tāpēc viņi turējās visu dienu, šāva kā pēc grāmatas – tie bija vācieši pret vāciešiem. Šurp būtu jāved visi politiķi, kuri nevar citādi domāt kā tikai par partijām un naidošanos.

    Starp vācu matrožiem, tagad beigtajiem Maskavas kalpiem, guļ sašautas "plintnieces" – Maskavas lielpilsētas palaistuves. Tas ir jūdu karš.

    Divos naktī Jelgavā ārsts mani lamā – trāpījums purvā, stingumkrampju draudi – un iedod divas potes pret tetānu. Tas nav vajadzīgs, tas laiks jau pagājis, kad es sen jau būtu jutis krampjus, tagad mani puiši guļ savu jauno dzīvju pēdējos stinguma krampjos.

    Līdz sāpēm klusajā naktī es pamostos vakardienas kamīna uguns gaismā. Sašautā roka ir lupatās, posts, tā varētu pavisam nokrist. Vissliktākais ir tas, ka man jādodas prom uz operāciju dzimtenes slimnīcā, prom no maniem brīvprātīgajiem biedriem. Nolādētais mājup nesošais šāviens.

     

    Abi pirmie kara trāpījumi, lidmašīnas notriekšana un šāviena ievainojums 1915. gada 29. oktobrī izslēdza no spēles mani, nevienu citu. Tagad ir citādi, daudz sliktāk. Šis trešais ievainojums boļševiku karā izslēdz no spēles visu brīvkorpusu. Maniem modernajiem landsknehtiem vajag tērauda rokas samta cimdā. Kurš to nesapratīs, kuram nepiederēs brīvprātīgo sirdis, tam nebūs viņu uzticības. Brīvprātīgā uzticība ir viss.

    Sprakšķ pagales kamīnā. Visu nakti es gaiņāju sāpes. Vai nav cita ceļa, kā vadīt brīvkorpusu tālāk? Viņi sēž ap kamīnu un gaida manu lēmumu, feldfēbelis Fogelis, no dienesta brīvie virsnieki un apakšvirsnieki. Kāds nāk iekšā, ziņo kaut ko nenozīmīgu. Viņu acīs ir mokošs jautājums. Viņi stāv laukā grupās melnbaltajā vēl sniegotajā naktī, lādās un sūta atkal kādu biedru, kuram ir jājautā un kurš nejautā. Neviens neguļ šonakt, tikai kritušie šajā pēdējā kaujā pret vācu boļševikiem no "Pirmā Lībknehta padomju pulka" guļ mūžīgu mieru uz nestuvēm. Viņiem pāri mirdz biedru goda sardzes durkļi.

    Tātad tas bija kāda vācieša šāviens, kas šonakt neļauj aizmigt Līneburgas Folka brīvkorpusam.

    Beidzot aust rīts. No Jelgavas ierodas ārsts, izmeklē. Atzinums nozīmē beigas: operācija – Jelgavā tā nav ieteicama – noteikti Vācijā – sešu nedēļu atspirgšana, tad varbūt atkal būšu derīgs dienestam.

    Leitnants Harmzens ziņo, ka brīvkorpusu ir nostādīts. Brīvprātīgajie stāv kā ozoli, viņu sejas ir izgrebtas no koka.

    "Paliekam kopā, puiši, par Vāciju! Nedariet man kaunu, pēc dažām nedēļām es atkal būšu atpakaļ."

    Vai šīs sāpes, ir no nerviem, šķiršanās no mūsu jaunās Vācijas brīvprātīgajiem karavīriem? Es visu redzu nedaudz izplūdušu. Zem daudzajām tērauda ķiverēm visas sejas ir vienādas, kā kaujā nodotiem vāciešiem.

    Pa Kurzemes zilgano pavasara sniegu brauc rati. Plecīgs un uzticams dragūns un brīvprātīgais Boks, mans raitnieks, vada zirgus. Pie labajiem sāniem uz zilā polsterējuma zīda guļ mana armijas pistole. Sirojošie boļševiki var uzbrukt pa ceļam uz staciju. Uz zīda ir sarkanbrūni traipi, boļševiku noslepkavotā baltiešu tautieša asinis, kura Mažeiķos iegūtajā kulbā es tagad braucu uz Vāciju, prom no sava brīvkorpusa.

     

    Ar grūtībām es mostos no ilgās narkozes. Manā priekšā peld feldfēbeļa Fogeļa seja. Vai viņi mani tomēr operējuši Jelgavā, Kurzemē? Tad es saprotu, Fogelis sēž pie manas gultas Marijas slimnīcā Hamburgā. Viņa acīs atkal ir jautājums: "Kad tu atgriezīsies?" Kā no attāluma viņa augstā komandas balss saka: "Visi liek sveicināt – Kurzemē palikuši tikai sešpadsmit vīru. Kad jūs būsiet atkal vesels un varēsiet mūs vadīt, visi atkal savāksies, vedīs līdzi brāļus un draugus. Jums ir piešķirts Baltijas krusts."

