Man pašai savas cigaretes

Sat, 24 Jan 2026 19:51:11 GMT

Šodien bija brīnišķīga diena. Sāku ar to, ka uzspļāvu ierakstiem plānotājā, lēni, lēni brokastoju, tad gāju staigāt pa Mežaparku, vēroju priecīgus cilvēkus un suņus, bērnus, kas šļūca pa reni Dz.sv estrādē, dzēru karstu cidoniju dzērienu, acis žilba saulē, tad rimčikā nopirku šādus tādus gardumiņus, kurus gandrīz tūlīt pat arī visai eleganti pagatavoju visādos tur rozmarīnos un timiānos, bet pirms tam vietējā humpalā nopirku jaunkudzei episkas (kā viņa pati feistaimā nokomentēja) kurpes un ja jau tad jau arī gandrīz tikpat episkus aizskarus jaunajam dzīvoklim, kurš joprojām ilgojas pēc iekārtošanas, pēc tam apskatīju, ko tad mums rāda splendidā un nolēmu iet uz Hamnetu, jo Mīli mani maigi, kas bija otra izvēle, šķita pārāk bēdīga, tad nokavēju trolejbusu un izsaucu boltu, boltists apvaicājās, ko tad labu rāda kino un ātri pastāstīja, ko redzējis kbizē! un tad arī, ka esot filmējies pie džūda lova un vispār visus tai kino industrijā pazīst, biki vēlāk pazina arī mani (kaut kas tāds man gadījās pirmo reizi un es te vienkārši par to brīnos), pie kino kasēm satiku sen neredzētus jaunības dienu draugus, tad skatījos filmu un brīžiem knapi turējos, lai neraudātu balsī, bet tādā ļoti gaišā sajūtā, un tad bridu pa sniegu uz trolejbusu un braucu mājās un tagad priecīgi rakstu šo. Vienkārši perfekta diena. Iespējams tāpēc, ka varēju to pavadīt ar sevi.

Wed, 31 Dec 2025 15:54:14 GMT

Nu labi...pēc ieraksta par Jāņu pušķi un spānijas kailgliemežiem, būtu tomēr jāsaņemas nākamajam ierakstam par Ziemsvētku lapu salātiem. Nopirku tos Cēsu tirgū un mirkli pirms plucināšanas atradu tajos dzīvu pelēko kailgliemezi. Ne visai lielu, bet tomēr. Tātad šogad esmu bijusi svētīta ar gliemežiem, daudz darba un lielu nogurumu. Visu naudu iztērēju virtuves, kas stāvēja izārdīta četrus gadus, remontā. Tā nu tagad stāv skaista, bet bez mēbelēm, jo tām naudiņas vairs nepietiek.
Janvārī - aizbraucu Prāgā uz DAMU, skatīties viņu maģistru studentu izrāžu skati un veidot kontaktus, jo tobrīd domāju, ka uzņemšos vadīt LKA maģistru programmu. Saorganizēju divus krutus pasniedzējus. Prāgā saņēmu ziņu, ka sarunātais filmas montāžas režisors tomēr grib būt tikai montāžas tehniķis un faktiski nekas nav izdarīts Putnu filmas labā. Attiecīgi skaidrs, ka filmas pabeigšana tomēr atkal ievilksies. Meklējam jaunu montāžas režisoru. Braucot atpakaļgaitā un paralēli runajot ar Mari, ieskrienu sētas vārtos un pamatīgi sabuhņīju mašīnu.

Februārī sāku lasīt lekciju kursu LKA. Man patiešām patīk darbs ar studentiem un, manuprāt, mums iet lieliski. Jūnijā atsauksmes pēc kursa ļoti labas. Bet tā kā kaut kad pavasarī tomēr atsakos no programmas vadītāja amata, tad arī mans lektores darbs vairs neturpinās.

