|
Jan. 27th, 2025|11:53 am |
Vakar sajutu, ka tūlīt sprāgšu. Nu tā, ka šķīst un gārdz. Pavisam destruktīvi. Jo dusmas tādas ir. Dusmas reti ir jēdzīgas. Sekundes simtdaļā uzvilku zābakus un mēteli, un sāku iet. Ātri. Ārā jau viss melns un pamatīgs lietus. Cilvēku tukšas ielas. Kājas aizveda līdz jūrai. To gan varēja tikai sasmaržot un saklausīt. Saredzēt maz. Gāju gar to, kamēr dusmas norima. Kārkli tik stirpi smaržoja. Pēc pavasara. Un lietus silts priekš ziemas. Un smiltis mīkstas. Jūra vienmēr samīļo. Tā ir draugs un mājas, un savs visums.
Šorīt par to sev vēlos piesprasut žetonu, ka neļāvos emocijām. Tās izreaģēju kilometros nevis kliedzienos. Dzīves mazās uzvaras. Šis gads jau ir paspējis sākt mācīt un pārbaudīt. Steidzīgs un nepacietīgs, pat nešpetns. |
|