| 10:23p |
Visu nedēļu dīdījos, "kasījos", mēģināju uztaisīt perfektu dāvanu kastīti (īstenībā tādu kurai derētu vāciņš, jo šis moments man nesanāk), skraidīju pa veikaliem, lai sameklētu visu nepieciešamo foršai dāvanai (pēc manām domām), nu tā ka .. vispār.. Beigu beigās, kad nu jau ir izskraidīts, uztaisīts un pat sanāca smuka kastīte! (ar vāku kuru var uzlikt un noņemt tikai vienā veidā, bet var!) Sāk likties, ka nemaz nesanāks aizbraukt ciemos. Māsīcu (jubilāri a.k.a. Daci) nevar sadzīt rokā, nezinu vai nedēļas nogalē viņa būs mājās utt. Sākšu vēl ticēt māsas izteikumiem, ka jubilārim mēs vairs neliekamies tik interesantas, gaidītas..(pretīgas domas īstenībā, bet tādas ir un ko tam padarīsi..) Tikko māsa pateica, ka nebrauks.. un tad atkal, ka brauks.. Vienu mani nelaidīšot..
īsāk sakot - Sviests!! ar lielo S!
Pēdējā laikā atmiņā sāk uzaust tie pasākumi (braucieni pie māsīcām) uz kuriem es esmu devusies viena. Jo vai nu neviens cits (lasīt māsa un/vai mamma) nav gribējis braukt, vai arī pēdējā brīdī atteikušies.. un pat tad, kad braucu vairāk nekā viena (pārsvarā ar māsu), šķiet, ka ja es nebūtu bakstījusi pārējos un uzstājusi, ka ir jābrauc, jāapsveic, jāpaciemojas, nekas nebūtu noticis, visi(lasīt māsa) būtu palikuši mājās, lasījuši japāņu komiksus vai citu iemeslu dēļ visu dienu nosēdējuši pie pc. Gribas dusmīgi nobļauties "NOŽĒLOJAMI!" Bet nebļaušu dažu iemeslu dēļ. Šis konkrētais gadījums pašlaik vēl nav noskaidrots, to redzēšu rīt, kad mēģināšu kādu pamodināt.. Bet cik es esmu braukusi viena, nav bijis slikti. Varu viena sēdēt vilcienā, būt sajūsmā par to (par braukšanu, par ciemošanos, par vilcienu, par 40min..) un man neviens ar ļaunu smīnu vai pārmetuma pieskaņu balsī neuzbrauks. Es atzīstos! Es esmu cilvēks kas 'safanojas'. Reizēm safanojos pat pārāk, bet tā nu reiz ir mana darīšana vai beigās viss izrādīsies tik vai netik labi un forši kā rādijās sākumā. Es taču nevienam pāri nedaru. Skeptiski sēdēt un noliegt visu ir labāk? (paraustu plecus) Kā nu kuram. Mēs esam dažādi. [Turpinot iesākto..] Viena uzklausīt māsīcu pārsteigumu, ka esmu ieradusies viena. Iztusēties, izsmieties. Vienīgi.. Mājās braukt vienai man nekad nav paticis. Protams, iekšā parasti sēž prieks par pavadīto laiku (vai kā to vienu reizi - tāds siltums, kas drēgnā tramvajā izraisa tik patiesu smaidu, bet tas ir pagājis..) Tomēr tā sēžot vienai ar savu prieku un izjūtām ir tā dīvaini. Gribas dalīties. Parasti gan mājās sagaida grumpy faces un nosodoši rūcieni par mēģinājumiem izstāstīt cik man forši gāja.. Tā ir man kaut kur vienai braukt.
Pārsvarā viena.
Njā.. nezinu vai vajag pieminēt, bet gribas. Ilgu laiku noturējos, bija labi, viss kārtībā. Un tagad es atkal dzīvoju uz ripiņām. 3 gab. Atibiotikas, pseidoefedrīns un askorutīns. Izklausās kā atkarīgā. Bet kā jau es reiz šodien nodomāju - nesūdzos, gandrīz jau esmu pieradusi. Tikai daktera žēlais skatiens sakāpināja kaklā mazītiņu kamoliņu.
Zin` ko man šis atgādina? Garos mailus ko es mēdzu rakstīt. Aprakstot sīkumus un sajūtas, no malas mazsvarīgas, bet man nozīmē tik daudz. (sad smile)
nobeigumam citāts no mana literatūras darba "Vizītkarte", ko rakstīja māsa : "Domāji, ka varēsi līst manā dvēselē un analizēt? Ja? Ha!"
un "Ja vēlaties ar mani sazināties, rakstiet uz [epastu] vai zvaniet, vai arī nezvaniet. Faksa man nav."
Current Mood: nostaļģiski dīvains
Current Music: Cosmos - Mmm mmm mmm |