    Nedēļa pēc nedēļas paiet, ir jau vasara. Daudzi brīvprātīgie no Hanoveres, no Līneburgas un Holšteinas apciemo mani Hamburgas dzīvoklī. Visi samulsuši runā par kaut kādām darīšanām. Kas zemniekiem par darīšanām Hamburgā? Lieliskie vācu jaunekļi, rīta gaismā viņi izbrauc no mājas, pusdienlaikā viņi ir pie manis, vakarā atkal mājās. Jā, mēs turamies kopā, mēs Vāciju neesam pametuši ļaunākajā brīdī, kā daudzi to darījuši.

     

    Virsnieku sanatorija Brunshauptenē. Gaiši paiet saulainās dienas pie zilās vācu jūras. Es nevaru būt priecīgs. Pēc daudziem gadiem es rūpējos tikai par sevi, kā no tautas ķēdes izkritis posms.

    Šajās 1919. gada dienās, oficiāli pieņemot Versaļas verdziskos noteikumus, sarkanajā Vācijā ārpolitikā tika iemūžināts novembra revolūcijas savtīguma, nenovīdības, cilvēciskās liekulības un histēriskas bezatbildības stāvoklis. Mana jaunība guļ nosista starp Flandriju un Vogēziem, Krievijas ledus laukos. Kurš nepretojas šim jaunajam negodam un kaunam, apvienojas ar ienaidnieku, pelna savu dzīvību, baudu, visu no ienaidnieka rokām. Labi, ka es atkal esmu kaujasspējīgs, varu turpināt savu karu. Mani brīvprātīgie gaida, mēs soļosim tālāk.

    Tad 1919. gada rudenī liktenis visu apgriež kājām gaisā. Kopā ar Antanti, ar tās naudu, propagandu un sociāldemokrātijas žēlastību pret Vācijas novembra valdību Berlīne iesprosto Dzelzdivīziju, Baltijas brīvkorpusus, ieročus, munīciju, apgādi un apģērbu. Kopā ar Antanti Berlīne baidās no tālākas boļševiku kaujas lauku nacionālās armijas pastiprināšanās. Berlīne, Londona, Parīze, ienaidnieks iekšā un ārā zina par mūsu noslēpumu. Mēs gribam karā pret boļševikiem sapulcēt vīrus, norūdīt, izveidot nacionālu armiju, kas garā ir augusi pilsoņu karam, atgriezties, sešdesmit tūkstošus gaidošo bruņoto vīru Austrumprūsijā paņemt līdzi, gāzt nodevējus Berlīnē.

    Jau reiz, simt gadus atpakaļ no Austrumprūsijas, no Tauraģes nāca vācu atbrīvošana no Napoleona.

    Brīvkorpusiem Kurzemē nav vairs patronu, viņi pēdējās kaujās dodas ar durkļiem. Vācieši, brīvprātīgie, labākie, kas vairāk paveica, nekā ļāva smagā cīņa, atgriežas atpakaļ uz Vāciju mazos pulciņos, nodriskāti, noskranduši, sociāldemokrātu presē izsmieti par "Baltijas bandītiem", "laupītājiem" un "slepkavām".

    Biedri nāk un jautā: ko tagad? Es varu viņiem tik vien pastāstīt par lielāko cilvēku tikumu – pacietību.

    "Mēs neko nevaram paveikt pret laiku, tikai ar laiku. Laiks ir mums, Vācijai. Ilgi daži īstie ideālisti bija nevarīgi pret daudzajiem materiālistiem. Tagad var palīdzēt tikai posts, milzīgs, satricinošs posts, kas reiz visus kuņģus, makus iztukšos un tad tiks līdz dvēselēm. Līdz tam katram no mums klusībā tas ir jāveicina, jāskaidro, nav jākļūst čauganiem."

    Tad viņi viens pēc otra iet, iegrimst jaunajās ēnās, cits savā zemnieku saimniecībā, cits kantorī, rūpnīcā, iestādē.

    Visi iet ienaidnieka algas klaušās, klusē un nogaida.

    No kara, no uniformas paliek tikai dažas ordeņu lentes uz civiltērpa atloka. Patstāvīgais karš ir garām, bet ne cīņa par Vāciju. Cīņa notiek vienmēr.

    turpinājuma nebūs

    Thursday, September 23rd, 2010
    10:24 pm
    Cīņas līdz Jelgavas ieņemšanai

    Mēs uzbrūkam.

