21. Maijs 2007

• 21.5.07 14:07
• vērot kā garāmgājēji iet, iet un salīst.. kā skats pa logu kļūst pelēkāks un pelēkāks, iegūstot teju sudrabainu zibsni vietās, kur uzplaiksnī debess. kā tās dzeltenās pērkones, gundegas (nē, tās vēl nav saziedējušās, kaut kādas nezāles drīzāk, kas viņas zin) salīstot iegūst nebijušu kaķacu dzeltenumu un re, izceļās jo ļoti uz salijušā zālāja fona un tā paša, pirmiņ kā teicu jau, pelēkuma...redz...
  un tad pamanīt, ka(kā) asfalts skrien. nē, drīzāk teciņiem tipina lietus lāsīšu krišanas un pret zemi atsišanās ritmā... vai nē. vienkārši mutuļo un tepat pa apli vai neformīgu veidolu rotē(bet ja veidolu un ne apli, tad visdrīzāk, ka nerotē vis), tāpat vien mutuļo, tomēr...bet daudzskaitlīgi...
  un caur šī visa prizmu atskatoties uz "mēs tev dāvinām sevi, pasaule pasaulīt" aspektu, zinies, tad nu iedzert karstu kafiju, papriecāties par sausajām kājām un agrīno rītu, kurā neviens vēl nav paspējis iebrist
• 0 rakstair doma