mazs' Journal

Ventspils
Fiksā ideja, daudz pirmo reižu un varen` interesants pasākums.

'Īsāk' sakot: sestdienas rītā bik pāri 10 mani pamodināja rūcošais telefons. Zvanīja Māsiņa. Saka, ka man ir pusstunda un lai es 11:10 esmu pie stacijas pulksteņa. Brauksim uz Ventspils pilsētas svētkiem. Un man neesot izvēles. Viņa gaidot. Es tik norūcos, ka vakarā ielīdu gultā nemazgājusies, un panikaini sāku taisīties, magzāties un krāmēties. Biju laicīgi. 11:26 vilciens līdz Ķemeriem. Tālāk stoposim. Esam 4. Es, Māsiņa, Māsiņas brālis un viņa klasesbiedrene.
Aizbraucām, izkāpām un aizčāpojām līdz šosejai un sākām stopot. Pirmo reizi mūžā stopoju. Es ar Māsiņu un šie abi atsevišķi. Kaut kā negrib ņemt stopotājus, mašīnas met mums līkumu.. Tos divus paņēma pirmos. 'Divas blondas cacas'. Sarīkojot vienu kārtīgu pārkrāmēšanos uz bagāžnieku. Mēs paliekam. Rūciens. Bet drīz vien piestāj jauks vīrietis. Viņš gan uz Liepāju (uz kāzām, ne savējām), bet gabaliņu pavedīs. Brauca super! Vienk. vispār nejūt, ka brauktu, tik līdzeni. Viņam bija ļoti interesanta mūzikas gaume, klasiskie gabali (Bēthovens), mūzija no vecām krievu multenēm, no Francijas Pavasara pasāciena.. Unikāla gaume. Bet mums patika :). Vīrietis aiz Tukuma attapās, ka laikam brauc netur. (vispār mēs tā arī nesapratām ko viņš darīja uz Rīgas-Ventspils šosejas) Pie Kandavas mūsu ceļi šķīrās.
Pāris mašīnas mums panesās garām, līdz piestāja melns kruts mersis. Pie stūres vīrietis ap 40, blakām maza blonda un izskatās nepilngadīga. (melnas ādas salons, baigākā audio sistēma, stūre vienās pogās) Paspējām atvērt durvis, kad jau atskanēja - meitenes, bet fiksi, fiksi! Njā. Bija arī fiksi. Nezinu cik ilgā laikā aizbraucām, bet viņš brauca vidēji ar 160 km/h. Kad nevarot apdzīt nācāt nomestātrumu līdz 100, likās, ka tas viņam sagādā fiziskas sāpes. Toties pēc tam gan, pa pretējo joslu, garām auto kolonnai ar vismaz 200km/h.. Viņi steidzās, arī uz kāzām. Šitam ar bija neparasta mūzikas gaume tādam paskatam un braukšanai. Kad iekāpām gan skanēja kaut kāds smagāks gabals, bet pēc tā tikai un vienīgi latviešu karavīru dziesmas. Viņam patika, Māsiņa bija sajūsmā, man arī. Bet tik un tā dīvaini :).
Ventspilī bijām ātri. Dabūjām gaidīt tos abus. Es pirmo reiz biju Ventspilī.. Paklīdām, apskatījām, kas notiekas. Cilvēku daudz. Baigā burzma. Kad tie divi ieradās, aizgājām iepirkām paiku, limonādi un divus vīnus. Paceļam uz jūru satiekot pazīstamus ventspilniekus (ne manus), kas piekrita aizdot guļammaisu, jo Māsiņai nebij, bet gulēt mēs plānojām. Kamēr Māsiņa gāja pēc guļammaisa, mēs aizstaigājām līdz jūriņai. Sēdējām smiltiņās, grauzām kausētā siera maizes un baudījām jūras malu. Kad Māsiņa atnāca, iegājām nopeldēties. Auksts ūdens.. Ko var gribēt - atklāta jūra. Ūdens pilnīgi savādāks nekā līcī.. Nez` vai es varēšu vairs ieiet Rīgas jūrmalā ūdenī..
