29. Septembris 2004

• 29.9.04 11:01
• Tā rimti un īpaši neiedziļinoties
  dzīvojot visas dienas kārtojās viena aiz otras
  kā prečvagoni.
  bija paspējusi aizmirsties tā pēcsajūta, ko izraisa nakts
  jandalēšanas ar atsaucīgu publiku
  un kādu bišķi % saprāta seguma.
  lai arī šis bija tikai restorānvagons,
  kas uz laiku bij piekabināts pārbraucot no vienas stacijas
  uz citu, taču... pēc tādiem pasākumiem uzrodas tā pasvešā
  šodien-nav-vairs-ta-kā-vakar sajūta...
  un tas ir tā...nu, labi
• 0 rakstair doma

• 29.9.04 11:20
• Ir viena izjūta, kuras intensitāte ir katalizators visām pārējām-
  it kā būtu iegādājies viena, attiecīgā līmeņa jūtu, sajūtu, izjūtu
  paketi un vienādi intensīvi izjūti mīlestību(pieķeršanos/vajadzību),
  laimi, nelaimi, prieku, neprieku utt...
  un kad tas pāriet vai tiek apslāpēts, nav arī nekā cita.
  tik spilgta.
  pastāvīga pussnauda, rāmums un rātnums. nav ne slikti ne labi.
• 0 rakstair doma

• 29.9.04 20:10
• panīkusi panika.
• 0 rakstair doma