urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija maza_amelija maza_amelija anchux1232@inbox.lv maza_amelija 2013-03-25T08:27:17Z 2013-03-25T08:27:17Z urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:8878 2013-03-25T10:06:00 2013-03-25T10:06:00 2013-03-25T08:27:17Z 2013-03-25T08:27:17Z Ziniet, es nekad savās stulbajās smadzenēs nebiju apdomājusi, cik man ir lieliski draugi. Nekad. Es biju viņus uztvērusi kā pašsaprotamas parādības, kuras mans nu jau varbūt ex brūtgāns drīkst pazemot, jo tas taču nevienam nenāk par ļaunu (ja mežā nokrīt koks, un neviens to nedzird, vai tas vispār notika?). Es biju aizmirsusi, ka draugi būs klāt, kad tas pats brūtgāns mani saraudinās, liks manai nervu sistēmai streikot, kad man vajadzēs izvēdināt galvu.<br />Viņš bija man atņēmis laiku vissvarīgākajām lietām pasaulē - manai mīļajai, tuvajai ģimenei, kura vienmēr ir stāvējusi un kritusi, ja kādam nepieciešama palīdzība. Viņš atņēma laiku, kuru būtu veltījusi draugiem, viņu problēmām, jo MAN vajadzēja būt klāt tik daudzos brīžos, kurus savā aizņemtībā ar iedomāto mīlestību pat nepamanīju.<br />Un pareizi reiz, patiesībā pavisam nesen, redzot mani gandrīz asarās, izteicās kāds ģimenes pārstāvis: "Greizsirdība ir smaga slimība, vēl smagāka par vēzi."<br />...<br />Es tagad raudu no laimes, ka viņi (draugi, ģimene, paziņas) visi vēl aizvien ir tur, tas ir, viņi visi ir TEPAT, by my side. Mana stiprā aizmugure, kuru es nepamanīju līdz brīdim, kad tā mani noturēja, nevis atļāva nolikties uz lāpstiņām vai, vēl ļaunāk, uz sejas.<br />Un paldies viņiem par to. Par visu. Par to, ka šeit sēžu. Par to, ka elpoju. Ka varu šorīt bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzert kafiju un smaidīt par saules stariem uz savas ādas. Jo es nepārdzīvotu faktu, ka kādu no viņiem zaudēju savas imaginary love dēļ.<br />Paldies. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:8290 2013-03-24T11:51:00 2013-03-24T11:51:00 2013-03-24T09:56:52Z 2013-03-24T09:56:52Z Tik ellīgi rauj sirdi uz pusēm. Sāp ļoti. Asaras lēni, bet nāk, jau tūlīt sāks ritēt, to zinu. Un tad neapstāsies, līdz nebūs iznākušas līdz pēdējai pilītei. <br />Kad no sirds ceri uz labākiem laikiem, pienāk sāpīgie laiki. Kad apjēdz, ka laikam tomēr esi iemīlējusies, viņš mīlestības jēdzienam piešķir citu, nepozitīvu nozīmi.<br />Tēt, es tagad ļoti gribētu, lai esi man blakus. Tu zinātu. Tu justu. Man ir sarežģīti bez Tevis.<br />Es neticu sev. Neticu. Neticu, ka varu tā vienkārši būt un eksistēt, nemokoties, ilgāk par pāris stundām.<br />Un, Tēt, lūdzu piedod vēlreiz par visu. Es zinu, ka dzirdi. Un tikpat labi zinu, ka parādīsi man, kā rīkoties šoreiz, jo viņa pasaule Tev ir tuvāka nekā man. Es nesaprotu, ļoti nesaprotu!!<br />Tēt...