16. Janvāris 2005

• 16.1.05 17:30
• vējš galvā
• 0 rakstair doma

• 16.1.05 21:19
• tramvaja sīciens un īdēšana bremzējot, šajā diennakts stundā, kad pāris gājēju uz teju vai centrālākās rīgas centra ielas izklausās vientuļi kā vējā šūpojošās laternas aizlūstošs čīksts...(nezinu, vai kaut kur vēl ir tādas laternas ielās, kas šūpojas un ierūsējušas, karājoties gadiem vējos un lietos, bet.. manā iztēlē izlausās pēc tā, ko es saprotu no Čaka, mazliet. un veca melnbalta kino, kas uzdzen skumju. un vienīgā krāsa ir sarkana vīna malks slaidkāju glāzē...
  BET realitātē starp pirkstiem spraucas pliekans kafijas ūdens.
  un mīļākā pārkrāso dzelteno grīdu mūsu kopējā telpā.
  
  un es neesmu te. un neesmu tur.
  esmu visur un nekur.
  baidos, ka šī vispusība un visbūtība un vēlēšanās būt VISUR un visādi padara mani traku.
  jo cilvēkam vajaga četras sienas un nodalītu telpu.
  un rāmīti.
  un zināt, kas ir aiz apvāršņa.
• 0 rakstair doma

• 16.1.05 21:34
• vienkārši nepatīk man šis nekādais gadalaiks.
  un siltas drēbes.
  un atbalsojošas skaņas.
  
  gribās leknu zāli un pieneņpūkas, kukaiņu sanoņas, lapu šalkoņas, ūdens vibrāciju, rosīgu čalu pārpildīto gaisu, basas kājas un pilnas ausis un kabatas smilšu. un jūrassāļus plecus...
  
  jāpārlaiž ziema
• 2 rakstair doma