mazliet

urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet mazliet mazliet mazliet mazmazliet@inbox.lv mazliet 2015-01-10T01:05:43Z 2015-01-10T01:05:43Z Viņa lūdza Dievu. urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:6127 2015-01-10T03:04:00 2015-01-10T03:04:00 2015-01-10T01:05:43Z 2015-01-10T01:05:43Z Es nezinu, vai to pašu, kuru es, un nevaru spriest, vai mēs par Dievu domājam līdzīgi, bet kaut kas tajā bija citāds, kā tajās lūgšanās, kuras svētdienas rītā skan dievkalpojuma rečetatīvā vai manās cieņpilnajās mokās pirms gulētiešanas un pēc pamošanās . Es sajutos neērti. Viņa manā priekšā stāvēja kaila. Vārdi – tieši un trāpīgi, kā pildspalvas gals skrāpēja vārdus manā saprašanā un uz brīdi es sajutos kā papīrs, kam apzinātā sagadīšanās kārtā ļauts nest “to jebko”. Bet varbūt man būtu bijis jājūtas kā Dievam – Viņš taču dzird to pašu? Tik ļoti var atkailināt tikai vārdi, kad tiek teikts vairāk par to, ko dzirdēt ir ērti. Viņa neteica neko vairāk kā patiesību un nelūdza neko vairāk, kā vien spēt to pieņemt. Patiesība ir mulsinoša, kad tā ir kaila. Un es brīnos, ka cilvēki spēj būt tik mierīgi Dieva priekšā, jo Dieva priekšā mēs taču visi esam…kaili. Es zinu mēs kādreiz satiksimies tur urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:5486 2013-12-30T18:32:00 2013-12-30T18:32:00 2013-12-30T16:33:00Z 2013-12-30T16:33:00Z Es zinu mēs kādreiz satiksimies tur, Kur tiekas sals spelgonī un leduspuķe Pietvīkušā loga rūtī. Un Tev būs aukstas rokas, Bet logā gaisma aicinās ar siltu dvašu- Aicinās noaut kājas, iekšā nākt. Un es zinu, tu atkal piekritīsi ienākt - Pie loga leduspuķi rūtī liksi, Un tad samulsīsi tālāk iet... Un tā mēs satiksim viens otru - Kur aukstums satiek siltumu, Un uzsnigs sniegs. Logā leduspuķes zieds. Un tā būs vienmēr, kamēr sirds kamīnos uguns tvīks, Es gaidīšu ziemu- Gaidīšu Tevi, kas logā leduspuķi liks. Un nekas, es zinu, ka mulsīsi iekšā nākt, Tieši tāpēc es gaidīšu. Un varbūt reiz satiksimies tur, Tai spelgonī otrpus rūtij, kas deg, Bet pagaidām gaidīšu Tevi, Tavas nosalušās rokas, ko aicināt iekšā, Un nevajag, nesaki man priekšā, Ka var, varbūt arī citādāk- Tad jau man vairs nebūtu ko gaidīt, Un Tev, uz ko Nākt.:) 30/12/13, Ziemu...gaidot.:) Šodien pasaule balta šķiet urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:5206 2013-12-30T13:00:00 2013-12-30T13:00:00 2013-12-30T16:32:10Z 2013-12-30T16:32:10Z Šodien pasaule balta šķiet- Redzēju dzērājs iedeva klibam sunim daļu no savas maizes. Suns bija pateicīgs- bez šaubām, pat pieminēt to lieks. Bet kaut ko ievērot man gadījās, tai visā bij kas tāds liegs – Suņa acīs piedzima tāds... skumīgs prieks. Svēt-svinīgs prieks, cik nu sunim vispār var būt kas svēts un klibam- Prieks. Tas viss, protams, bij’ tāds nieks- Tante, garām ejot, kaut ko burkšķēja, lai vecim palīdz garīdznieks, Un arī māte Marija, ja tai sagadās kāds brīdis lieks, Bet dzērājs kaut ko vervelēdams, ceļu turpināja, kā nu spēdams. Tik suns- Tas klibais suns, kam viņa raizēs atmests gabals maizes – Kā kāds ilgi cerēts prieks viņa tik ilgi velkošajās bēdās. Tikai klibais suns nopakaļ redzēja- Varbūt pat pašu Dievu, Dzērāja pēdās. 