Martā ar Mari aizbraucam brīnišķīgā Ņujorkas ceļojumā. Izbaudu katru minūti, lai gan Trampa nākšana pie varas, uz mirkli liek sašaubīties par to, vai vispār braukt. Dzīvojam pie G.L. un kopā ar viņu nokļūstam pilsētā, kura atklājas tikai vietējiem. Redzam brīnišķīgo LUNA LUNA izstādi, klīstam gar okeānu, aizejam uz Hamiltonu, ēdam austeres Centrālstacijas austeru bārā kopā ar personāžiem kā no Felīni filmām. Sāku darbu ar jauno montāžas režisori un šķiet, ka saprotamies. Pa vidu nobrūk labais celis un plecs. Tieku pie divām blokādēm un sākas mēnešiem garais un diezgan bezcerīgais veselības izmeklējumu ceļš. Iestājos Progresīvajos. Tieši Trampa dēļ.
Šķiet, ka martā arī notiek Lielais Kristaps. Kaudze ar labām nominācijām gan "Dzīves tango", gan "Brīnumskapja" filmām. Kas tā ari paliek par nominācijām. Daile, lai arī bija apstiprinājusi šaja sezonā pie viņiem taisīt Kurjeru izrādi, beigās tomēr atsaka. No vienas puses man par to žēl, bet no otras - jau sākumā bija skaidrs, ka mēs īsti nesaprotamies.
No gada sākuma mēģinu arī zoom režīmā producēt un vadīt radošo sagatavošanas procesu līdzdalības izrādei "Koku ēnā" Passage festivālā Dānijā. Iet ļoti sarežģīti, jo grūti izveidot uzticēšanās un sapratnes pilnas attiecības virtuālā vidē ar cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par kopradīta darba procesu.

Aprīlis paiet mēģinot saprast montāžas procesa darba stilu un staigājot pa ārstiem. Beigās tomēr skaidrs, ka manas vīzijas nespēju skaidri nodot un process daudz ātrāk ies uz priekšu, ja sēdēšu blakus.

Maijs - montāža, dakteri, dažādu lekciju lasīšana, rakstu un pārrakstu eseju Homo Novus grāmatai. Uzrakstu arī garu rakstu par dokumentaritāti teātrī LKA izdevuma, kurš joprojām nav publicēts. Smieklīgākais notikums - "Netikumīgie", kurus DDT spēlē jau sesto gadu pēkšņi nokļūst Bez tabu, pateicoties kādas mammas vēstulei par to, vai bērniem drīkst kaut ko tādu rādīt.

Jūnijs - montāža, dakteri, Marei 9.klases beigšanas eksāmeni un izlaidums. Izcili! Ļoti slapji Jāņi Ruķeļkalnā, kurā grieze griež neatgriezdamās, lai gan mums tā arī nav izdevies viņu nofilmēt. Ceru pabeigt montāžu līdz Jāņiem, bet tas tā arī neizdodas. Nenormāls stress ar iesnigumiem Rīgas skolām. Iesniedzu kādās 12. Haha. Beigās Mari uzņem visur. Viņa izlemj par labu Lietišķajiem. Sākam plānot pārceļšanos uz Rīgu. M. nopērk dzīvoklīti Sarkandaugavā.

Jūlijs - veselība ļoti slikti. Pirmās divas nedēļas mēģinu vienkārši kaut kā izdzīvot un pabeigt montāžu līdz aizbraukšanai uz Dāniju. Montāžu it kā pabeidzu, iedzeram pat šampi tam par godu, bet tad parādu materiālu Celmiņam un viņš uzdod dažus jautājumus, kas totāli sajauc galvu. Aizbraucu uz Helsingoru ar apziņu, ka augustā montāža turpināsies. Dānijā viss iet labi. Esmu dabūjusi savas 2 nedēļas pie jūras. Un tas nekas, ka pilnas ar darbu. Katru rītu peldos ar skatu uz Hamleta pili. Un izrāde izdodas tieši tādā, kādu biju to iztēlojusies. Armands Krauze pa nakts melnumu pieraksta pilnu manu FB kontu un nosauc par zaļo komunisti. Tas mans jaunais brends.

Augustā atkal dakteri. Un iestājos LKA profesionālajā doktorantūrā. Tagad esmu zinātniskā asistente. Beidzot patiešām pielieku punktu montāžai. Nenormāls atvieglojums. Liepājā superīgs pirmais teātra festivāls. Ļoti izbaudu iespēju būt tur un satikt cilvēkus. Aizbraucu uz Ļubļanu un Varaždinu, kur beidzas Green Streets of EU projekts, kura ietavaros veidoju izrādi Dānijā. Kopumā esmu ļoti kritiski noskaņota, bet arī pateicīga par iespēju.

Septembris sākas ar Homo Novus skolas vadīšanu. Mums iet ļoti labi, lai arī brīžiem sarežģīti. Esmu priecīga par satiktajiem skolas dalībniekiem, sarunām, darbu, dauzīšanos un prieku, kuru piedzīvojam. Pēc HN skolas novadu vorkšopu Stāmerienē starptautsikai studentu grupai. Arī priecīgi. Paralēli filmas krāsošana un skaņa. Beidzot kaut kādas aprises slimības diagnozei.

