| 10:22p |
trāpīt vai tomēr garām?
Sanāca vakara pastaiga. Mazliet vēss, tāds drēgns. Kad ar plikām kājām var mazliet padrebināties. Ar runām aizgājām līdz mērķu, sapņu un vēlēšanos tēmai. Pārāk vēls un mājas pārāk tuvu, tādēļ tikai mērķus paspējām apspriest. Izrādās, ka visādi cilvēki mēdz 'sagruzīties' par šo. Arī tādi.. manās acīs lieli cilvēki. Runāju gan es tikai ar vienu.
Jautājums ir - vai vispār bīdīt un censties izvirzīt tādus konkrētus mērķus? Šķiet, ka formulēšanas lielās pūles neattaisnojas. Bet, tādu kā aptuvenu debespusi savai virzībai vajadzētu. Par to mēs vienojāmies. Tas man atgādina vienu gadījumu, par kuru visdrīzāk jau esmu rakstījusi, kad bez liekām ceremonijām man uzjautāja par dzīves mērķiem. Es samulsu. Tobrīd es par to tā konkrēti nebiju domājusi. Bet iekustināta, jautāju citiem es tuvu esošajiem, ko viņi par to saka. Līdz savam es toreiz netiku. Tagad ir tagad. Ir citādāk. Vieno domu raisīšanās par tēmu. Citi saka, galvenais ir iet. Es domāju, ka vajag to debespusi uz kuru tēmēt. Vēl citiem patīk konkretizēt, nosakot visprecīākās kordinātes, uzzīmēt karti, sameklēt tuvumā esošo objektu bildes pēc kurām ceļā vadīties utt. Iespringšana šajā gadījumā, manuprāt, neko labu nedos. Ej un sazin`.. Un tagad es sēdēšu un domāšu kā viss risinās manā gadījumā.
Lielās domas dara galvu smagu. Bet prieks saritināties segā un dzerot tēju paštukokot. Tikai stukošanas vietā prasās grāmatiņa, piem., kāds jauks T. Prečeta gabals.
Current Mood: galīgi aizdomīgs
Current Music: Milow domāšanai |