<br />Lūdzu? urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:7982 2013-03-23T11:18:00 2013-03-23T11:18:00 2013-03-23T09:22:01Z 2013-03-23T09:22:01Z Pēdējā laikā ēdu tikai brokastis, respektīvi, vienreiz dienā, no rīta, tā kārtīgi paēdu, bet atlikušo laiku pārtieku no alkohola. Prātā nāk tas latviešu jociņš, nu tas "ēdu tikai vienreiz dienā - visu dienu".<br />Manā gadījumā tas izklausītos apmēram tā, ka man visa diena ir viena liela dzērienreize. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:7815 2013-03-23T08:10:00 2013-03-23T08:10:00 2013-03-23T06:13:49Z 2013-03-23T06:13:49Z Mazais atvaļinājums ir sācies, zaičiki. Es pat nezinu, vai visus manus klusos plānus šim brīvlaikam maz var īstenot, bet cerība mirst pēdējā. Bet jau pēc stundas jāsāk taisīties uz autobusu, jābrauc. Jāpaspēj vēl simtiem darbiņu, jāsatiek īpaši cilvēki, jāsagaida māte mājās no darba un klusībā jācer, ka arī viņa šovakar vēlēsies piedzeries tikpat kaislīgi kā es. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:7382 2013-03-21T14:06:00 2013-03-21T14:06:00 2013-03-21T12:12:46Z 2013-03-21T12:12:46Z Es nekad, nekad neesmu spējusi sev nodarīt pāri, nodarīt sāpes. Protams, ir daudz sāpēts, bet vienkārši nevaru... Nezinu, kā tas ir - saņemt drosmi un iet, kaut sāpēs, fiziski vai morāli, vēl pie tam - skaidri zinot, kā sāpēs. Vēl es nekad neesmu spējusi būt apmierināta un stulba. Jo, manuprāt, būt akli laimīgam ir pilnīga un galīga muļķība. Un vēl - es nekad sevi neesmu tā pa īstam iemīlējusi. Varbūt tādēļ, ka pati sevi neapzinos, it īpaši šobrīd. Vienmēr ar klusu augstprātību noskatos visapkārt, bet tajā pašā laikā vienmēr esmu un būšu tā mazā meitene, kas sabruka uz vannasistabas grīdas un gribēja izrauties no VISA, kas ir apkārt, no Visuma.<br />Gadi nedod gudrību, tie dod tikai zināmu čaulas biezuma palielināšanos. Un to, kas notiek iekšpus čaulas, to jau nu vari izdibināt tikai tu pats. Un ne vienmēr. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:6939 2013-03-21T12:23:00 2013-03-21T12:23:00 2013-03-21T10:25:25Z 2013-03-21T10:25:25Z Salīdzinoši nesen sapratu kādu vienkāršu patiesību - nevajag līst uz ceļiem dzīves dēļ, nevajag padoties, vajag tik' iet uz priekšu.<br />Tad nu tūlīt dodos lejasstāvā sēdēt pie loga un lasīt grāmatas.<br />Pussolis uz priekšu.<br />1:0 pret likteni, manā labā.<br />Ļaunākais ir gandrīz garām. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:6808 2013-03-20T21:05:00 2013-03-20T21:05:00 2013-03-20T19:16:22Z 2013-03-20T19:16:22Z Es dažreiz vienkārši stundām domāju par to, kas es esmu, ko es daru, vai man patīk cilvēki apkārt. Un visvairāk - ko es gribu un kas no tā visa man jau pieder? Es gribu veselu un apmierinātu ģimeni. Daļēji tas jau ir mans. Bet grūti pierast pie ģimenes ligzdiņas pozitīvisma, skaistuma, jo dažreiz tas ellīgi sāp. Es gribu savu labāko draudzeni, atpakaļ savā nošņurkušajā pilsētelē, blakus man. Tās retās satikšanās reizes mani iedzen izmisumā, jo es bieži vien jūtos tā, it kā mēs būtu match made in heaven, un es jums saku, kad mums būs 84 un abu vīri būs miruši, mēs