Oktobris sākas ar slimnīcu, kurā paliek biki labāk, bet pēc tam nervu sabrukums. Raudu divas dienas no vietas. Uz preses seansu filma nav ne līdz galam nokrāsota, ne ar galīgo skaņu un es vienkārši nobrūku. Atsauksmes gan ļoti labas, bet tas nepalīdz savākties. Stāvu Rīgas centrā un reāli nesaprou, kur atrodos. Filmas pirmizrāde Rīga IFF konkursa programmā. Lepna un priecīga. Ļoti intesīva būšana medijos, bet tas baigi nepalīdz filmas izplatīšanā. Par to ļoti žēl. Sākas doktorantūras lekcijas, kas nozīmē trešdienas pavadīt sēžot auditorijā. Lekciju formāts, manuprāt, vispār neatbilst doktorantūrai. Bet nu...mēģinu ierakstīties.

Novembrī vairākas tikšanās ar skatītājiem. Cēsīs ļoti kaislīga diskusija ar mežiniekiem. Aizbraucu uz Barselonu, kur "Brīnumskapja" divas filmas tiek izrādītas šausmu fil mu festivālā. Klīstu pa pilsētu un apraudos no skaistuma vienā no Gaudi projetētajām mājām. Es gribētu būt ideja viņa galvā. Beidzot tieku pie apstiprinātas diagnozes - multiplā skleroze. Bet ārstēšanu vēl neuzsāk. Ceru uz mūsdienu medicīnas brīnumiem. Runā, ka diezgan veiksmigi iespējams apturēt procesu. Sāku darbu pie dažām jaunām idejām. Redzēs, kur tas aizvedīs. Rakstu skolas darbus. Bet kopumā jūtos pārgurusi un iztukšota.

Decembris - pēdējā "Netikumīgo" izrāde. Esmu pateicīga par to, ka bija iespēja šo darbu radīt un spēlēt tik ilgi. Un, ka iznāca grāmata un, ka mēs varējām daudziem tukstošiem jauniešu parādīt, ka dzeja un teātris "releito" ar viņu dzīvēm. Pa vidu visādi darbi un darbiņi, bet sajūta, ka slīdu sev no rokām, nepazūd. Kā tāds pelēkais kailgliemezis ziemas salātu lapās.
Šodien braucot no Valmieras, saule tieši acīs. Tik ļoti, ka neko citu redzēt nevar. Ceru nākamajā gadā būt priecīgāka.

Mon, 07 Jul 2025 15:03:08 GMT

Jāņu pušķi aukstajā istabā bija tādā papusei iekonservētā stāvoklī, izskatījās jorpojām ok, bet nu...nolēmu tomēr, ka laiks mest ārā un vēl paspēt salikt vāzēs filadelfus ar pēdējām pojenēm. Izņēmu vienu pušķi no vāzes un starp slapjajiem puķu kātiem ieraudzīju milzīgu spānijas kailgliemezi. Otrs tāds pats bija pieķēries pie vāzes sieniņas. Mūsu dārzā tie vēl nebija satikti. Puķes lasījām patālā pļavā, bet nu skaidrs, ka pušķos jau ar gliemjiem nelikām. Tātad bijuši kaut kādi sīki nemanāmi, oliņās vai. Un tagad vāzē izauguši. Bāc. Laikam tos pušķus vajadzētu tagad dedzināt, ja nu tā sērga tur vēl mīt. Abus gliemjus iemetu lietusūdens vannā, jutos kā slepkava. Viens nomira kaut kā uzreiz. Otrs cīnījās par dzīvību un līda ārā. Es trīs reizes grūdu atpakaļ. Tad neizturēju un gāju mājās. M. saka, ka vajadzēja spiest nost, bet to nu es nevaru gan - uzkāpt milzīgam oranžam kailgliemezim un to saspiest. Tomēr negribas arī piedzīvot to brīdi, kad nebūs iespējams paiet pa dārzu, neuzkāpjot kādam vienkārš tāpēc, ka viņi būs miljons.