    Jaunsavervētie brīvprātīgie ir iedalīti vecajās pieredzējušajās grupās un cīnās.

    Pēc iepriekšējiem frontālajiem divīzijas uzbrukumiem boļševiki gaida mūs no rietumiem. Feldfēbelim Fogelim izdodas ar stipru trieciena vienību rīta krēslā ieiet pretinieka aizmugurē un nomētāt sarkanos ar rokasgranātām. Negaidīts uzbrukums no aizmugures sarkanajiem vienmēr nozīmē tūlītēju bēgšanu.

    Iegūtā vieta mums nemaksā nevienu kritušo.

    Ziemeļos stiprs kaujas troksnis. Tur kāda vienība ir iesaisījusies frontālā kaujā. Ja tai veiksies, jāsagaida pa ziemeļu-dienvidu šoseju bēgošie boļševiki, kuri nezinās, ka viņu galvenais atkāpšanās ceļš ir aizsprostots.

    Uz iekarotā ciema ziemeļiem novietojas brāļa Heilanda ložmetēju vads. Pēc īsa brīža no ziemeļu meža parādās nekārtībā bēgošo sarkano bariņi.

    "Lai pienāk par simtpiecdesmit metriem!"

    Nekas nekustas. Mūsu puse izskatās izmirusi.

    Trīssimt, divsimt metru.

    Vējš svilpj, dzen miermīlīgās sniegpārslas savā priekšā.

    Pēkšņi atskan tērauds un uguns. Ložmetēji rībina savus vājprātīgos nāves simfonijas smieklus. Jefreitora Heilanda ložmetējs ka milzīga šalcoša izkapts pļauj asiņainus cilvēku kūļus. Heilands precīzā ložmetēju ugunī vienu pēc otra nogāž sarkanos kamanu zirgus, vienu pēc otra šauj cilvēku kunkuļus, kuros jau arī ietriecas smagās mīnas.

    Grandioza tehniskā kara ilustrācija. Nekustīgi, elpu aizturējuši mēs skatāmies uz valdzinošo abu Heilanda ložmetēju uguns deju.

    Jefreitors Heilands ir viens no labākajiem ložmetēju šaušanas mākslā, Pasaules kara laikā dzimtenē viņš divus gadus ir apmācījis virsniekus rīkoties ar ložmetējiem.

    Mežs izlaiž arvien jaunus sarkano pulciņus mūsus nāvējošajā mierīgajā ugunī. Draudzīgā vienība dzenas pakaļ mežā. Pēdējais sarkanais ir beigts, neviens nav izsprucis. Ložmetēji klusē.

    Pēkšņais klusums mūs saplosa kā dunošs granātas trieciens. Heilands uzskata savu ložmetēju kā vīrs mīļoto sievu. Pēkšņi sauciens. Tālumā viens bēgošs boļševiks. Heilands metas pie sava ložmetēja. Daži šāvieni. Uzmetis rokas gaisā sarkanais nogāžas. Heilanda jauneklīgajā sejā ir labsirdīgs smaids.

    Sniegotais austrumu vējš saldē kaulus līdz serdei. Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas atkal un atkal stīviem locekļiem mēs virzāmies uz priekšu uz ugunīgi kvēlojošā horizonta pusi, kur sarkanie laupītāji savā bezspēcīgajās dusmās dedzina mājas. Mums tā ir jaunā uzvarošā mobilā kara veiksme, vācu ieroču pārākums. To, ka dumpīgā revolucionārā Vācija, vācu bruņinieku Baltijas pēcnācēji, niknumā, ar sakostiem zobiem, viņiem tik ātri sāks pretoties pa īstam, boļševiki nebija gaidījuši.

    Mēs dažādos brīvkorpusos esam pirmā atkarotā Vācijas brīvība, valsts gars mums līdzās soļo ar brīvprātīgajiem no Prūsijas, Meklenburgas, Holšteinas, Vestfāles, Reinzemes, Virtembergas, Bavārijas, Saksijas, Austrijas un Silēzijas. Kurš mūs kavēs, kavēs Vāciju, bet nekad neviens nevar aizkavēt to, ko mēs šeit piedzīvojam.

    Katru dienu mūsu pagaidām mazā fronte lec uz priekšu, sasit sarkano ienaidnieku, uzbrūk ar īsu "urā" no vietas uz vietu un soļo, soļo bez gala.

    Bieži nejūtot līdzās kaimiņu vienību, bez ģenerālštābistu svētās iejaukšanās, atsevišķa vienība met tālu prom atejošo pretinieku, līdz notrūkst elpa, līdz vīriem un drebošiem zirgiem jāapstājas, un nav nekā cita kā izšauts iekarots tukšums, no kura draud ienaidnieka aplenkums; tomēr arvien atkal vakarā par atbalsta punktiem jaunajā frontē kļūst šīs tālu uz priekšu izjoņojušās vienības.

