5. Jūnijs 2008

• 5.6.08 08:53
• savu rīta paspēšu-nepaspēšu
  laiku mēru pēc viņa- baložu vīra uz Bruņinieku/Tērbatas stūra.
  viņš vienmēr ir smaidīgs, mazliet paspūrušiem, sirmiem matiem, vaļīgiem tādiem un cirtainiem viegli garumā
  bišķi zem zoda.
  baložus viņš baro ik rītu. un sarunājas laipni ar viņiem. un priecājas par viņiem. un tie viņam pretī dudina. un smaida.
  
  kā fotofilmā viens aiz otra secīgi kārtojas kadri pēc reizēm, kad viņu redzējusi. škiet, ik katru rītu, kad eju uz busu.
  tur viņš nāk, vēl neticis līdz stūrim. velk ārā maisiņu ar drupačām. un smaida, un dūdo. baloži sēstās viņam uz rokām- es esmu agri.
  viņš stāv smaidīgs, baložu ielenkts un birdina drupačas, dūdo- esmu laicīgi.
  viņš panācies uz krustojuma pusi, stāv. smaida. kārto drupaču maisiņu kabatā. luksofors deg sarkans- mazliet kavēju, jāpieliek solis.
  viņš pārnācis krustojumam pāri, nāk pretī, skatās tieši acīs un smaida. smaidu pretī- kavēju, jāpaskrien.
• 2 rakstair doma