10. Janvāris 2005

• 10.1.05 20:11
• es esmu sava ēna.
  valkājos sev līdz.
  nav atmiņu.
  ir tikai refleksijas.
  un pazīstu trako jūru vakar.
  
  un zinu, ka šogad atkal, tāpat ka pērn ap šo laiku, kārojas (jau) un atkal pārmaiņu...
  citu realitāti. kaut tādu. ka jākož pirkstos, ka aizbēgusi prom(tā jau tikpat vairs nebūs), kaut tādu, ka deg un kūst visi sasaldētie ledi iekšā. bet vajag. un gribās. jo pēc tam nāk atbrīvojums.
  uz brīdi. un pēc tam ir pavasars un vasara atkal.
  
  eh.
• 0 rakstair doma