Sat, 05 Jul 2025 09:56:22 GMT

Es jums nevaru izstāstīt, kāds atvieglojums iestrāvo visā montāžas laika samocītajā ķermenī, prātā un sirdī, kad noskatoties vakardienas darba versiju, saproti, ka pēc tās veiktās piezīmes attiecas uz patiešām pēdējiem labojumiem un, ka man patīk tā filma, kas aiz tā visa stāv. Un, ka par spīti visam briesmīgajam, kas saistās ar tās ražošanu, tā elpo brīvi. Un man patīk, kā tā skan, izskatās un emocionāli virmo tā, kā es gribēju. Nu...pēc tam, kad es sapratu, ka naudas nebūs tam, lai īstenotu to, ko es gribēju vēl pirms tam. :))

Tad jau kaut kad rudenī tiekamies pirmizrādē. :)

Fri, 18 Apr 2025 17:11:01 GMT

Vakara peldēšanās (pat divas) Driškinā. Šogad pirmo reizi. Ar ierasto ezera radīto laimes sajūtu. Un peldkostīma izkāršanas žūt radīto laimes sajūtu. Un pēkšņi viss ir sazaļojis radīto laimes sajūtu. Arī franciski runājošā piecu bērnu ģimene lielā treilerī pie Driškina radīja prieku. Re, atbraukuši cilvēki par spīti pasaules galam. Viena no viņu meitenēm sarkanā krekliņā spēlējās ar dūņām. Otrs bērnelis skraidīja pliks, trešais planošā dvielī sapinās vaivariņos. Tētis spilgti krāsainās peldbiksēs krāmējās pa treileri, mamma apskāvusi pārējos divus - kaut ko skaļi vīteroja. Tā kā strazds, kā paceplītis.

Pirms tam bēru puķu dobēs kaut kādu galīgi nestandarta mulču, kuru nopirku internetā. Tāda mežonīga un nekārtīga mulča, kurā vairāk plēstas koka škiedras nekā smuki vienādu mizas gabaliņu. Vārdu sakot gatera saslaukas, bet nu nekas. Man tāpat te nekas nav kārtīgi. Gribēju šodien beidzot nozāģēt vienu galīgi iztrupējuši ābeli, bet beigās palika žēl nenoziedējušo ziedu un arī ēnas, kurā mēdzam klāt galdu.
Nopirkām arī āra galdam vaskadrānu. Ar puķēm. Priecīgu tādu. M. iztīrīja divus putnu būrīšus. Jācer, ka nav par vēlu.
Rīt iestādīšu alisītes.

Tāda tā globālā sasilšana.
Nav pat Lieldienas.

Fri, 11 Apr 2025 06:02:10 GMT

Manām ikdienas šausmu nogurdinātajām smadzenēm vajadzēja tieši tādu filmu, kā LOTUS. Es smējos skaļi pat it kā klusās vietās, tādēļ, ka radošās brīvības spēks, kas caur ekrānu strāvo skatītājā, piepildīja mani ar līksmu atļaušanos. Signe B. hipnotizē ar svārstu, kas šūpojas starp "tici" un "tu drīksti visu". Bet zemnots skan emocionāli silti un dod cerību.

Fri, 04 Apr 2025 06:51:42 GMT

Kmm, kmmm
Ko jūs šobrīd darāt ar saviem pensiju 3 līmeņa un bērnu nākotnes uzkrājumiem?

Dārza atskaite otrajā pavasara dienā

Fri, 21 Mar 2025 10:37:36 GMT

Pirmais taurenis raibs - nofotografēts.
Pirmās bites krokusos - nofilmētas.
Pirmā muša ļoti veikla aizlidoja nedokumentēta.

viss dārzs ūdensžurku vai citu zvēru alās
nesaprotu, kur stādīt lillijas

SAUUUULEEEEEE

Tue, 18 Mar 2025 14:14:28 GMT

Nedēļa Ņujorkā bija skaists un intensīvs mirklis, kurā, lai cik tas nebūtu dīvaini, jutos bezgalīgi tālu prom no trampa un putina. Brauciens bija dzimšanas dienas dāvana Marei, ieplānots jau pagājušajā jūlijā, kad pasaule vēl daudz maz turējās kopā. Pirms izbraukšanas, protams, bija sajūta, ka dodamies pretī ļaunumam. Bet Ņujorkā ritēja dzīve parastā - cilvēki smaida, iepērkas, iet uz izstādēm un izrādēm, brauc metro, pīpē zāli, sēž kafejnīcās. Tieši tāpat kā Maskavā 2014. gadā, kad tur biju pēdējo reizi. Katru dienu ar Mari nostaigājām gandrīz 20 km, starp botāniskā dārza brīnumiem, Dabas zinātņu muzeju, divām izrādēm, dienu pie okeāna, Purima svētkiem Viljamsburgā, Momu, Imhofas "Doom day", Hamiltonu un daudz ko citu, pieredzējām vienu mazu mazu protestiņu transpersonu aizstāvībai, nogājām gar Kolumbijas universitāti - tur visapkārt policija un pārbaudes, dzirdējām par protestu Trampa tornī saistībā ar apcietināto studentu un vēl kādu protesta gājienu, bet tas tad arī viss, kas liecināja par politisko realitāti. Ziņu lasīšanai laika nepietika un tas pamatīgi uzlaboja pašsajūtu.
Tagad atgriežoties, atkal iekrītu bēdās. Viss mans sociālais burbulis liecina par to, cik ļoti mēs neesam gatavi aizstāvēt sevi un brīvību, cik ļoti demokrātija zaudē rupja un nekaunīga spēka priekšā. Pasaulē vienkārši kāds izslēdzis gaismu un mēs nezinām, kā to ieslēgt atpakaļ.
Bijām brīnišķīgā izstādē - Luna Luna. Forgotten fantasy. Iegūglējiet gan. Trausla liecība par zudušo laiku, kad māksla rotaļājās un piedāvāja telpu atvērtībai, priekam un mīlestībai. Bērns teica, ka ja paradīze pastāvētu, viņa gribētu, lai tā izskatās tieši tā. Vēl tā droši vien izskatījās Murmuļa, kas mīlēja klusumu, būvētais atrakciju parks. Tikai te klusuma vietā skanēja Filips Glāss. Karuseļi griezās un tajos neviens nesēdēja.