laidīsim uz Las Vegasu apprecēties, tādēļ ka es sasodīti mīlu to meiču. Es gribu attiecības ar puisi, kuru mīlu. Bet es laikam esmu par jaunu un šaustīgu, lai saprastu, vai šo puisi, kuru šobrīd uzskatu par savu boifrendu, mīlu, un vai vispār spēju mīlēt. Nu, loģiski, ka protu, bet ne pēc tik īsas pazīšanās. Lai apjēgtu, ka mīlu labāko draudzeni, man vajadzēja vairāk nekā 10 gadus. Un vairāk nevienu citu bez viņas ārpus ģimenes loka es tiešām nemīlu. Un viņš ir kā liela, kaitinoša jautājuma zīme, un šodien atkal ir sliktā diena, kad vēlos ielīst zemē un nomirt, tāpēc manas sajūtas par viņu ir tik diametrāli pretējas, ka lode pierē izklausās pēc bērna šļupstiem (salīdzinājumā ar to, kas man savā galvā ir jāatrisina).<br />Bet ir vēl kaut kas, ko es zinu.<br />Atpakaļceļa nav.<br />Ja es iešu uz priekšu, es varu sevi salauzt līdz galam vai kļūt pa īstam laimīga, taču situācija ir tik sarežģīta. Es jūtu, ka jau drīz, drīz sirds, asaru kanāli un smadzenes saslēgsies nāvējošā ķēdē un eksplodēs.<br />Un visvairāk par visu pasaulē es vienreiz gribētu nebūt stipra, es gribu, lai kāds mani apskauj un saka, ka viss būs labi, lai arī kā es zinātu, ka vārds "labi" nomira pirms vairāk nekā 18 mēnešiem. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:6615 2013-03-20T21:02:00 2013-03-20T21:02:00 2013-03-20T19:02:46Z 2013-03-20T19:02:46Z Vienkārši nepietiek spēka vairs eksistēt... urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:6172 2013-03-17T11:51:00 2013-03-17T11:51:00 2013-03-17T09:52:18Z 2013-03-17T09:52:18Z Cilvēki mirst. Tā viņi dara. Lai arī cik vispārzināma patiesība tā būtu, es nespēju pierast. Dažreiz rodas žēlums pret sevi, kad apjēdz, ka sirds nav no riekstkoka. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:5929 2013-03-16T16:36:00 2013-03-16T16:36:00 2013-03-16T14:39:05Z 2013-03-16T14:39:05Z "Klauns". Man šodien stāv smadzenēs šis vārds. Taču es nejūtos kā klauns. Mans kavalieris nav klauns. Mani draugi un ģimene nav klauni. Varbūt viskijs un enerģijas dzēriens dara savu, un es tomēr sajukšu prātā, būdama laimīgi piedzērusies. Bet nedrīkst. Vēl jāaiziet pirmdien uz skolu un jāsaņem smags pēriens un spēriens zem jostas vietas, jo neesmu ideāla, tikai gandrīz perfekta.<br />Es arī jūs neizmērojami mīlu, cilvēki. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:5877 2013-03-16T13:54:00 2013-03-16T13:54:00 2013-03-16T12:21:55Z 2013-03-16T12:21:55Z Stāvēju un gaidīju vilcienu mājup. Diena bija izcili dzestra, temperatūra tieši 20 grādi pēc Celsija - ne ko pielikt, ne atņemt. Centrālā stacija bija kā pārbāzta ar cilvēkiem, bet mans perons bija kā izslaucīts - tikai es un trīs sievietes. Visām aptuveni 30. Pirmā iekrita acīs visvienkāršāk ģērbtā, iespējams, parasta sekretāre ar vidēju atalgojumu kādā palielā uzņēmumā. Šodien viņa bija ģērbusies kā jau brīvdienā - svētdienā - zilos džinsos, baltā T-kreklā un zaļgani brūnā žaketē. Otrās