    Divīzijas smailē mani puiši ieņem Vecauci, Jaunauci, Dobeli.

    Šorīt agri piecos necaurredzamā miglā bija kauja, šāviņu jezga, līdz mēs pusdienlaikā tikām tālāk. Lauka virtuves šurp nebrauc. Tālāk tiekam tikai ar sasalušu maizi, kas lēni atkūst mutē. Liekas, ka ienaidnieks bēg bezgalībā. Pēc septiņu stundu kaujas, divpadsmit stunu pārgājiena brīvkorpuss iet uz divām stundām īsi atpūsties.

    Seštūkstoš boļševiku ir ielenkti šādā veidā virzoties uz Jelgavu. Kā pārbiedētas žurkas, kas, pēkšņi pamanījušas lamatas, skrien gar drāšu režģi, tā sarkanie mēģina caursist mūsu aplenkumu. Veltīgi, spīles ir ciešas.

    Rīt, parīt ceļš uz Jelgavu būs brīvs.

    Vēl viena kauja, divdesmit stundu pārgājiens, un mēs varēsim atbrīvot sarkano ķīlniekus Jelgavā. Tur Čekas kamerās šaurībā šēž vācu vīrieši, sievietes un bērni, kuriem iekritusi zobainās sarkanās nāves loze, tikai par to, ka viņiem ir vācu asinis vai izglītība.

    Tad spīles trūkst. Dienvidos kāds bataljons atsakās paklausīt. Daļa sarkano izlaužas un pastiprina boļševikus Jelgavā.

    Vēl mēs par izlaušanos nezinām, to zina tikai divīzija un sāk pārgrupēšanos. Šorīt atkal ir velnišķīgā migla, ar kuru agrais pavasaris kausē ledu. Draugs un ienaidnieks vairs nav pazīstami. Manu priekšējo patruļu pēkšņi no dažiem metriem apšauda kāda vācu nodaļa, kura izvirzījās mana iecirkņa priekšā, daži zirgi tiek ievainoti. Es uzgrūžos kāda kapteiņa vienībai, kas nomaldījusies miglā. Viņš lamā šo karu, kurā neko nevarot redzēt, kurā neesot nekādas kārtības. Viņš laikam šajā mazkarā pret boļševikiem ir tikai īsu laiku, šajā cīņā, kurā nav likumu, kurā var dzīvot tikai īsts karavīrs ar nesaudzīgu izlēmību, nejautājot, vai tur aizmugurē ir divīzija, papildspēki, dzimtene.

    Majors Flečers, Baltijas Landesvēra vācu vadonis, boļševisma un tā apkarošanas pazinējs, aptver stāvokli un rīkojas zibenīgi, kamēr Dzelzdivīzija vēl tikai formējas. Nedrīkst ļaut boļševikiem Jelgavā nocietināties. Kas viņiem tur ļaus atelsties, uzdursies sarkano nocietinājumiem. Ir jāatbrīvo simti briesmīgai nāvei nolemto vīriešu, sieviešu un bērnu.

    Majors Flečers rīkojas. No Tukuma Baltijas Landesvērs traucas uz priekšu, skaitliski mazs, bet morāliski milzīgs ielaužas pārsteigto sarkano aizsardzībā un ieņem Jelgavu. Apbrīnojams šī ziemeļu berserku trieciena un uzvaras sasniegums, paveikts bez saskaņošanas ar Dzelzdivīziju. Mēs tūlīt brūkam no rietumiem viņiem pakaļ, pirmie ielaužamies Jelgavas rietumos, centrā satiekam baltiešus, kas pārguruši, bet tik lieliski soļo uz austrumiem, vajājot uz Rīgu atejošos sarkanos.

    Par vēlu daudziem vāciešiem Jelgavā. Simtiem ķīlnieku boļševiki nogalinājuši ar pēdējām zalvēm, bariem nošāvuši, tajā laikā, kad mēs vēl ieņēmām tuvākās ielas.

    Kāda jauna baltiešu baronese, daiļa senās rases svētībā, visu sarkanās okupācijas laiku bija slēpusies pagrabā, lai netiktu kā sieviete "nacionalizēta" par labu sarkano karavīru baram, kas bieži rīkojas turpat uz ielas. Mēneši aiztek pagrabā. Tad viņa dzird mūsu atbrīvošanas uguni nākam tuvāk. Soļi skan tuvu pagraba logam. Atbrīvotāji – viņa domā un steidzas uz ielas pēdējās boļševiku patruļas rokās. Sarkanie jauno meiteni aizved uz parku, izģērbj kailu, izvaro rindas kārtībā. Tad izvarotajai pašai jārok savs kaps, tad viens sarkanais sašķaida viņas galvu ar lāpstu.