30/12/13 ... urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:5109 2013-12-29T21:00:00 2013-12-29T21:00:00 2013-12-30T16:31:19Z 2013-12-30T16:31:19Z Kur saule aiziet, kad riet, Kur domas noklusētās skrien? Kur paliek tas viss, kas klusumā šķiet- Cik tālu pa daudzpunktēm var iet? Uz kurieni iet pa tiem tiltiem, Ko sirds uz otru sirdi ceļ? Vai nepateikto vārdu siltums, Kādu nosalušu sirdi nepieviļ? Kā tas nākas, ka sirds krūtīs sit- Sit pie durvīm aizvērtām sevi. Kā tas nākas, ka sirdspuksts ir punkts, kuru liek, Bet punkts pie punkta- daudzpunkte šķiet... Cik ilgi tā var iet- Klauvēt pie durvīm kas ciet, Cik daudz punktus sirds tiltu garumā liek, Cik ilgi pa tādām daudzpunktēm iet? 29/12/2013 Līdzjūtība Maximas upuriem... urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:4368 2013-11-22T23:24:00 2013-11-22T23:24:00 2013-12-30T16:29:24Z 2013-12-30T16:29:24Z Es tik ļoti Tevi gaidu, Vēl nav uzsnidzis sniegs. Bija tik skumīgi drēgns, kad aizgāji, Tik ļoti auksts, kad nepārnāci. Es tik ļoti Tevi gaidu- Vēl pat nebija uzsnidzis sniegs. Kā siltums no istabas Tu tovakar aizgāji, Vai būs vēl ceļš atpakaļ? Es tik ļoti Tevi gaidīšu, Tā gaidīšu vienmēr, kamēr nav vēl uzsnidzis sniegs. Un varbūt Tu nāksi, nāksi drīz atpakaļ - Jau kā gaisma, kā tikko uzsnidzis sniegs. 22/11/2012 Vientulība ir visskaistākais brīdis. urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:4288 2013-11-19T18:00:00 2013-11-19T18:00:00 2013-12-30T16:23:33Z 2013-12-30T16:23:33Z Vientulība ir visskaistākais brīdis- VIEN-TU un visa būtība. Tu esi tikai Tu, un tā ir tava esība- Tik īpaša, lūk, ir tava VIEN-TU-lība. Mēs esam radīti VIEN-TU-līgi- Manis ir tikai viens, manis nevar būt daudzi. Viss, kas pāri tam, nudien būs melīgi- Viens Tu un, ja sirds ir plaša – tad ar kaudzi. Būt – VIEN-TU-līgam ir tik mierpilni skaisti, Pirms kalnus gāzt,vispirms tos – vērot, Visa pasaule būtībā ir Tevī, Un skaista tik, cik tajā veries vērīgi. Un nevajag bēgt no savas VIEN-TU-lības, Nedzenies piesavināt citu viņ-tu-lības cīņas. Mācies svinēt savu esību - tā nav pasaulīga, Daudzām viņ-tulībām tava tu-lība var būt iedvesma bezgalīga. Vientulība ir visskaistākais brīdis- Mirkli Dievišķu vērot- visa pasaule Tevī. Vēl skaistāk var būt tikai div-VIEN-TU-lība, Kad divi VIEN-TU-ļi ir būtību apskārtuši, kas vispār ir TU. Brīvība urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:3864 2013-11-18T18:21:00 2013-11-18T18:21:00 2013-12-30T16:22:33Z 2013-12-30T16:22:33Z Brīvība nav visatļautība, brīvība ir nebūt atkarīgam no prāta radītajām iegribām. Piedot urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:3716 2013-11-15T18:18:00 2013-11-15T18:18:00 2013-12-30T16:21:11Z 