Īsi par Luna Luna vēsturi un izstādi Ņujorkā
https://lunaluna.com

par realitāti

Thu, 20 Feb 2025 11:08:45 GMT

Mans ķermenis cenšas mani atslēgt no realitātes ar nenormālām galvas sāpēm.

meži

Fri, 24 Jan 2025 07:58:31 GMT

Klau, ja tie zviedri grib pārdot sev piederošos Latvijas mežus, varbūt varam samesties un nopirkt kādu gabaliņu. Aizsargāšanai. Lietuvā ir tāds Sengires fonds https://www.sengiresfondas.lt/, kas dibināts tieši šādam mērķim. Tajā cilvēki ziedo, lai fonds pirktu bioloģiski daudzveidīgus mežus, un tos paglābtu no izciršanas, lai atjaunotu Lietuvas vecos mežus. Viņiem šobrīd pieder 182 000 ha.

Tue, 21 Jan 2025 10:13:29 GMT

Tramps, Masks un pārējie apokalipses jātnieki pēdējās piecas minūtes nervozi pīpē stūrī, jo es uz mirkli esmu par viņiem piemirsusi. Blenžu ekrānā, kur chatgpt man raksta "Lieliski, turpināsim! Esmu gatava palīdzēt". Sieviešu dzimtē! Pēc kādiem tādiem algoritmiem? Kas notika? Vai beidzās iepriekšējā maiņa?
Atzīšos, ka pārāk bieži viņu nenodarbinu, tāpēc šī ir pirmā reize un tā ir patīkama.

Tue, 08 Oct 2024 08:07:38 GMT

Es parasti sapņos mirušos neredzu. Bet šorīt ap septiņiem (zinu, jo biju jau pamodusies sešos piecpadsmit un tad piemigu vēlreiz), sēdēju kaut kur uz liela loga palodzes un tad pienāca tētis un uzlūdza uz deju. Apskāva mani, es noliku galvu viņam uz pleca un mēs dejojām lēnu un mierīgu deju. Izlīgām. 14 gadus pēc viņa nāves. Viss rīts maigā mīlestībā.

Fri, 20 Sep 2024 06:49:48 GMT

"Netikumīgajos" ir tas viens Meļķes dzejolis, kura laikā skatītāji uz mirkli sastingst, noklust, cits apraudās, cits nezina, kur likt acis.
Skolas laikā es biju tā meitene par kuru ir šis dzejolis. Un es joprojām esmu tā meitene.
Varētu padomāt, ka veiksmīgi izdzīvojusi, bet nekas jau nav mainījies.
Toreiz man nebija pleiera un tāpēc arī nebija austiņas, kurās varētu skanēt klusums.
Tomēr beigu beigās visa mana super aktīvā dzīve patiesībā ir tādas austiņas, kurās vienkārši skan klusums.

