Rūtiņu · lapu · kaudze

šodien sagādāju dāvanas.tagad tās stāv manā istabā un gaida savu laiku - to, kuru sauc a par sēžu-zeme-egles-un-gaidu laiku. man TĀ gribas jau tagad dāvanas tā smuki sastūķēt zem eglītes un tad tā nedaudz smaidot sēdēt un uz tām lūkoties. šogad sanācis tā, ka dāvinu visiem tieši to, ko viņi vēlas. un man tik ļoti tas patīk. tā gribas, lai viņi atver, priecājas, smaida, līksmojas, piemēra, palieto, izmanto, pagaršo un ir laimīgi, jo tās ir lietas, kuras viņi ir sapņojuši saņemt.ehh... dāvināt ir sasodīti jauki! :)

Lai nu kāda ir dzīve, bet ineresanta noteikti. Arvien vairāk un vairāk es to saprotu. Un vientulība nemaz nespēj būt plinīga. Tā vienmēr ir piepildīta ar kaut ko. Kaut vai ar domām par o kā būt ja būt. No vientulības vienīgais ellīgi nogurst un pie tās var tā pierast, ka ir grūti atkal būt cilvēkiem blakus.

Smiekliigi. ir smiekliigi uzticeeties un smiekliigi tikt pieviltam. ir smiekliigi meegjinaat atziities tieshi tad, kad tev pasaka nee. ir visai jautri kaadu pamest un tad pashai seerot.ir visai jautri dziivot ja visur baksta vaardu jautri.
mazulietinj jautra naave, smiekliigas asaras, jociigi veemeklji un uzjautrinosha izvaroshana.
varbuut tieshaam taa esmu es kas juuk praataa, bet zinot to kaa tas liip.un kaa gribas teikt ''sanjemiet,muudzhi,sanjemiet juus arii manu trakumu''....tad reekjinaaties ar smiekliem nemaz vairs taa nevar.
man vairs jau nesaap.varbuut vieniigi mazliet.un gribas tureet acis cieshi,cieshi ciet.
uz ko var pretendeet cilveeki,kuriem viss ir un kuriem nav nekaa.uz ko VISPAAR var pretendeet cilveeki??jo es nezinu...un es tik daudz,daudz,daudz,daudz nezinu....bet arii tajaa neesot NEKAA nenormaala.viss esot normas robezhaas un ne-par-matu-vairaak.
lai notiek taaaaa kaaaaaa vajag buut.

un vinja bija viilusies. mazulietinj gribeejaas skriet visaas sienaas. taa kaa nedaudz radaas veeleeshanaas izkauties. vinja nezinaaja kaapeec. nee - iisteniibaa vinja zinaaja.vinja izlikaas, ka tas uz vinju neattiecas.ka iemeslus nemaz nevajag. ka visiem viss jau ir vienalga. taa luuk ir vieglaak un eertaak un forshaak. taa luuk ir.

Es atkal pateicu lietas, kuras nevajadzēja teikt un nepateicu lietas, kuras domāju. Atkal sajuku šodien un sāpināju netīšam(bet varbūt...?) Es nezinu vai es esmu labs cilvēks, es nezinu kāds vispār skaitās labs cilvēks - bet man TĀ gribētos būt tādai.Tādai labai, smaidīgai, laimīgos radošai (zinu jau zinu, ka vienmēr smaida tikai tie, kuri tvaika ielaa) Man tā gribētos, lai es spēju būt īsta un nebūt laba priekš kāda, kāda dēļ, būt laba pēc kāda ieskatiem...vienkārši būt tik cik es varu labi.Vislabāk.Eh...

Es gribu būt arī mērķtiecīga. Tāda, kas nolemj, ka viss....un dara. Es varu,es varu,es varu,es varu. Vai ne? Šodien pat sarakstīšu visus savus mērķus un tad pa bišķiņam, cik varēšu, centīšo realizēt. Man tas piepeši liekas ļoti svarīgi. (Kāpēc vispār ir lietas, kuras ir piepešas?)

Esiet laimīgie un brīnumaini!

Vienmēr jūsu - M.

Dzīve nav sarežģīta. Patiesībā, es pat teiktu, ka sasodīti vienkārša. Cilvēkiem toties kaut kā patīk visu sarežģīt un tad tā nedaudz, dažreiz tīri profilaktiski, pačinkstēt, par to kāds mudžeklis tā (dzīve) ir.
Visai interesanti un šķiet visai nožēlojami.

Bet, tā kā es esmu shodien ''visai jauka'' tad gribu tikai teikt, ka nav visai jauki mēģināt kaitināt cilvēkus izdomājot arvien muļķīgākus un muļķīgākus veidus kā to izdarīt. :D Bet jautri ir tāpat. Un es tāpat ''visai jauka''. ;)