    Mēs esam klāt. Par vēlu, dažas minūtes par vēlu gaišmatainajai meitenei, kura mūs turēja par ātrākiem, nekā mēs varējām būt.

    Līneburgas Folka brīvkorpuss pārnakšņo kādā lielā saimniecībā uz ziemeļiem no Jelgavas. Kopā ar virsniekiem, feldfēbeļiem un grupu komandieriem es sēžu pie sprakšķošā kamīna uguns. Pēc daudzām nedēļām atkal ir silti, omulīgi un apcerīgi. Tiek stāstīts kāds kara dēku stāsts. Brīvkorpuss ir šo to paveicis. Un tomēr mēs neesam priecīgi. Mūsu slepenās domas riņķo ap Vāciju. Vai tāpat kā 1813. gadā atbrīvošana nāks no austrumiem?

    Biedri iet uz savām grupām. Tikai feldfēbelis Fogelis paliek pie manis. Pagales kamīnā sprakšķ un dzirksteļo.

    Klusu skan no āra posteņu soļi un saucieni.

    Fogelis domīgs skatās ugunī.

    "Leitnanta kungs, brīvprātīgie domā, ka mūs abus lodes neņem. Tā jau ir kā māņticība par mums. Slikti, ja kāds no mums kritīs!"

    Fogelis man skatās virsū. Vai viņš jūt, ka manī ir radies rets nemiers? Vai cilvēkos ir tādi brīdinājuma signāli?

    Kamīna ugunī pēkšņi atspīd augstā Kaukāza atmiņas. Darbs Vācijas labā pretojoties sarkanajai Krievijai 1917. gadā. No slēptas klinšu ligzdas mēs gribējām agrā rītā nokāpt līdz Melnajai jūrai, izlūkot krievu cietoksni Batumi.

    Ledainajā augstienes gaisā pār šļūdoņa ledus rievām karājas sudraba mēness. Istabā es atrodu Huseinu, savu čerkesu miesassargu, liekot kārtis. Viņa sejā ir sasprindzināta, vizionāra izteiksme.

    "Efendi," viņš pēkšņi saka. "tu Vācijā piedzīvosi to pašu, ko mēs šeit Krievijā, drīz arī Vācijā būs revolūcija, tev vairs nebūs ķeizara un tu novilksi savu virsnieka formu!"

    "Izslēgts, Husein, nekad Vācija nebūs tik dumja, lai taisītu revolūciju!"

    Ar savādu sejas izteiksmi šis milzīgais mežonīgais kalnu jātnieks pareģo tālāk.

    "Tā būs, efendi! Mēs, vientuļie kalnu ļaudis dažreiz redzam tik tālu dzīvē, cik mēs varam saskatīt līdzenumā. Kaut arī karš ir beidzies, tu vēlreiz iesi karā un vēlreiz tiksi ievainots!"

    "Husein," es atbildēju, "tu esi labs jātnieks un strēlnieks, uzticams miesassargs, bet slikts pareģis. Kā es varu vēlreiz iet karā, ja nav vairs kara, un vēlreiz tikt ievainots?"

    Toreiz es neticēju revolūcijai, dumpim, vācu tautas pašnāvībai. Tagad es esmu Kurzemē. Līdz šim viss gājis labi, ne reizi es nedomāju par sevi, un tagad klāt ir iekšējais nemiers, kas vienmēr manā dzīvē nozīmē nopietnu personisku atgadījumu.

    Šonakt es zinu, ka drīz tikšu ievainots. Tas nebeigsies slikti, bet kurš tad vadīs manus puišus?

    Feldfēbelis Fogelis domīgs baksta jauko, silto, nomierinošo kamīna svelmi. Mēs ietinamies segās gulēšanai. Fogelis sasprindzināti skatās uz mani.

    "Protams," es saku, "mūs abus lodes neņem – ja kāds no mums krīt, krīt puse no brīvkorpusa, ja mēs abi nonāksim Valhallā, viss brīvkorpuss krīt!"


    Sunday, September 19th, 2010
    3:45 pm
    Sabotāža dzimtenē

    Līneburgā gaida ešelons ar mūsu brīvkorpusam savervētiem 150 brīvprātīgajiem. Jau kādu laiku gandrīz katrā brīvkorpusu rezervju ešelonā iezogas spartakisti. Mēs precīzi neko nezinām, tikai to, ka Berlīnē droši vien ir kāda Eberta valdības atbalstīta organizācija, kas plānveidīgi mēģina brīvkorpusos iesūtīt sarkanos biedrus demoralizētajus. Tas ir vairāk kā bīstami. Mūsu Vācijas vervēšanas biroji grib nosūtīt mums uz fronti cik vien var cīnītāju. Tā ierodas arī kāds nepiemērotais, kāda sarkana šūniņa, kāds bīstams slimības dīglis. Pietiek ar vienu zaudējumiem bagātu kauju, vai varbūt vadoni, kam viņa brīvkorpusa vīri vairs pilnīgi neklausa, un pāris sarkano iesūtīto kūdītaju sāk kurnēt.

