9. Marts 2005

• 9.3.05 16:27
• skrejošs deguns
• 0 rakstair doma

• 9.3.05 16:28
• un šodien, kopā ar svaigo, pavasarīgo vēju pa logu ienāca pati Rīga.
  tāda, kāda tā ir saglabājies manās atmiņās, kad vēl nedzīvoju Rīgā.
  tāda, kāda tā skatīta ar klusai mazpilsētai tuvējā ciema bērneļa acīm.
  ...kūstoša cukurvate saldi ķepīgajās rokās, saldējumā Pols(brūna) vai Vēsma(dzeltena) notriepta mute, pārpilnības pilnais nogurums, kas iegūts cauru dienu(no rīta, līdz pēdējam autobusam)pārskrienot pus Rīgas.
  Rīga man tolaik bija universālveikals, zoodārzs, karuseļi, cirks, tramvajs, stacija, garās konfektes ar krāsainām strīpiņām, saldskābmaize, piena cīsiņi, ēdami pie galda, zem kura pilnā augumā varēja stāvēt:)
• 1 rakstair doma

• 9.3.05 16:50
• aiz loga sieviete cenšas noturēt savu(vai kaimiņu) vīrieti.
  viņš iet prom, viņa viņu nelaiž, ķer aiz rokām, kad tās izslīd, ķer aizejošo jakas malu. izdodas. abi stumdās un ķīvējas, viņš mēģina atbrīvoties no viņas rokām. viņa ir uzbāzīga, kareklīga, viņš agresīvs, bet nesit. atbrīvojas, iet. viņa skrien, noķer kurtku. pazūd skatienam aiz mana darba stūra.
  pēc mintēm 15 atkal parādās. pa apli iet?
  viņai ir jūtas, viņam vienaldzīga nevaļa.
  viņa ir dzērusi, viņš izskatās atžirdzis un auksts.
• 1 rakstair doma