Šorīt sēdēju un savā nodabā mierīgi locīju iekšā savus tunča salātiņus, kamēr pa galvu šaudījās dažādas domas par to, kas man citiem būtu tads interesants jāpastāsta par Taizemi. Nu, tīri tā, ko tu stāstītu kādam, ar ko ir tīri formālas attiecības līdz šim bijušas un negribas ieslīgt detaļās par to, cik te mēdz būt arī sūdīgi.
Tad nu es tā aizdomājos par to, kāda te ir izglītības sistēma, par pašas pieredzi, par to, kas ir dzirdēts un tā. Un ir interesanti novērojumi.
Vispirmāmkārtām jau, ja tu ej valsts skolā, tad tu nēsā uniformu un meitenēm visām ir vienādi nogriezti mati. Ļoti viegli uz ielām atpazīt meitenes pēc vecuma un attiecīgi iegūtās izglītības - ja ir padsmit gados un ar gariem matiem, visdrīzāk skolā nav gājusi jau vairākus gadus. Ar uniformām, savukārt, ir tā, ka tās ir arī augstskolās. Ja pirmo trimestri es cītīgi nonēsājos apkārt svārciņos un augstpapēžu kurpēs (jo iešļūcenes ir aizliegtas, par ko atgādina plakāti katrā klasē), tad šotrimestr man, maigi izsakoties, ir dziļi vienalga. Piemēram šobrīd - man kājās ir zilas iešļūcenes, džinsas, melns tankistu krekliņš, kam pāri pārvilkta vaļā esoša balta blūze, lai vieglāk paslēpties pūlī nepieciešamības gadījumā. Kāpēc tāda attieksmes maiņa? Jo secināju, ka man ir svarīgi izpausties katru dienu citādāk, nekā tikai melnbaltai, un vispār, likt meitenēm staigāt tikai svārkos ir grēks pret manām cilvēktiesībām or smth.
Ak jā, ja tu esi stāvoklī, tevi met laukā pat no augstskolas, jo "sabiedrībā nav pieņemts būt uniformā un ar vēderu", kā mēs te ar vienu draudzeni jau dabūjām noskaidrot.
Anyways, par tām interesantajām lietām vēl piebilstot, analītiskās domāšanas viņiem praktiski nav. Ir tas, kas ir iekalts galvā. Protams, ne visos gadījumos, ir arī tādi gadījumi, kad redzesloks ir ļoti plašs, taču salīdzinot ar vidējo eiropieti, universitāte te pirmos pāris gadus ir bērnudārza līmenī. Kāpēc? Jo viņiem vidusskolas izglītība ir interesanta. Ir divi novirzieni - matemātikas un "mākslu" novirzieni. Ja tu izvēlies matemātikas novirzienu, tas nozīmē to, ka tu ar grūtībām spēsi nosaukt kaut vienu komponistu vai arī Taizemes kaimiņvalstis. Ja tu, savukārt, izvēlies mākslas, tev nebūs ne mazākās poņas par to, cik ir x^2-9=0. Interesanti, ne? Un tad vēl viena lieta, ko mēs ar lielu pārsteigumu secinājām (pēc viena gada, kad viņi tur jau bija nomācījušies, jobanā stulbā vadība), ir tā, ka tiem birmiešu bēgļiem, ar kuriem strādājām, nav iztēles. Lasām Mazo Princi un viņi nesaprašanā skatās uz tevi lielām acīm un prasa - a tas ir kā, ka lapsa runā? A kā tas ir jāsaprot, ka ir citas planētas? A kā tas ir iespējams, ka uz planētas ir tikai viena roze un mazs zēns, vai tad viņam tur atmosfēra ir? Vakar viens bijušais students man uzvaicāja - a kā Feisbukā pievienot cilvēkus? Ar e-pastu var? - Nu, izmēģini, uzzināsi. Bet nē, jāpaprasa pasniedzējam, jo tieši šo darbību neviens viņam nav parādījis kā darīt, bet pašam iedomāties kā tas strādā jauda nepietiek iztēloties.
Tādi tie pīrāgi. Austiņās murrā Pierre Bachelet un pirmdiena sāk likties diezgan paveicama. Šonedēļ trīs eksāmeni, nākamnedēļ vēl divi un tad - uz mājām. |