    Šīs rūpes pieaug pieaugot Dzelzdivīzijai, kas tagad draud zaudēt izšķirošā mazākuma būtību.

    Bet mums vajag vīru, vīru, pretinieka fronte ir pamatīgi izstiepta, pretinieka skaits mūs pārsniedz vairākas reizes.

    Ir arī citi draudi. Jau kādu laiku caur Mēmeli nepienāk gandrīz neviens rezervju ešelons, tikai atsevišķi izlēmīgi puiši izzogas cauri līdz frontei. Mēmelē tagad ir sarkana kareivju padome, kas nelaiž cauri rezerves, tās atbruņo, un grib mums pārtraukt visu munīcijas un krājumu piegādi. Mums jau tagad ir jārīko kāda triecienvienība sakārtot aizmuguri. Sarkanā Eberta valdība mēģina mūs nogriezt no dzimtenes.

    Mani izsauc uz divīziju.

    "Tātad, Folk, nekas nepalīdz, jūsu Līneburgas rezervēm jātiek šurp, jums pašam tās jādabū un jāizved caur sarkano padomi Mēmelē!"

    Smaga izšķiršanās. Uz dienām, varbūt nedēļām man būs jāpamet savs brīvkorpuss, jāpamet savi puiši vieni frontē. Brīvkorpuss ir vadonis un viņa brīvprātīgie vai arī brīvprātīgie apkārt vadonim un nekā citādi. Spēks un vājums vienlaikus. Es cīnos ar sevi, jo Mēmeles uzdevuma atrisināšanai jāņem līdzi mans labākais cīnītājs, brīvkorpusa feldfēbelis Fogelis.

    "Labi, bet divi noteikumi: brīvkorpusa vadību manas prombūtnes laikā pārņems iemīļotais un jaunais brašais jūras virsnieks jūras leitnants Harmzens, nevienam svešam, ļaudīm nepazīstamam virsniekam vadību nodot nedrīkst, līdz es neesmu atpakaļ, pat ne kaujas uzdevuma gadījumā, kad var atrasties piemērots kājnieku virsnieks.

    Otrkārt: uzbrukums Mažeiķiem nenotiks pirms es esmu atpakaļ, citādi apvidu neizpētījis komandieris cietīs smagākos zaudejumus."

    Šīs štābam izvirzītās prasības – un tās ir stingras prasības – var izskatīties dīvainas kareivjiem un virsniekiem, kuri brīvkorpusa cīņu nepazīst, kuri Pasaules karu piedzīvoja štābos, kuri pavēlēja uzbrukumu un nāvi, bet paši nāvi savā priekšā nav redzējuši. Es biju brīvkorpusa vadonis, atbildēju par katra sava brīvprātīgā dzīvību un šeit runa bija par vienīgo, bet tik bīstamo brīvkorpusa vājumu – vadoņa jautājumu, un nekur šis jautājums nebija tāds vadoņa uzticības jautājums kā Kurzemē.

    Divīzija ir pietiekami gudra pieņemt manus noteikumus. Tā arī apsolās nekādā gadījumā nebrukt Mažeiķiem, nesākt virzīties uz Jelgavu, pirms es neesmu atpakaļ. Ja sarkanie mani pa ceļam Vācijā apcietina vai nosit, ir citādi, bet tikai tādā gadījumā.

    Brīvkorpuss ir nostājies. Es saku runu, kuras būtība grozās ap: "...netaisiet man kaunu!"

    Tad es lieku savā vietā leitnantu Harmzenu. Es zinu, ka viņš neēdīs pirms pēdējais vīrs nebūs paēdis, viņš tik tikko gulēs.

    Tagad, kad divīzija man devusi vārdu, es varu mierīgs braukt. Mierīgi braukt? Nav iespējams. Mēs nākam no pēdējās mazās frontes, pie mums ir jaunā Vācija, braucam atpakaļ uz lielo Vāciju, kas pati sevi ir atdevusi, ielas priekšā noliekusies, vairs tikai svešās varas zem sociāldemokrātijas maskas filiāle.

