Sēdēju un runājos ar vienu draudzeni, pārspriedām visam pa starpām arī vīriešus. Zēnus arī pārspriedām. Meitenes un sievietes. Domāju - vai tad ir tā, ka es daudz no vīriešiem prasu? Nu, šo un to reizēm, bet atpakaļ jau arī cenšos dot, neuzskaitāmajā valūtā - nedalītā uzmanībā, kādā noderīgā padomā. Kopīgā laika pavadīšanā. Atminos dzimšanas dienā vai arī tāpat vien aizrakstu kādu ziņu, uzmundrinu.
Tak bija tā, ka iegriežoties Latvijā devos pusdienās kopā ar vienu no vietējiem zēniem, un biju tā mazliet apmulsusi - tas ir kā, ka man tagad ir jāmaksā pašai par savām pusdienām? Bet tu taču mani neesi gandrīz gadu saticis! Un man jāmaksā? Es svaigi kā no Somijas atbraukusi, tok vienīgā reize, kad nedēļas laikā maksāju par ēdienu bija tad, kad nopirku šokolādes, ko aizsūtīt citiem un ūdeni, jo bija karsts.
Izlepusi, kam negadās! Tak otra stāsta puse ir tāda, ka atgriežoties ārzemēs, kur pusdienu izmaksāšana sievietēm ir daudzmaz ierasta prakse, man iestājas panika - tas ir kā, ka tu taisies par mani maksāt?! Tu esi pārliecināts, ka pēc tam nākamo nedēļu negrauzīsi suharus? Tu tiešām vari atļauties nolikt šos 15 eiro par mani? Ko tu gribi no manis atpakaļ, seksu, štoļi? Tas ir kā, tu vēlies, lai es pavadu laiku ar tevi un neuztraucu savu smuko galviņu par tādām lietām, kā samaksa par pusdienām vai vakariņām?
Tā nu es mulsinu ne tikai sevi, bet parasti arī abas pārējās puses. Toties saku godīgi - ir patīkama sajūta, kad esi saņēmis atpakaļ to, ko esi izlicis no sevis un neviens nejūtas vairs parādā otram. Un ne jau par naudu es te runāju. |
