10. Jūlijs 2004

• 10.7.04 21:12
• sēdēju pie jūras smilšainām, jūrā pamērcētām sakrustotām kājām...uz betona apmales blakus tupēja vēl viens tāds pats...
  tikko bija nolijis lietus, saules apžilbināta jūra skrēja uz krastu..mitrajā pludmalē kustējās ļaudis... sēdēju desmit minūtes, divdesmit, pusstundu un daudz vairāk...nevarēju tikt prom. bija paķēris brīnums- pie jūras bezmērķīgi nosēdētais laiks šķiet vērtīgāks, piepildītāks, iedvesmojošāks, pat ja esi tur viens ar sevi..nesarunājies, nesauļojies, nebumbo un pat nelasi...vienkārši vēro.
• 1 rakstair doma