vakar tā poētiski- meijas un tā. šodien naturālākās papeļpūkas lien pa logu taisni iekšā. virpinās, tirpinās pāri pa klaviatūru, kafijas krūzē, uz papīra kalniem un man visrinķī un apkārt...visbeidzot, sagaidījušas manu lielo ieelpu, iespraucas taisni nāsīs... un tad nu jāpadomā, ka līdztekus citām visādām padomju gados saslietajo guļamrajonu mīnuspusēm, šī ir vēl viena- lielie, neizskatīgie, klamzīgie koki(lai jau, vismaz kāds zaļums)ar savu pūku vasaras ražu... es te ne tāpēc, ka pukstētājas miers būtu traucēts un tā, izgāzt te savu papeļpūku niknumu vai kā... nē, es te par lietām, kas paņem ar masu.