|
Dec. 2nd, 2007|11:03 am |
Apmēram tā. Pēc tam, kad ģimeniskums kļūst šabloniski pusautomātisks, šitā iekārtošanas ņemšanās, protams, uztur labas atmiņas par kopīgiem varoņpasākumiem, bet ja sanāk tā, ka tomēr jāšķiras, tad šīs atmiņas var kļūt arī ļoti ievainojošas.
Es nezinu, kādam jābūt cilvēkam, ar kuru man būtu interesanti ilgāk nekā gadu. Un es diez vai spētu būt tāds pats. Bet nekad jau nevar zināt, es vēl ceru, mēģinu sevi saprast un attīstīt, kaut arī neko īpaši negaidu. |
|