Pēc tam izejot Džungļu taku (trasīti miniminimini mežkaķis :D) pa ceļam uz Piejūras Brīvdabas muzeju, kurā Māsiņas ģimenes draugu dzīvojas. Tautiskie cilvēki. Jautri un jauki. Man viņi patika :). Tur mēs paēdām šašliku un visu pārējo, ko mums deva, izdzērām savu vīnu, izšūpojāmies. Vakarā vēl aizstaigājām līdz veikalam un nopirkām saldējumu, ko muzejā visi kopistiski ar plastmasas karotītēm apēdām. Liela piekrišana bija Tiramisu saldējumam. Atstājām mantas muzeja mājā, guļammaisu guļvietā un viss bars devāmies uz salūtu. Salūts bija foršs. Nosmējāmies par vietējiem jokiem par dumjajām govīm un to, ka pēc 4 gadiem salūts būs jau pārvietots pie amonjaka mucām, un tad tik būšot :D, par metru astoņdesmit rāpus :D utt.
Pēc salūta pārējie aizgāja atpakaļ uz muzeju, bet mūsu četrotne devās uz zaļumbali Reņķa dārzā. Tur satikām savus ventspilniekus. Tad nu mēs tur bariņā nodancājām ilgi un dikti un izsmējāmies, tie ar bij riktīgi jautrie. Pirms 4 sākām doties mājās, jo kāda bija jau bik par daudz. Ar Māsiņu aizgājām vēl pēc 3. guļammaisa, lai tiem diviem vispār ir kur gulēt. Un tad gaisa gabalu divatā gājām uz muzeju. Pēdējais ceļa posms tika iets pa mazbānīša sliedēm, tādā tumsā, ka nebija nemazākās nojausmas kur noliksi kāju.. Baisa sajūta. Pie paša muzeja jau bija gaisma. Un sēta. Slēgta. Ar dzeloņdrātīm pa virsu. Bija sāpīgi. Ne mums, jo es atradu vienu sētas posmu, kuram nebija dzeloņdrātis, tad tur arī rāpāmies pāri. Un tad sākās lielais ekstrēms.
Gulējām mēs muzeja eksponātā - lielā laivā (ap 4m augstu + bija arī masts). Lieki laikam teikt, ka pirmo reizi gulēju laivā :D. Ekstrēmi bija tikšana tai laivā iekšā. Brālim ta ne kas.. bet mēs meitenes piedevām jautras. pa slīpu balstu rāpties 4 m augstumā.. Bik pieklibos līdzsvars un tu esi lejā sasities pamatīgi, kā minimums. Bet nu noveicās visi tika augša un bez traumām. Kad ielīdām guļammaisos bija pus 5. un bik pēc 7 jāceļas.. Jo līdz 8 bija jāsavāc mantas, jo muzejā pasākumi sāk gatavoties.
Abas ar Māsiņu bik pirms 8 arī piecēlāmies un ar lielām bailēm līdām ārā no tās laivas.. tas ar bija ekstrēmi.. bet dzīvas. Cik labi ka muzejnieki mūs pabaroja ar brokastīm un kafiju.. kāds kaifs tad kafiju bija dzert.. mmm.. :)~ Bet tie divi palika bez, jo sāka līsr no migas tikai bik pirms 10.. Gandrīz dabūjām no sarga pa ķobi, kad viņi līda ārā no laivas. Pa muzeju nodzīvojāmies līdz 12, kad podnieki, mūsu tautiskie cilvēki, krāmēja ārā no krāsns traukus. Tad atvadījāmies un laidām vēlreiz uz jūriņu nopeldēties. Pēctam atrast ko likt izsalkušajos punčos un stopēt uz Rīgu. Lieki teikt, ka sākumā aizdevāmies ne tur. Mazliet, jo pārlīdām pāri kādām padsmit sliedēm un bijām uz īstā ceļa. Sadalījāmies, Māsiņa ar savu brāli, es ar klasesbiedreni, jo mums tikai uz Rīgu, bet viņiem pēc tam vēl uz Jelgavu. Sastopējām 2 džekus, tādi jautrie, parunājāmies, klasesbiedrene atlūza, bet es tik klausījos franču repu, kas mums par godu tika uzlikts. Izklausījās iespaidīgi. Brauciens mājup bija salīdzinoši mierīgs. Paldies džekiem :)

Vēl šorīt piekususi, bik muskuļi sāp. Bet sajūtas tik labas labas.. :D Fiksās idejas ir tās labākās!
(beidzu drukāt 12:05, pa vidu arī mazliet pastrādājot :D)

Current Mood: laps
Current Music: dungojamaias no Saragossa Band - No women no cry