2. Janvāris 2011

• to es gribēju pateikt
• 2.1.11 22:58
• atgriezusies pēc brīnišķām brīvdienām, kad dienas šķiet garākas, lai arī īsas. kad acis priecē lauku ainavas krietnais baltums un ceļmalas koku zarus pusaplī liecošais sniega pakavs, ar Ziemassvētku laika sidrabiņa lietiņa smagumu kamiešos, kas ainavai piešķir pasakas motīvu, tad, jo īpaši sirsnīgākas škiet ģimeniskās saites un tīra, pat idilliska ziemas noskaņa izaudzē krāšņiem stariem stīdzējošu leduspuķīt' arī tavā dvēselītē.
  tad nu, atgriezusies Rīgas bišķi siltākos grādos, izkopuse savu nedaudzzīvokļu iekšpagalmu, skaisti un diezgan tā plāniņa vidū nostatījusi auto, aiztecēju pēc sērkociņiem, lai izveiktu vecā gadā neiespēto, nepagūti-aizmirsto pagānietītes rituālu, proti, plāniņa maliņā sakūru mazu pērnā gada iepirkumu čeku(neba nu visus savākuse, sakrājuse, skaidrs ka)sārtu.
  degot tiem, pie sevis klusi(tā runā, ka vajag) skaitot un murminot mantriņu- nāc naudina atpakaļ... nāc naudiņa atpakaļ. nē, naudas kultu es nepiekopju, bet, par cik nekādu kultu es nepiekopju, tad nolēmu tā- labs labu nemaitā, kad visu nokopj, tad nokopj.
• 0 rakstair doma