    Feldfēbelis Fogelis ir kā parasti brašs un mundrs, bezbēdīgs karavīrs, kas priecājas par plēšanos ar padomēm Vācijā. Tomēr viss iet gludi. Sarkano varoņu mēģinājumi Mēmelē, Kēnigsbergā un Berlīnē iestrēgst gļēvumā, kad tikai pieliekam roku pie pistoles maksts. Un atkal ir skaidrs, ka vācu tautas spēka noslēpums, tā vienīgā vienotības iespēja ir karavīra garā, uniformā. Ar vecās armijas atbruņošanu, armijas izjukšanu vācu tauta tika dvēseliski izpostīta, jo kopā ar uniformu novilka arī savu dvēseli, vācieši kopā vienmēr var būt tikai zem pavēles un posta laikos. Bet ar postu pašu nepietiek, tur ir daudz vairāk, es personiski tam klāt pielieku politiskus amatus un naudu. Vajag atkal jaunu armiju, uniformas, vai arī paies gadi līdz par Vāciju un ar līdz to par sevi pašu atkal stāvēs tautas noturīgā daļa.

    Man jāatmet prātošana, tagad var dzīvot tikai pa mierīgu sirds stūri, kurā prieks par brīvkorpusa cīņu padzen jaunā laika rēgus.

     

    Atkal es esmu Līneburgā. Pilsētnieki sveicina ar uzsvērtu uzmanību, sarkanie gļēvi nogriežas ielās, un daudzi nesveicina, tie ir tie, kuriem jākaunas, ka viņi neatrodas tur, pēdējā frontē par Vāciju austrumos, Kurzemē vai Augšsilēzijā.

    Rezervju ešelona sagatavošana aizņem visu laiku un domas. Iepriekš transports nāca tieši laikā, apbruņots, apģērbts, gatavs kaujai. Tagad ir skraidīšana, lūgumi, draudēšana, saskriešanās ar sarkanajām iestādēm, slepena un slēpta pretestība no sarkanajiem un spiegiem. Jācīnās par katru pogu, katru zābaku. Fogelis lādas, cīnās un beigās visu paveic. Nevienos laikos tā, kā šajos viss ir atkarīgs no cilvēka spējas panākt mērķus.

    Pēdējo sagatavojumu vidū pienāk Dzelzdivīzijas telegramma.

    "Uzbrukums Mažeiķiem parīt!"

    Nolādēts. Minūtes kļuvušas vēl vērtīgākas. Vai mēs vēl paspēsim uz uzbrukumu?

    Mēs visu sev apkārt sagriežam mežonīgā virpulī. Kurzemē ir nolikta liktenīgā stunda. Un cik ļoti īsas ir šīs stundas, kad vienībai ar saviem durkļiem ir jāgatavo uzbrukums un uzvara.

    Divpadsmit stundas pirms Dzelzdivīzijas uzbrukuma Jelgavai mūsu transporta vilciens vakara krēslā iebrauc Mēmelē. Tagad nāk smagākais uzdevums.

    Vai tikko savervētie brīvprātīgie man labi klausa? Es vadīšu viņus uzbrukumā, varbūt nāvē un ne ar vienu no šiem vīriem neesmu bijis ugunī.

    Feldfēbelis Fogelis, kam uz īstajiem puišiem, kaujasspējīgiem karavīriem ir zvērīga maņa, atkal izdara pareizu izvēli. Dažreiz tie ir pavisam neievērojami brīvprātīgie, kuros neko īpašu nevar saskatīt. Fogelis dažreiz izrauj kādu gandrīz greizu zelli, un padara to par greizu, bet sīkstu vācu ozolkoka gabalu. Tiek iedalītas sardzes, notēmēti ložmetēju stobri.

    Tur nāk strādnieku un kareivju padome.

    Vai mums ir transportēšanas dokumenti no valdības? Citā gadījumā visiem jātiek atbruņotiem!

    Aha. Tātad tāda ir spēle! Papīra gabals, kas nekad netiek izdots. "Lūdzu," es saku, "nekautrējieties, tikai pamēģiniet! Šeit mēs esam valdība, neviens cits. Sapratāt? Vienas stundas laikā es saņemšu no jums divas lokomotīves ar pilnu tvaiku vai jūsu spēlīte šeit Mēmelē ir izspēlēta!"

    Jaunās Vācijas sarkanā padome ir apstulbusi. Bez šķēršļiem mēs ar Fogeli atnākam atpakaļ uz vilcienu. Ir pavisam tumšs, visur vienas pašas ēnas.

    Kā viss izdosies? Es esmu izlēmis atļaut šaut. Pēc dažām stundām Dzelzdivīzija ar Baltijas Landesvēru stāsies pie boļševiku izdzīšanas no visas Kurzemes.

    Pēkšņi tumsā skan smiekli un pļaukas un cūku rukšķēšana. Kviekšana tuvojas. Iedegas kabatas lukturis.