2013-12-30T16:21:11Z Izkrauj no kabatām akmeņus smagos, To, ko nespēj piedot citiem un sev. Atstāj sirds grozos tik ābolus sārtos, Tos skābos - met pa gabalu prom. Saule vasarā, gan ziemā ir saule- Tas nekas, ka sals vaigos tad kniebj. Katrā bēdā sameklē labo- Kaut arī mazs - tas ir labs un staro. Izkrauj no kabatām akemņus smagos, Nekas lai tevi netur pie zemes. Tiecies uz augšu -neturi smagumu, Tu taču vēlies- lidot? Domā par labo, atceries gaišo, Augstāk par mākoņiem vienmēr ir gaisma. Katrā lietā var saskatīt labo - Nekas tā neceļ uz augšu kā PIEDOT. Rudens urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:2604 2013-09-12T15:43:00 2013-09-12T15:43:00 2013-09-12T20:21:38Z 2013-09-12T20:21:38Z Rudens nolijis koku dzeltenās lapās, Tas ir saules zelts - pieliets zaļos dzīvības kausos, To pats Dievs Tev ir devis , par to vien, ka esi. Un tas nekas, ka par to nevar nopirkt maizi, Tā ir maize tai Dieva daļai tevī. Redzu koks -bijīgi noliecas, kad Dievs paiet garām ar vēju Un jūtu - es arī te esmu, Un tu - vai tu arī? Dievs tepat blakām. Un tā svēti laimīgi iesmilkstas sirds- Kluss prieks savērts pīlādžu krellēs, Apvijies,guļ uz krūtīm kā smaids. Un varbūt nevajag, bet tomēr- ja jautā- Kas ir Tas, Kas smaida? 12/09/13, Dzegužkalnā Vectētiņ, urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:2450 2013-07-31T22:10:00 2013-07-31T22:10:00 2013-08-01T00:22:54Z 2013-08-01T00:22:54Z Tu esi un tai pat laikā Tevis nav. Tu šodien beidzi rakstīt savu vēstuli mūsu atmiņu atvilknēm. Tu esi – Tu esi tur pat, kur tu vēl tik nesen krāmēji malku, kūri krāsni un veldzējies ar alus kausu – Tu tur esi- tik skaidri tur esi atmiņā manā. Un tai pat laikā – Tevis nav. Tava dvēsele klusi, bet cēli Savas zemes drēbes atstāja malā, Un pārtapa putnu čalās jūlija pielietā gaisā. Un tāda smeldzīga sajūta ir dvēselei mācīties just nevis redzēt- Es noriju asaras ar kumosu gaisa, Un atmetot galvu atpakaļ redzu – krīt zvaigzne- Es zinu, es jūtu – tas Tu – man labu vēli! Tu esi un tai pat laikā – Tevis nav. Vai aiziet ir viegli? Vai viegli ir palikt? Varbūt būt ir grūtāk kā nebūt, Zināt, ka esi ir, grūtak, kā to, kā nezināt – Vai zini? Tu esi un neesi un tas viss ir dzīvs veselums, viens vienots Un laikam saprast, ka esi, ir grūtāk, kā vienkārši- BŪT. Kas kuram tuvāks urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:1974 2013-02-16T01:14:00 2013-02-16T01:14:00 2013-09-22T22:15:56Z 2013-09-22T22:15:56Z "Priekšmeti un jūtu rotaļa, kas novērojama nomoda stāvoklī, rada jaunu būtību — ego, kas priekšmetus novēro, sevi sajauc ar ķermeni un pretendē uz Patiesā " E s " nosaukumu, īstenībā, cilvēkam esot nomodā, tāpat kā esot dziļi,aizmigušam, turpina eksistēt tikai nemainīgais Patiesais "Es". Taču starp abiem stāvokļiem un ķermeni izslējās ego, kas parādās un pazūd, un mainās; tikai "Es" ir mūžīgs un nemainīgs." (Mahariši) Rūdolfa Blaumaņa pašraksturojums urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:1623 2013-01-23T06:05:00 2013-01-23T06:05:00 2013-01-24T01:27:07Z 2013-01-24T01:27:07Z Kādas īpašības tev patīk pie vīrieša visvairāk? Miesas spēks. Dzīšanās pēc saprātīga mērķa. Kādas pie sievietes visvairāk? Sirdslaipnība. Skaistums. &nbsp;Čaklība. Tava mīļākā nodarbošanās? Paklausīties, kad mani slavē. Ko tu turi par laimi? Kad esi neglīts un tomēr tieci mīlēts tevis paša dēļ. Kādu dzīves uzdevumu tu uzskati par labāko? Būt visam labam par ceļa rādītāju. Kas tu vēlētos būt, ja nebūtu tas, kas esi? Zemnieks, pilns spēka, un iteleģents, bet ne izglītots. Kur tu vēlētos dzīvot? Tur, kur egoisms valda savā vismaigākā formā. Kad tu vēlētos būt dzīvojis? Nekad. Ko tu turi par nelaimi? Būt nesaprasts jeb nomocīts no tiem, kurus es mīlu. Kas ir tava galvenā rakstura īpašība? Enerģijas trūkums. Tavi mīļākie rakstnieki? Gēte, Šillers, Dikenss, Rozegers, Turgeņevs, Apsīšu Jēkabs. Tavi mīļākie komponisti? Šopēns, Vāgners („Tanheizera” priekšspēle, „Loengrīns”, „Parsifals” Tava mīļākā krāsa un puķe? Gaišrozā. Balta fuksija. Rezēda. Tavi mīļākie vēstures varoņi? Perikls. Sokrāts. Alkibiads. Tavas mīļākās vēstures varones? Mesalina. Kleopatra. Katrīna 2 Tavi mīļākie raksturi dzejā? Sidnejs Kartons (Dikensa „Divas pilsētas”)&nbsp; Hamlets. Grāfs Trasts (Zūdermaņa „Gods”) Tavi mīļākie krustāmie vārdi? Jānis. Maija. Kādus vēsturiskos raksturus tu neieredzi? Visus netaisnos. Kādas kļūdas tu vispirms attaisnotu? Tādas, kas izdarītas muļķībā. Pret ko tu sajūti nepārvaramu riebumu? Pret netiklības mājām, grimētiem vīriešiem, pīpojošām sievietēm. No kā tev visvairāk bail? No trakiem suņiem un vēža slimības. Tavi mīļākie ēdieni un dzērieni? Meža putni ar svaigiem salātiem. Ābolu pudiņš. Limonāde. Ūdens. Kāds ir tavs temperaments? Straujš. Tavs moto? Tat tvam asi! Asaros, 18.jūlijā 1893. &nbsp; (“Rakstnieki par rakstniekiem”,Zvaigzne, Rīga, 1991) Kas ir svarīgākais dzīvē? urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:1128 2013-01-24T02:56:00 2013-01-24T02:56:00 2013-01-24T00:52:10Z 2013-01-24T00:52:10Z Vēl dzīvam esot tikt izglābtam no elles. urn:lj:klab.lv:atom1:mazliet:998 2013-01-23T13:26:00 2013-01-23T13:26:00 2013-01-23T11:30:54Z 2013-01-23T11:30:54Z <div class="WordSection1"> Vakarnakt, taisot salātus un uzkodas šodienas nelielajam klases salidojumam savā miniatūrajā dzīvoklītī,&nbsp; uzslēdzos uz mierīgas mūzikas kādā no radio stacijām. Pēc brīža, atskanot džinglam, sapratu, ka tas ir Kristīgais Radio, pēc vēl vienas dziesmas sāka skanēt kāds raidījums. Raidījums veltīts atkarībās nonākušajiem - "hmm...", es nodomāju&nbsp; - "labi, ka ir kāds, kas par viņiem aizdomājās un izglītojošā līmenī runā par šādām lietām, bet no otras puses, vai galīgākais dzērājs tiešām spēs ieslēgt radio, pie tam tieši šo staciju?" Aizgaiņāju šīs domas, pārmetot sev par mūžīgo skepsi visās lietās, un atgādināju sev, ka atkarības var būt