| 11:15p |
18+19=2
Man patīk rīti. Plūst pa ielām. Satikt pāris cilvēkus. Kādam sekot, vēl kādiem iet pa priekšu. Un par to dabūt gabaliņu dzīves. Vakarrīta, diez gan kolorīta saruna, kas nobeidzās pie krustojuma ".. un tur būs Taņa un 100 Taņas draudzenes. Kurām pasaki "Čau!" un viņas jau 'hihihi'. Man to nevajag! Es gribu normāli atpūsties.." Es gandrīz sasmējos, man bija prieks.
Vakardienas parasti ir unikālas. Tajās pirmo reizi var nolikt uz otra krēsla savu somu un nodomāt, ka tā neviens gribētājs pretī neapsēdīsies, tāpat jau nesēž. Un ar šo reizi pietiek, lai uzrastos kāds, kas pretī apsēdīsies. Tādi krēsli pievelk? Pēc tam satikšanās brīdi, kad nedomāji nevienu satikt. Man vispār vakarā ceļā no skolas ir tāds sapnis - satikt. Gandrīz katru reizi. Varbūt dēļ viesnīcas gaismu (visp. tajā stūrī ir kaut kas maģisks, vajadzētu kādu reizi nobildēt), varbūt tāpēc, ka tas maršruts tāds, pārāk stipra asociācija. Bet tieši vakarā. Pa dienu nav.
'Viedi' vārdi - pārāk pozitīva attieksme un pārāk maz darba. Ir jau arī otrs grāvis.
"Tevi pavadīt? Kā iet? Šodien ir piektdiena. Tajā stundā no 17 līdz 18 dabūsi atstrādāt visu dienas normu. Pie mums tā ir normāli." - pa ceļam uz tualeti :). Galvenais, ka taisnība.
Mazliet mazāk palika. Bet ir neskaidrības par savu ceļu. Gribu gribu.. Bet tu jau nezini, nevienam jau arī nav jāzina.
Current Mood: izlauzies un tagad kliedz
Current Music: ..tādas zālītes.. ka ej tu nost! |