man dažreiz liekas, ka tādu draugu nav... ir klasesbiedri, ir radinieki, rotaļubiedri, khmmm... un citi biedri..., bet tādi īstu draugu nav. bet tad es apdomājos un secināju, ka IR... IR draugi... tie ir tie paši bērnības draugi, klasesbiedri, radinieki, mīļakie... tie ir visīstākie draugi. atliek tikai novērtēt cik lielā mērā draugi viņi ir... jo tu vari būt biedros arī ar paziņām.</strong
nezinu, vai izsekojāt manai domai, jo škiet pati apjuku teiktajā..., bet man jāsaka, ka man patīk draugu būšana, pat, ja es ar saviem bijušajiem [vai kā man nepatīk tā izteikties] klasesbiedriem vairs īpaši nesatiekos, joprojām uzskatu viņus par saviem draugiem. kādreiz mūs iesprostoja četrās rozā sienās, tāpēc tusējām kopā un domājām, ka esam baigie draugi, bet nevajag aizmirst, ka tā patiešām ir, vienīgā atškirība - mums neviens vairs neliek tupēt rozajā 47.-tajā.
par draugu būšanu man atgādina labās atmiņas iz skolas dzīves...</stron
es cenšos uzturēt sakarus kaut vai sarakstoties draugos. protams daudz labāk būtu kaut kur kopā patusēt, vai ne?
aaaa... pavisam aizmirsu... iegūstot jaunus draugus, vecos nevajag izsviest kā vecas, nolietotas zeķes... tā lūk!