sievietes acīs jautās kaut kas nepieradināts un pat mežonīgs. Viņas acis bija uzkrāsotas vismaz ar pāris gramiem melnā lainera, lūpas bija bālas, viņa bija tieva kā skals, bet viņas galvu rotāja melna hūte. Savukārt trešā sieviete lika (pat man) aizkustinājumā noelsties. Viņai bija gari, tumši brūni mati, kuri krita vieglās šķipsnās, mugurā viņai bija skaista, romantiska retro stila kleita ar augstu vidukli un plašu svārku daļu. Viņai bija pilnīgas lūpas un viņa ļoti atgādināja mūsdienu kulta dziedātāju Lanu Del Rey. Viņas skatiens radīja nepārvaramu vēlmi viņu aizsargāt.<br />Sievietes sarunājās, brīvi un nepiespiesti, bet es brīnījos, kāpēc jau iepriekš neieklausījos viņu teiktajā.<br />"...un tā tas notiek. Tu iemīlies, atkal un atkal, ciet, raudi, tad atkal smaidi, līdz beigās nezini, vai neesi sajucis prātā. Un tad iemīlies... ATKAL!"<br />"Mēs, cilvēki, taču tā darām. Mēs visi esam vairāk vai mazāk pilnīgi slimi mazohisti. Čīkstam par sāpēm un sāpēm kvadrātā, lai pēc tam skaļi nokliegtos - Atkārtot!"<br />"Nē, nu pagaidiet, tā gluži nav. Mums patīk skaisti ciest. It īpaši sievietēm. Patīk iespert sev pa vēderu, lai tikai turpinātu kaut ko slēpt un spēlēt mūža labāko lomu. Tā tas notiek. Un vēl kas - mēs nekad nebeidzam domāt par mēģināšanu. Cilvēks vispār ir radīts tikai tāpēc, lai domātu, un par ko? Par to, ko varētu pamēģināt, ko uzdrīkstēties... Lai gan drosmes pietiek tikai, lai domātu. Un arī - ne vienmēr!"<br />"Un kā būtu, ja es ietu mazliet tuvāk "tabu" tēmai un sacītu - cilvēks ne tikai nekad nebeidz domāt par mēģināšanu, bet arī nekad nepārstāj mēģināt kaut ko izmēģināt? Tas izklausās pēc gramatiska stulbuma, bet tomēr. Ja mēs padotos pēc pirmās reizes, kad ievelkam plaušās skābekli, mēs neelpotu, jo mēs sāktu domāt, ka arī tas taču ir par grūtu! Ar pirmajām reizēm ir tā jocīgi. Tu pilnībā apzinies, ka nebūs nekā skaista vai izcila, ka sanāks vien mēģināt mēģinājumu tam, ko kādreiz spēsi. Taču tu dari, lai tur vai kas. Lai tikai izmēģinātu mēģināšanas svarīgumu."<br />"Ziniet, es nekad neesmu baidījusies no visa, kas pārējiem šķitis šausmīgs. Tamdēļ teikšu šos vārdus - cilvēks nekad nebeigs mēģināt. Mēs nemēģinām mēģinājumus, mēs no tiesas darām. Bet viss, ko darām, ir vieni vienīgi mēģinājumi tiekties uz sabiedrības augstāko domu, jo neviens jau nezina, kā darīt vai just pilnīgi pareizi, mēs tikai mēģinām darīt tā, kā jūtam un kā citi iesaka. Varbūt pat staigāt mēs varētu uz ausīm, bet mēs mēģinām to darīt uz kājām, jo tā taču pārējie dara. Mēs mēģinām visu laiku. Nepārtraukti. Bet mēģinām mēs sabiedrību, nevis sevi. Un, lai sāktu mēģināt sevi, darīt pa savam, mums ir jāmēģina domāt kā sev. Un vēl neviens to nav spējis, vismaz līdz galam ne."<br />"Tomēr mazliet palabošu Tevi. Ar laiku, mīļā, mēs to iemācīsimies, ar laiku šo domāš..."