|
Jun. 7th, 2009|01:13 pm |
galvā ir tāds bardaks kāds sev nav bijis. un vienmēr gribas izvēlēties un iet pa vieglāko ceļu. nolikt to visu malā un iet tālak pa jaunu neiemītu taku. cik ilgi var iet pret kalnu? es zinu, ka nogurums dara savu - sesija izmoka un pārmoka. bet ir pazudis optimisms un gribas lai ir viegli un labi nevis cīnīties un cīnīties. bet es esmu bailīgs kā zaķis, un man nav drosmes apgriezt visu pa 180.
šodien man viss patiešām ir apnicis.cīnīties ar mācībām.cīnīties attiecībās.cīnīties ar gribasspēkiem.un par naivi utopiskiem pasaules redzējumiem.
un tam visam vēl klāt - man negribas dzīvot krievijā.kur tad jēga tām visām brīvības cīņām un neatkarībām?
vārdu sakot -1 |
|