|
Šķiet, ka pavasaris piežūžojis ikviena prātu un dzīslas, kāds jau ir paspējis izstiept ietves malā pa galdiņam, lai komercija turpinātu sist aukstu vilni pateicoties saules vitamīnu piesātinātajam, klepojošu kukaiņu, čivinošu putneļu pavasarim. Skumīgi vērot kā pāris ziemas mēnešos esam metuši uz vella paraušanu sniegā visu, ko vien var iedomāties un tam nokūstot atklājas ģaužām pretīgs skats..škiet līdzīgi ar dvēseli - uzvelc kažoku, vateņus un ausaini un bradā...bet jābūt taču kaut kādam līdzsvaram..brīdim, kad tas viss nāk vaļā...kur ir tā robeža, cik tāds cilvēka bērns var nest...Kas paliek ja nokūst sniegs? Vai iespējams mūžīgais sasalums? Vai nav tā pat kā ar katra "sevis cienoša" lavieša pirotehnikas māniju..nodedzināt visu pērno... karsta, kūpoša zeme taču sāp...
|