<br />Tajā brīdī es dzirdēju briesmīgāko skaņu savā dzīvē, un visas trīs dāmas pagrieza galvu uz manu pusi. Es to redzēju jau gara acīm. Nu es biju brīva. Biju izmēģinājusi sevi. Vilciens kā sabiedrības pamatdomas izpausme aiznesa visas manas būtības sāpes, līdz ar to arī priekus, bet aiznesa to visu ļoti šaušalīgā veidā - sadalot mani detaļās. Taču, lai arī tas no malas varēja izskatīties augstākajā mērā nežēlīgi, ar gara acīm es vēl manīju, kā trīs jaunās dāmas sasmaidās. Es biju sevi realizējusi.<br />/Amēlija urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:5626 2013-03-15T22:17:00 2013-03-15T22:17:00 2013-03-15T20:23:09Z 2013-03-15T20:23:09Z Dažreiz nākas saņemt plaukstās visu savu truša drosmi, lai izrādītos, ka Tava drosme ir ekvivalenta lauvas drosmei. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:5137 2013-03-15T07:42:00 2013-03-15T07:42:00 2013-03-15T05:44:16Z 2013-03-15T05:44:16Z Ir agrs rīts, un es pirms skolas esmu sadzērusies viskiju ar enerģijas dzērienu. Neesmu droša par savu garīgo veselību. Nu, ko, sveika, jaunība! Man būs prieks Tevi atcerēties. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:5059 2013-03-14T21:16:00 2013-03-14T21:16:00 2013-03-14T19:21:39Z 2013-03-14T19:21:39Z Seksualitāte ir sasodīti laba lieta. (divdomīgs spurdziens) Un rīt beidzot ir piektdiena. (dvēseliska nopūta)<br />Es mīlu viņu. Punkts. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:4688 2013-03-13T21:34:00 2013-03-13T21:34:00 2013-03-13T19:40:37Z 2013-03-13T19:40:37Z Jau kādu nedēļu neklausos gandrīz neko, izņemot Lanu. Jūtos kā ar antidepresantiem sabarots kāmītis savā mazajā būrītī. Dzīve, redz, mēdz būt skaista, ja to mīl. Ja satiec savu labāko draugu uz mūžu. Ja iemīlies. Ja dod un ņem baudu. Ja ieelpo dziļi plaušās mentola cigarešu dūmus un nejūt ne kripatiņu pasaules vispārpieņemtā rūgtuma. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:4537 2013-03-13T16:14:00 2013-03-13T16:14:00 2013-03-13T14:17:11Z 2013-03-13T14:17:11Z Lēnām morāli nobriestu randiņam ar brūtgānu. Man jābūt laimīgai, smaidīgai, jāsmaržo labi un seksīgi jāsmejas, tikpat seksīgi jāspēj uzsmēķēt un skatīties viņam acīs. Un, jā, es esmu iemīlējusies. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:4184 2013-03-12T19:48:00 2013-03-12T19:48:00 2013-03-12T17:55:32Z 2013-03-12T17:55:32Z Es nekad, pat savos pārdrošākajos sapņos necerēju, ka pieaugšu. Ka mani nebiedēs vārds attiecības visās tā šķautnēs, ka es nekautrīgi varēšu runāt par baudu, ka es spēšu (ie)mīlēt. Ziniet, es necerēju, ka pazaudēšu to visu nedrošību un stulbumu kā pusaudža pumpas. Un es nekad negaidīju, ka tik šaušalīgi baidīšos. Esmu līdz nāvei pārbijusies, stūrī ietriekta kaķene, kura nagus ieurbusi dziļi paklājā un neiet, nevēlas iet. Bet ceļa (izņemot izkustēšanos) vienkārši nav, jo laiks iet uz priekšu un atpakaļ nokļūt nav iespējams. Es tā vienkārši esmu ļāvusi bērnišķībai un meitenei manī izplūst caur pirkstiem kā smiltīm, un tagad iekšēji krītu pilnīgā, skaistā panikā.