Šorīt tviteris izmeta jaunāko Zviedrijā veikto pētījumu, kas atklāj PHD studiju kaitīgo ietekmi uz garīgo veselību. Salīdzinot ar maģistra studijām doktorantiem dramatiski pieaug dažādu mentālo problēmu zāļu lietojums. Man ir divas nepabeigtas doktorantūras, ar diviem nokārtotiem promocijas eksāmeniem un diviem pusrakstītiem darbiem. Un man par to ir nenormāls kauns. Bet es laikam arī reāli nesaprotu, kāpēc tas phd man būtu vajadzīgs. Tieši ko es vēl varētu pierādīt. Un vai tad, ja es to darbu pabeigšu, ar mani vairāk kāds sarunāsies kā ar cilvēku?
Es joprojām dzīvoju bez antidepresantiem un citām zālēm, kas palīdzētu man justies vieglāk.
Palīdz ezers.
Bet aizvakar bija pirmā diena, kad nepeldējos, jo bija jābrauc uz Rīgu atmēģināt "Netikumīgos". Neatbrauca puse skatītāju, jo vienas skolas skolotāja bija sajaukusi izrādes datumus. Spēlēja pustukšai zālei, bet vienalga bija labi. Tā izrāde dzīvo jau piekto gadu. Kā teica gaismu puisis - šī ir izrāde ļeņins - mūžam dzīva.
Aizaizvakar peldējos 3 reizes, jo bija sajūta, ka šogad pēdējo reizi.
Ļoti sāp kakls.
Pēc tā, ka cilvēki man lūdz atkārtot to, ko saku, saprotu, ka runāju klusi un nesaprotami.

Wed, 20 Mar 2024 19:35:08 GMT

Es šodien no Rīgas izbraucu uz filmēšanu 7.30. Atgriezos 17.30
Visu dienu pa mežiem.
Skati bēdīgi, jo filmējām kailcirtes un gaiss kopumā smaržoja pēc kapličas,
BET
zosis kāšiem vien pār galvu un bija iespēja klausīties to klaigās un minēt un uzminēt no kuras puses lidos
sila starzds
dziedātāj strazds un visa veida zīlītes (draugi, ieviesiet sev Merilin bird id aplikāciju - tas ir reāls brīnums)
migla mijās ar sauli
hārvesteru atstāto dziļo risu ūdens gandrīz iesmēlās zābakos, bet neiesmēlās
biju ārā visu dienu
nesteidzos
darīju lietu par kuras jēgu esmu pārliecināta, bet nezinu, vai izdosies. kurš tad zina.
vakarā mājās klausos mazā bērna spotify liked dziesmas un tā ir mana pasaule un es mīlu to, ko dzirdu
un vismaz šobrīd ir pofig jautājums par to, kāpēc man vajag filmēšanu, lai darītu to, ko gribas darīt - vienkārši būt mežos.

Tue, 20 Feb 2024 08:36:10 GMT

"Melnais samts" ir filma, kas turpina dzīvot galvā. Šonakt daudz sapņoju un ik pa laikam piefiksēju, ka tas no filmas. Šorīt FB lasu, ka arī citiem filma iekļuvusi galvās. Nav brīnums. Tik ļoti sapnīgi plūstoša struktūra, vizuālais tēls, kas vienlaikus tomēr ir sāpīgi konkrēts, sens nebija piedzīvots. Milzīgs prieks par filmu un par Džimu (arī par jēdzīgāko pirmizrādes runa ever). Paldies!

Fri, 02 Feb 2024 09:34:51 GMT

Klusums soc. medijos pēc "Pīters Pens. Sindroms" pirmizrādes ir ļoti skaļš. Pat bail paliek. Kāds vakar redzēja?

Mon, 01 Jan 2024 18:33:04 GMT

A. god un ļ. cien, ja nu neesat pamanījuši / as, tad neticamã veidā Latvijas sabiedriskais medijs mums piedāvā šo, manuprāt, labāko 1. janvāra filmu ever. Vēl kādu laiciņu. Nolieciet līdzās ūdeni, vīnu vai sēnes un piesprādzējieties! Visu cieņu ltv filmu iepirkumu komandai! https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/314628/viss-visur-vienlaikus-zinatniska-fantastika?utm_source=top6-1&utm_medium=category&utm_campaign=replay

