25. Aprīlis 2005

• 25.4.05 15:23
• dažkārt man šķiet, ka savas lietas nelietoju vien tikai es. Nekāds oriģinālais vērojums, protams, BET.
  Tā piemēram(ai, nu pavisam nejēdzīgs piemērs) notiek ar manu nagu vīlīti regulāri.
  Secinu, ka viņu lieto vēl kāds(un nē, tā nav ne draudzene, ne kaimiņiene, ne darbabiedrene). Ka es dalu savu vīlīti ar kādu vēl. Ka mums uz diviem vai trim, galu galā ir viena un tā pati vīlīte. Viņa laiku pa laikam mēdz būt manas somas mazajā kabatiņā. Tad viņas tur pēkšņi vairs nav. Viņas vispār nekur nav. Nevienā somas nodalījumā. Un tad, pēc minūtem dažām viņa tur atkal ir. Tik nevainīgu smaidu, kā kad sabijusi tur visu šo laiku. Nē, nu var taču būt, ka, kādā paralēlā telpā mana vīlīte vienlaicīgi ar atrašanos mana somā kādam stāv uz spoguļgaldiņa, teiksim, un kad viņš to paņem, man ta uz mirkli zūd? Vai tāpat ar atslēgām, piemēram...un citādiem sīkumiem...un drēbēm skapī...un aizkostu ābolu... utt.?
• 2 rakstair doma

• 25.4.05 16:00
• šņurkulīga pašapziņa.
  un trīckājiņas pašsajūta.
  
  kafijas par daudz?
  vai ēdamā par maz?
• 5 rakstair doma