<br />Visļaunākais ir tas, ka es pat neciešu, bet gan esmu bezgalīgi laimīga.<br />Kur Tu esi, mazo Amēlij? Es ilgojos. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:4073 2013-03-12T19:40:00 2013-03-12T19:40:00 2013-03-12T17:44:04Z 2013-03-12T17:44:04Z Galvā caur un caur skan Lančika dziesmas, es smaidu kā Česīras kaķis. Laime un eiforija. Šo dienu es varētu (iz)dzīvot kaut miljards reižu. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:3767 2013-03-12T10:14:00 2013-03-12T10:14:00 2013-03-12T08:23:06Z 2013-03-12T08:23:06Z Doma vien, ka man šobrīd īsti nav, ko teikt, ļoti biedē. Nav pat īsti, ko domāt. Kādu laiku šī vietne bija vienīgā vieta (diemžēl virtuālā), kur varēju par visiem 100 pročiem runāt patiesību un nemelot pati sev. Laikam vienkārši vēlos skatīties sev acīs caur pakausi un paklusēt.<br />Un ļaunākais ir fakts, ka vēl aizvien turpinu spītīgi nezināt, vai reālajā pasaulē esmu īstajā vietā, un vai tas, kas ar mani notiek, man patīk, un vai patiesi vēlos tur būt. Ar katru dienu aizvien vairāk pārņem tā vēlme, kuru biju pazaudējusi starp vasaru un niedrēm pludmalē - ka gribu sakārtot pāris mantas mugursomā, iekāpt autobusā un braukt līdz melanholijai, līdz vairs nevarēšu atgriezties.<br />Un tagad tik ļoti gribu raudāt no laimes un sāpēm, ka nesaprotu, cik sliktāk par šo perfekti labo mirkli vēl var būt. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:3579 2013-03-10T16:40:00 2013-03-10T16:40:00 2013-03-10T14:45:07Z 2013-03-10T14:45:07Z Ar laiku mēs pierodam, ka visas sāpes ir pārdzīvojamas. Ar laiku mēs topam gudrāki un dzīves rūdītāki, mēs saprotam, ka sāpes ir cena par labo un skaisto. Mēs gan vēl aizvien turpinām ciest citu paviršības un baiļu vai negāciju dēļ, tomēr mēs skaidri apzināmies savu esību, savu sūtību. Ar laiku mēs sev iemācām iet līdz pašam galam, tur, kur tālāk vairs nav ceļa, ar laiku mēs aprodam ar savām spējām. Bet tas viss ar laiku, mīļais. Un laika taču nav. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:3103 2013-03-09T19:34:00 2013-03-09T19:34:00 2013-03-09T17:53:33Z 2013-03-09T17:53:33Z Nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs, atnākot mājās no jauka vakara ar mīļoto. Tā parasti ir māte-fūrija, kura ir apmierināta ar dzīvi tikai tādos gadījumos, ja nekur neej, jo iziešana vienmēr ir par ilgu, laiks laukā ir pārāk draņķīgs un kompānija neīstā, un, nē, visi tavi argumenti ir nederīgi, jo, kā izrādās, citēju: "Es tevi uzturu". Nu labi... Arī mājās palikšana nekam neder, jo, atkal citēju: "Tu neko nedari". Šo sauc par vienādojumu, kuram nav atrisinājumu. Piemetot vēl to, ka "neko nemācos un vispār neko nesaprotu", kaut arī ar manām atzīmēm varētu glābt visus Eiropas nesekmīgos. <br />Tikmēr brūtgāns arī nekādā veidā nesaprot mātes satraukumu par mani. Viņš spītīgi pauž savus uzskatus, atstājot mani pilnīgi mēmu. Viņš vēl aizvien pārprot visu tik ļoti, it kā es ar viņu sarunātos zīmju valodā, un es atkal jūtos maza un melna visu šo milzum lielo "personību" priekšā.