dažādas - ne tikai alkoholisms, bet arī tādas, kur smadzenes netiek tik vitāli bojātas. Cilvēks var būt atkarīgs arī no otra cilvēka, vai no ieraduma – piemēram, televizora vai datora - it kā pats varbūt ar prātu saprot, ka ir atkarīgs, bet ārā netiek, ir kā "pielipis". Un galu galā, ja ne pats atkarīgais, tad varbūt līdz-atkarīgais meklētu palīdzību... Mana mūžīgā problēma - pārāk daudz domāt par lietu dabu. <o:p></o:p> Raidījums bija par zaudējumiem. Par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš kaut ko zaudē - zaudēt var vis kaut ko - maku, cilvēku, apstākļus, darbu, ieradumu, utt.<o:p></o:p> Vai Tu zini kāds ir pirmais zaudējums cilvēka dzīvē? Mātes klēpis! Cilvēka pirmais zaudējums, kurā viņš pēc deviņiem mēnešiem zaudē visu - komfortu, apstākļus, neatkarību (vai teiksim otrādāk - dzīvošanu uz otra organisma bāzes (nevēlos to saukt bioloģiski) ). Un pirmais protesta sauciens ir pirmais raudiens. Jā, sanāk, ka no pirmā elpas vilciena mēs jau pret kaut ko esam protestējuši. <o:p></o:p> Bez zaudējumiem nevar būt attīstība. Ja mēs nezaudētu mātes klēpi, tad mēs nekad nekļūtu patstāvīgi un neiegūtu visas tās iespējas, kuras mums var būt kā neatkarīgiem cilvēkiem, ja mēs nezaudētu nevainību, mēs nekad nevarētu tikt pie bērniem, ja mēs nezaudētu ieradumus, mēs neaudzinātu savu raksturu... Jā, būtībā visu zaudējumu "ieguvums" būtībā ir rakstura stiprināšana, emocionālās noturības "treniņš" - un jā, mūsu garīgā disciplīna.<o:p></o:p> Lai vieglāk izprastu zaudējumu anatomiju, lietderīgi apskatīt sēru piecas fāzes.<o:p></o:p> 1.Noliegums. (Negribu ticēt, neticu, nepieņemu)<o:p></o:p> 2.Dusmas<o:p></o:p> 3.Kompromisa fāze (Izejas meklējums – īslaicīgs, nerisina zaudējumu, tikai mazina sāpes. Zaudējot cilvēku - skatās bildes, mēģinot atmest dzeršanu - dzer mazāk, zaudējot darbu - piepelnīties kaut kur, haltūras, u.tml.)<o:p></o:p> 4.Nelaimīguma fāze. (Palikt maziņam, neredzamam. "Lieciet mani mierā, man ir sūdīgi". Neinteresējas neparko. Neiet ārā no mājas. Kļūst vienaldzīgs par visu, staigā visu dienu pidžamā, aizkarus neattaisa. Guļ visu dienu. Emocionāla frustrācija. Līdzcilvēku uzdevums ir līdzcietība, ieinteresētība. Ja kaimiņš, kurš katru dienu sveicina tevi, kamēr tu čurini savu suni zem viņa loga - jau trešo dienu neizrāda nekādas dzīvības pazīmes apkārtējā pasaulē - piezvani pie durvīm un apjautājies! Piedāvā palīdzību pat tad, ja cilvēks saka, ka to nevajag. Dot cilvēkam iespēju iziet no vides, kurā visu laiku sēro).<o:p></o:p> 5.Akceptēšana. (Samierināšanās, pieņemšana. "Kas bijis, bijis, un pat tad, ja nebūs tā kā agrāk, dzīve tāpat turpinās")<o:p></o:p> Ja tā padomā, kam cik daudz "šērām" neesmu gājusi cauri, ja analizē šīs sēru 5 fāzu emocijas manā dzīvē. Sākot no tā, ka reizēm nevaru pieņemt savu muļķību, beidzot ar to, ka, bāc, gandrīz divus gadus esmu sērojusi par šķiršanos, kas, kā likās, nemaz mani "neuztrauc". Vot tā. </div>