norakstāmas domas Speciāli uzliku Milow. Ja skan šie gabali, man domājas un reizēm arī rakstās uz nebēdu. Un man vajag parakstīties. Mazliet norakstīt domas. Sajūtas.
Sāksim ar Vilkačiem. Tādi interesanti dīvaini cilvēki. Nebijuši. Pilnīgi varu iedomāties viņus vandāmies pa mežiem un brikšņiem, lai Jāņu rītā pirms saullēkta nopeldētos tā saucamajā akacī jeb bezdibenī, pie mājas, kur pirms pārsimts gadiem pakāra bariņu zirgu zagļu. Visas pazīmes par to liecināja. Ventspils jūrmala. Ēdoles pils. Vairāk jau apkārtējais parks. Bēdīga ziņa, Rūķīšozola tur vairs nav. Laiks nobrucinājis, vai arī rūķītim apnika. Toties pārliekot un atjaunojot bruģi pils iekšējā pagalmā ir atrasta aka. Dīvaini iemest aci Emīla nedarbu pasaulē. To bez biļetēm pastāstīja Vilkatis. Arī Jūrkalnē atgriesties ir .. tā, labi, lai nelietotu forši un tamlīdzīgus vārdus. Tas pats lielais stāvkrasts ar dīvaino sajūtu, ka nevis esi augstu, bet cilvēciņi apakšā ir mazi. Kāpnītes, pa kurām labāk nenovandīties lejā. Nejēdzīga pastaiga pa leju tālāk, ar medūzu ķeršanu un domu, ka te jāizber kādi dzintari, lai ir ko palasīt. Un tā līdz otram pieturas, piesēdēšanas punktam, kur puisis, lidinoties
šitādā gar mums, pakoķetēja. Atsvaidzinošs moments.
Bet galu galā viss patērē laiku un tam tač` nav jēgas (skat. augstāk rindiņu par nebijušiem vilkačiem). Tā skeptiski.
Kā viens teic` - par to, ka vairāk neaicina, bēdājas jau tikai pirmo dienu.
Jutos gan es pārsteidzoši labi. Nebiju gaidījusi. Tik braucot atpakaļ bija tipiskā skumji smaidīgā noskaņa. Un zināju, ka būs domas, ko norakstīt.
Pirmās dienas skumjas. Kopā ar vārdiem, ko negribas lietot. Ir jau labi. Šī nav sapņošanas reize. Tik saldskābās maizes pēcgarša un miltaini bumbieri.
Current Mood: nopūtīgsCurrent Music: Milow un zupas šķīvis 