<br />Bet ziniet... Tā nu es tagad domāju, kurā kokā labāk iet pakārties, jo, kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, mani nogalina tā sajūta, kad jāatvainojas pa riņķi apkārt pilnīgi par neko... Un es saprotu, ka ir tāds cilvēku tips, kuru es nepārprotami sev ar karmu kaut kādā veidā pievelku, sasodīts.<br />Ak, Dieviņ, dāvini arī citiem cilvēkiem kaut vai drumstaliņu vainas izjūtas! Un iedēsti prāta nostūrī kādu sīciņu idejiņu par to, ka taisnība ne vienmēr ir tikai viņu pusē.<br />Lai gan, ko tur daudz, es varu palīst uz ceļiem, vai uz sejas, apkaunot un šaustīt sevi vēl kādu laiciņu, never mind. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:2930 2013-03-09T11:42:00 2013-03-09T11:42:00 2013-03-09T09:51:32Z 2013-03-09T09:51:32Z Mēģinu saprast, kas ar mani dažas pēdējās dienas notiek. Mostos ar temperatūru 38 - 39 grādi pēc Celsija, galīgi pārkarsusi. Iedzeru kādu krikucīti pretsāpju zālītes, kļūst labāk, temperatūra aizlēkā līdz 37, tad jau paliek teicamais 36,6. Vakaros nokrītas līdz 35, tad salstu un drebinos zem divām segām un nekas nepalīdz. Galva reibst, jūtu, ka nervu sistēma ir pieteikusi man streiku.<br />Ceru, ka tā nav mīlestība, kas tā saērcinājusi manus nervus, citādi jau tuvākajā laikā sajukšu prātā vai kļūšu auksta. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:2781 2013-03-09T11:02:00 2013-03-09T11:02:00 2013-03-09T09:07:19Z 2013-03-09T09:07:19Z Un dažreiz es tik ļoti ienīstu visu sev apkārt, it īpaši tajos brīžos, kad jānorij savs pašlepnums un jāspēj bez iemesla pateikt vārds "piedod"... Kaut arī īstenībā nav ko piedot un nav par ko atvainoties. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:2415 2013-03-09T08:37:00 2013-03-09T08:37:00 2013-03-09T07:04:06Z 2013-03-09T07:04:06Z Man patīk tas, kā viņš mani skūpsta - visur. Man patīk aizmirsties, kad esam kopā, divatā. Man patīk, kad viņš lūkojas manās acīs un viltīgi smaida. Ir tik brīnišķīgi kopā ar viņu uzsmēķēt pēc tam, kad viņš man ir dāvājis baudu. Es dievinu brīžus, kad viņš aiz greizsirdības būtu gatavs nogalēt visus pasaules vīriešus. Pats jaukākais brīdis ir tad, kad viņš apklust un uzmanīgi manī klausās - un saprot. Kad smaida, redzot mani ļoti apmierinātu. Un pati labākā garša pasaulē ir viņa garša. urn:lj:klab.lv:atom1:maza_amelija:2087 2013-03-07T20:00:00 2013-03-07T20:00:00 2013-03-07T18:08:28Z 2013-03-07T18:08:28Z Tas laikam ir liktenis. Tikpat labi es būtu varējusi taustīties cauri tumsai vēl gadu gadiem, bet... Viņš atnāca. Kā gaišs saules stariņš cauri mākoņu slāņiem. Viņš vienkārši nopūtās, iedvesa man vaigā siltu elpu, satvēra savās spēcīgajās skavās, un es sapratu, cik labi, cik ļoti labi dažreiz ir elpot gaisu uz Zemes.<br />Ja kādu dienu būtu jāieraksta to sarakstā, ko es gribētu atkārtot līdz bezgalīgai banalitātei, tad šī tur nokļūtu bez domāšanas.