| 1:17a |
normāli?
Sen nav drukāts. Grūti domāt. Jo arī domāšanai ir sekas. Mājās ir mazliet grūtāk. Sāk jau vajāt (pārāk stiprs vārds) domas par to, vai tā ir normāli. Kas gan var man pateikt kas ir normāli? Vai ir uzstādītas robežas, rāmīši sērošanai? Cik ilgi, cik bieži un cik intensīvi? Kad ir par daudz un nav vairs normāli. Pieņemami. Kad tas sāk darīt pāri pašam? Vai pietiek ar domu, kad pašam šķiet par daudz.
Tā nu ik pa brīdim ievēroju vietas, kas mājās ir nepiedodami tukšas. Ik pa brīdim sažņaudzās iekšas. Nereti šķiet, ka pati vien esmu to provocējusi, domājot. Tāpēc arī - grūti. Bet neviens arī nemēģina teikt, ka tas ir viegli. Pat, ja teiktu, nez vai kāds ticētu vai klausītos. Atminoties citus grūtos brīžus. Arī tad viss likās dikti drūms un nepārejošs. Līdzīgi ir arī tagad. Tāpēc šķiet, ka ir nomāli - ar laiku paliks vieglāk. Bet ir tā otra puse, kad katra doma sāp. Un vēl vieglāk nau palicis. Kas man pateiks vai ir normāli. šķiet, ka man šobrīd vajag rāmīšus, vismaz kaut kādus, vismaz sajūtai. Kā viņos iekļauties, gan jau izdomāšu.
Man negribas noslēpties, man negribas nobāz sajūtas un domas visdziļākajā prāta nostūrī. Daiļrunīgam salīdzinājumam - kā apdzisis ugunskurs, aprušini oglītes un tās pa nakti izdedzinās apkārtējās velēnas saknes, zāle vēl būs zaļa, bet 3 cm zem tās pirkstus var apdedzināt. Apmēram doma skaidra..?
Varbūt es vienkārši žēloju sevi. Kāds varbūt teiks I`m making too much fuss, bet tas ir kas reāli notiek manā galvā. Mazliet apjucis. Ar vajadzību visu palēnām laist ārā.
Pieņemsim, ka ir normāli. Laiks noslaucīt seju šodien.
Ārā taču snieg..
Current Mood: apjucis
Current Music: Josh Groban & co |