| 11:52p |
nejūtība un šīs pasaules inerce
Bik staigājot pa āru sajutu ziemu. Ziemas sajūta pa daļai ir atnākusi līdz manīm. Bet trūkst lietas. Kaut ko būšu pazaudējusi sēžot mājās un šņaukājoties tās aukstās dienas. Kaut kas palaists garām. Un nesaprotu, kas notiek. Man uz sienas skaidri un gaiši ir rakstīts DECEMBRIS, koridorā dubļainu nospiedumu ielokā stāv siltie zābaciņi un es tik tikko ar sniegpārslām apzīmēju Z-svētku burbuļus. Ar sniegpārslām! (..) Nedomāju, ka tā ir pielekšanas vaina. Reizēm šķiet, ka ir atnākusi tāda kā mazliet nejūtība. Man tā nepatīk. Man bail.. no mazliet, mazliet, līdz nemanot ir pavisam. Sak` beidzot pieaugšu? Mmnē! Pieaugšana nav trulums sajūtās. nea
Divas domas iepriekš, ap pielekšanas nevainošanu, galvā ieplūda bilde - vakars, kad izdzēšot laternas paliktu gandrīz tik pat gaišs ar citādu noskaņu, mazliet snieg, lai gan visur ir balts tāpat, un ir auksts, bet tas viss ir blakus lietas, fons, galvenais ir ietves mala, sniegs uz asfalta, izmīdīts, mēģinot attēlot daudzo pēdu fragmentus, gabaliņus no tik daudziem ceļiem, klimpas ar tādu kā brūnu garoziņu no izlaisītajām smiltīm, bet nav izkusis, ne slapjš. Tāds, lūk, skats no mana šodienas ceļa, kad gandrīz apstājos ielas vidū, jo mani uzrunāja sniega klipas. Tie ir brīži, kad pārējā pasaule draud pazust, lai ļautu apmainīties domām ar sniega klimpām, pēkšņam klusumam pilsētās parkā vai jebkam citam, kas ir iznācis sasveicināties. Līdz burtāli tikšu ierauta atpakaļ šinī pasaulē ar auto taurēšanu, kādu grūstīgu steidzīgo. Neesmu padevusies šiem aicinājumiem, šajā pasaulē ir spēcīga inerce. Iedomājie mazos, kas skatās un rāda ar pirkstiņu uz izbēgušu gaisa balonu, bet mammas/tēti viņus turpina vilkt uz priekšu, neskatoties uz mazo atspērienu, jo ir jāiet.
Tātad pamanīju, bet vēl nav aizgājis.
Current Mood: mazliet apmierināts
Current Music: līdzenuma supernova. Nu Milow, Milow.. :) |