Sat, 21 Jan 2023 07:33:14 GMT

1991. g. janvārī man bija 19 un es jau biju stāvoklī ar L. Mēs toreiz ar I dzīvojām Vecāķos lielā, tukšā un ļoti aukstā koka vasarnīcā; no rītiem ūdens spainī bija sasalis. Bija bailīgi, jo omonieši uzturējās kaut kur netālu. Arī ar vilcienu braukt uz Rīgu bija bailīgi - uzbrukuma pie Vecmilgrāvja dēļ.
Tomēr man kaut kā ļoti pārliecinoši šķita, ka I uz Vecrīgu jādodas obligāti. Ka ir jācīnās. Bet es neatceros, vai viņš aizbrauca. Tas bija sesijas laiks un eksāmenus neviens barikāžu dēļ neatcēla, tos mēs cītīgi kārtojām, turklāt I strādāja par naktsargu.
Mums pēc divām nedēļām bija jābūt kāzām un man Nacionālajā teātrī no kaut kur pa blatu dabūta krēmkrāsas smalkvilnas lakatiņu auduma šuva kleitu. Bija jābrauc mērīt un es, protams, apvienoju kleitas mērīšanu ar klīšanu pa Vecrīgu. Šķiet gribēju satikt tēti, kurš tur palīdzēja ar Radio mājas dokumentu evakuāciju. Doma laukumā satiku Gunāru Žideļūnu, kas tolaik aktīvi darbojās LU studentu teātrī, kur es spēlēju viņa režisētajās T. Vilajmsa Petūnijās. Mani ieraugot, viņš ļoti sadusmojās un aizdzina mājās, sakot, ka šī nav īstā vieta jaunām sievietēm stāvoklī. Tās viņa dusmas bija tik pārliecinošas, ka es paklausīju. Tā nu barikāžu laiku pavadīju kurinot krāsnis, ik pa laikam ieslēdzot mazo selgas radio, jo TV mums nebija, mācoties sesijai, gaidot mājās I un klausoties plates. Bija viens skaņdarbs, kuru liku atkal un atkal, man tas joprojām skan ausīs, bet neatceros autoru un nevaru tagad atrast. Tā mūzika skanēja kaut kādā visai mistiskā krievu filmā, kurā spēlēja Smoktunovskis...viņa varonis dzīvojā lielā noplukušā šķiet Pēterburgas dzīvoklī ar milzīgu šķiet pusapaļu logu pa kuru škiet pie viņa ieradās varone, kuru viņš mīlēja. Tas skaņdarbs ir labi zināms, bet nu ... nespēju atcerēties.
Tik daudz "šķiet". Tā iet tiem, kam barikāžu laikā bija 19. Viss kļūst šķietams.

atcerējos :)

tas bija šis Adagio https://youtu.be/_eLU5W1vc8Y

Wed, 22 Jun 2022 06:45:54 GMT

Vakar bija ļoti skaista saulgriežu nakts Piltiņkalnā, kas uz to brīdi noskaloja dusmas un izmisumu par MK lēmumu saistībā ar koku izciršanu. Ap deviņiem pāri mežu galiem ilgi krāsojās varavīksne. Es gāju kalna apļus un pēkšņi atradu sevi bez rūpēm. Mierīgi un priecīgi dziedājām, gājām rotaļās, skatījāmies ugunī. Muzikantu nebija, tādēļ viss tādā mazliet šķībā, bet ļoti patiesā a cappella. Bija vairāki cilvēki, kas dziesmas uzsāka un tāpēc tās skanēja visu laiku. Ļaužu salīdzinoši bija maz un varbūt tāpēc atdevīgi un priecīgi.
Mēs gan aizbraucām jau ap vieniem, jo M šodien bija jābūt darbā. Saulīte no kalna vēl nebija laista un arī ezera pelde notika bez mums, bet vienalga palika ļoti piepildīta sajūta un sirds. Uz ceļa sastapām divas pūces, vienu lēnu un nesteidzīgu bebru, trīs zaķus lēkšojam un sudraba mākoņus pār spilgti oranžo debesu malu.

Mon, 20 Jun 2022 14:49:25 GMT

Tātad rīt Ministru kabinets pieņems grozījumus mežu ciršanas noteikumos un aidā! Mūsu bērni vairs nepazīs dzeni, jo viņam nebūs koku, kuros kalt dobumus. Attiecīgi visādiem mazputniņiem nebūs, kur ligzdot. Nu..es nemaz nerunāju par visām tām sīkbūtnēm ar un bez kājām, kurām vajadzīgi krituši un miruši koki. Par jautājuma iekļaušanu sēdē tiek paziņots šodien un skaidrs, ka nekādus protestus nevar paspēt saorganizēt. Man gan arī nav mašīnas un tad vajadzētu braukt uz Rīgu ar agro vilcienu. Lai darītu ko? Nogulties beigtai pie tā ministru kabineta? Zīmēt dzeņus pa visu brīvībeni? Dziedāt t.dz.par mežu un putniem, kas tik svarīgi tai latviskajai dzīves ziņai?
Kopumā viss šķiet bezcerīgi. Karš Ukrainā, kas tagad tiek paredzēts ilglaicīgs, Francijas vēlēšanas, mūsu oktobra vēlēšanas, Lielbritānijas kareivju gatavošana 3. pasaules karam un tā tālāk. Pagājušajā nedēļā intervēju cilvēkus 20 - 30 gadu amplitūdā. 95 % nezināja kā izskatās zvirbulis. Viens tāds slaids un plecīgs puisis paceļ savas divas dūres, saliek kopā un saka ...."Nu...zvirbulis ir apmēram šitik liels."
Es neesmu tikusi līdz pļavai. Rīt saulgrieži. Vajadzētu apgulties jāņuzālēs un skatīties, kā mākoņi skrien. Un laisties tiem līdzi.