    Fogelis dreb no smiekliem.

    Vairāki brīvprātīgie ved divas cūkas uz mūsu vilcienu.

    "Pirmais guvums," apakšvirsnieks ziņo. "Kareivju padomes cūkas!"

    Pēdējie kviecieni. Cūkas tiek nokautas. Mirklī abu lauka virtuvju vāki ir vaļā, cūkas pazūd.

    Stipri bruņota kareivju padome nāk šurp. Viņi grib atgūt savas cūkas.

    "Rokas augšā – cūku mums nav – cūkas ir pie jums!"

    "Ej nu ej," rūc sarkanais, "pie virtuvēm ir svaigas asinis!"

    "Šeit var rasties vēl vairāk asiņu," smejas brīvprātīgie.

    Sarkanie neuzdrošinās. Brīvprātīgie spēlējas ar rokasgranātām. Cūkas paliek pie mums.

    Dievs kungs – laiks, beidzamā stunda Kurzemē!

    Beidzot, pēc dažām stundām, mums ir divas tikko kurinātas lokomotīves. Vilciens brauc tālāk.

    Vilciens dreb. Bezgalīgi – bezgalīgi. Es neaizveru acis. Viss ir atkarīgs no minūtēm. Ja tomēr izdosies, jaunie brīvprātīgie ies no vilciena tieši uz Mažeiķiem.

    Kas būs rīt? Pirmo reizi brīvkorpusu cīņā sirdi nomācoši spiež. Pusstundu, minūti par vēlu un mani puiši tur priekšā ies ugunī bez manis.

    Ēnains laukā garām slīd naksnīgais sniega klājs, kilometru pēc kilometra. Nozīmētā liktenīgā Kurzemes stunda tikšķ manās dzīslās sasprindzinātā nomodā.

    1919. gada marta rīts aust miglains un mitrs.

    Vilciens tuvojas frontei. Līkumos es dzirdu briestam kaujas troksni.

    Par vēlu.

    Un tomēr par vēlu.

    Austrumos skan kaujas troksnis. Frontes cīņa. Horizonts iedegas īsos stobru uzliesmojumos.

    Man liekas, manās acīs ir asaras.

    "Vai viņam smaida veiksme?" rakstīja Napoleons uz malas, kad viņam deva papīrus par kāda virsnieka paaugstināšanu. Man nav veiksmes, ne šoreiz.

    Abas lokomotīves met dzirksteles. Kā velni kurinātāji ar ogļu lāpstām grib piemānīt aizskrējušo laiku.

    Beidzot Vaiņode. Nometne ir tukša, divīzijas štābs ir pavirzījies uz priekšu. Tas nozīmē uzvaru.

    Feldfēbelis Fogelis saspiež man roku. Tagad viņš atkal smejas. Visu nakti viņš tikai bija uzraudzījis lokomotīves, riteņu dunoņā mēģinot pareizi tulkot tuvojošos frontes troksni.

    Mēs esam šeit un tomēr par vēlu.

    Līneburgiešu jātnieks piejāj un ziņo: "Mēs tikām raidīti kaujā no dienvidiem, tieši uz sarkano stiprākajiem nocietinājumiem Mažeiķu priekšā – protams, mēs uzbrukām – uzreiz smagi zaudējumi no stiprās ložmetēju uguns – daudz kritušo – pavēles no aizmugures nepienāk – bez piesega mēs gulējām briesmīgā ugunī virzījāmies pamazām atpakaļ – tad Mažeiķus no rietumiem un ziemeļiem ieņēma citas vienības – tieši kā jūs teicāt, kā Mažeiķi bija jāieņem."

    "Puiši," es saucu, "jūs esat atnākuši atpakaļ, esat ļāvuši citiem mūsējiem ieņemt Mažeiķus – no šī brīža Līneburgas Folka brīvkorpuss uzbruks Dzelzdivīzijas smailē katrai vietai līdz pat Jelgavai!"

    Leitnants Harmzens ziņo, bāls, ar neveselām acīm. Viņš vēl grīļojas no laides sitiena pa galvu.

    "Man nācās atdot pavēlēšanu kādam kājnieku virsniekam, kurš nekad nebija redzējis apvidu. Puiši nebija mierā, bet viņi tomēr gāja uz priekšu, un tad viss notika."

    "Tas ir viens..."

    Tad tiek nestas garām nestuves ar kritušajiem, citu starpā arī maniem puišiem.

    "Stāt!"

    Es noņemu mēteļus, apsegus no viņu bālajām, asiņainajām, sadragātajām sejām un vēl reiz sveicinu.

    Es biju ieradies vienu stundu, niecīgas, tik smagas sešdesmit minūtes par vēlu.

[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba