Jau vaļā ziemai vārti
Nāk veca māmiņa
Ar sniega palagiem rokā
Un zemei tos dāvina
Top melnā zeme balta
Tā uzvelk dimanta rotu,
Mirdzošām zvaigznēm
Naktī izgreznotu
Apsegta pirtiņa zaļā
Kas lietū bij samirkusi
Arī veco skolu
Ziema apsegusi
Sapņo zem sniega kroņiem
Mežā egles un priedes
Tikai uz baltā ceļa
Melnas ratu sliedes
Stārķa perēklim kļavā
Sniega jērene galvā
Šķūnim aiz skolas pļavā
Aizsnigušas durvis
Uz ko sekoja atbilde:
Bet naktī klusā un tumšā
Pār sniegotiem laukiem un ceļiem
Silta vēja brāzmas
Aizrauj māmiņas palagus prom
Zābakos iesūcas ūdens
Riepas zigzagu zīmē
Pie plus diviem grādiem
Pat putni žirgtāki šķiet
Spiedz bērneļi slapjiem dibeniem
Pa kalniņu nenošļūkt vairs
Jūt stārķis Ēģiptē karstā
Ka mājās ir pārmaiņas
Ka pirtiņa zaļā atkal samirkusi
Un vecajā skolā caurs jumts
Toties mirdzošās zvaigznes var redzēt
Nosmīn astronomijas pasniedzējs
Pamodušās mežā egles un priedes
Un sniegu notraukušas nost
Kā mūžvecie enti no Tolkīna
Dodas atriebt nocirstās māsas
Un pilsētā ienāca mežs
Ziedoņa sapnis kļūst īsts
Un šķūnim atkusušas durvis
Kur visi tad paslēpušies.
|