Ir tik jauka diena. Tik jauka pavasara diena. Ārā spīd saulīte, zaļa zālīte, var pat redzēt taurentiņus un kamenītes lidojam... Ar vienu vārdu sakot, ļoti patīkami. Bet šādām jaukām dienām kā šī ir kāds nepatīkams aspekts, gadījumā ja Tu nejūties labi. Ja nekas nav labi. Lietainā laikā Tu grimsti skumīgās domās vai atmiņās un prāto par dzīvi un to, cik pretīga, sarežģīta vai samezgota tā ir. Tu sēdi aiz loga un vēro kā lietus lāses pakšķ pa rūti, ietinies siltā segā un dzer tēju, pa reizei uzkožot kādu saldu cepumu uz bēdām.
    Bet kā ir ar saulaino laiku? It sevišķi to pavasarīgo, kad viss plaukst, zied un zaļo, kad iestājas pavasaris, kurš ir kā visa jaunā, atdzimšanas gadalaiks. Tieši tajā laikā gribas, lai viss sāktos no jauna, lai Tu pats būtu kā no jauna, lai viss apkārt būtu labi un atrisinātos, lai varētu sākt jaunu dzīvi ar možu un tīru garu, bez problēmām un sliktiem atrisinājumiem. Cik dzidrs un spirgts laiks ir ārā, tik spirgtu garu Tu vari vēlēties sev! Tāpēc ir ļoti skumīgi, ja jāsēž aiz loga un jādomā par tām pašām skumīgajām un nomācošajām lietām, par kurām domā lietus laikā. Un ko lai dara?
    Ko lai dara, ja māc izmisums, bēdas un nelāga priekšnojauta? Pavasarī! Es gribētu iziet ārā un apjaust, ka nekad vairs nebūs sliktu lietu! Es gribu likt pēdu pāri slieksnim un teikt...
    "Vairs nekādu bēdu, nekāda rūgtuma un negāciju! Šodien es sāku jaunu dzīvi!"
    Bet vai tā maz var?