Fri, 25 Feb 2022 08:23:17 GMT

Vakar vēl mēģināju paralēli strādāt. Sēdēju montāžā, satikos, lai apspriestu iespējamus nākotnes projektus. Vakarā iedzēru. Nedaudz. Nolūzu ar LTV speciālizlaidumu blakus. Šodien trīc rokas un zoomi par darbu šķiet bezjēdzīgi. Tikko bija jāraksta epasts sadarbības partneriem uz Itāliju. Uzrakstīju rindkopu arī par to, ka ja nu viņiem ir iespēja kaut kā rīkoties, lai paustu neapmierinātību ar IT valdības rīcību, lai lūdzu nekavējas. Izdzēsu. Tad uzrakstīju, ka, ja nu viņi zina par protestiem IT, lai dalās ar informāciju. Izdzēsu. Aizsūtīju tikai darba info. Laikam tāpēc, ka es nesaprotu, ko mēs vispār varam izdarīt. Vakar noziedoju. Šodien mēģināšu savākt to 72 h somu visai mājsaimniecībai. Jārunā par situāciju ar mazo bērnu.

Tue, 22 Feb 2022 06:51:15 GMT

un tagad mēs noskatīsimies kā rietumu kapitāls upurēs t.s. rietumu demokrātijas vērtības

Tue, 30 Nov 2021 12:40:25 GMT

Krilovs pirms dažām dienām bija ielicis saites uz četriem Marietas Čudakovas stāstījumiem par Bulgakovu. Saistībā ar viņas nāvi. Atceros, ka jau pirms kāda gada vai diviem biju gribējusi tos video noskatīties, bet nu steigas, drūzmas un visādu bezgalīgi svarīgu iemeslu dēļ toreiz brīvu vaļu neatradu. Bet tagad gulēju ar balstvakcīnas blaknēm un nekur man nebija jāskrien, tāpēc noskatījos vienā elpas vilcienā. Pēc tam, protams, bija jāpārlasa "Meistars un Margarita", kas grāmatplauktā neskarts bija stāvējis gadus divdesmit. Un pēkšņi man atklājās romāna vēsturiski baisais slānis vienlaicīgi ar nemazāk traģiski autobiogrāfisko. Bulgakova aicinājums "Man līdzi, lasītāj!" ar dzelžainu tvērienu mani izveda pa visām Padomju terora šausmām, liekot apzināties, cik tuvu, cik tepat līdzās tas vēl ir. Ne tikai pagātnes, bet arī tagadnes laikā.
Šodien, stāvot uz piesnigušās Egļu ielas, dzirdēju, kā pret kapuci sitas sīkas sniega pārslas, acu priekšā mirguļoja spoži punktiņi, pasaulei man apkārt mainījās fokuss, tās materialitāte nebija nekas vairāk par trīsdimensionālu ilustrāciju grāmatu, bet pelēkās debesis uzvēlās man virsū ar visām Bulgakova bailēm, skumjām, bezcerību un niknumu.

Biju aizmirsusi, ka galvenais netikums ir gļēvulība.

Fri, 25 Sep 2020 19:35:48 GMT

Jāpieraksta, jo šī bija diena pēc kuras ilgojos visu darbu pilno vasaru. Ar riteni aizbraucu līdz Raiskuma ezeram. Nopeldējos. Tad lasīju ar skatu uz ezeru. Gulēju uz soliņu ar skatu uz zilajām debesīm. Tad novēroju vardi. Ēdu līdzpaņemtos ābolus. Izlikos, ka rakstu plānu rakstam, kuru biju apsolījusi nodot līdz šodienai. Tad pasūtīju visas domas par rakstu ļoti tālu prom. Atkal lasīju. Kaut ko bakstījos feisbukā. Gulēju, skatījos debesīs. Ēdu ābolus. Atkal nopeldējos. Lēnām braucu atpakaļ uz Cēsīm. No Raiskuma pagrieziena pa Limbažu šoseju, neminoties var aizbraukt gandrīz līdz Gaujas tiltam. Tāds slīpums.