| |
[Sep. 25th, 2009|11:16 am] |
ja es kaut ko daru, tad man gribas to izdarīt tik labi, cik vien spēju. un pat tad beigu beigās, skatoties uz darbu/-iem liekas, ka varētu taču vēl labāk
kā to sauc? perfekcionisms?
bet tas vairāk saistībā ar m.ākslas vizuālajām darbībām
vakar bija vasaras skates. un kā vienmēr tik daudz kas atlikts uz pēdējo brīdi(tā ir otra ļoti izteikta īpašība) - un pēdējo nedēļu stundu stundas zīmēts, gleznots, skicēts. un pirms mēnešiem tapušie darbi plenēros papildināti un laboti, jo liekas, ka kamōn, tur var vēl. un tad nu plosies un ņemies un daries un beigās jau vairs nav iekšās. tad ej sakarini visu pie sienām. saņem to teicamo/izcilo atzīmi ( kas starpcitu nesniedz vajadzīgo gandarījumu) un jūties piečakarēts. jo esi noguris - esi izlicis sevi līdz pēdējam, bet nav tās atgriezeniskās reakcijas kuru gribētu. kuram tas ir izdevīgi? pēctam nogulēju 14h. un patiesībā atkal gribas viskaut ko taisīt un darīt. jo ir pilna galva
vienvārdsakot - it's killllling me
bet ārā tik fōrša saulīte!
un vēl man gribas iepazīties.jo tad nāk visādi jaunie uzksati, iespaidi un lietas, ko sniedz jauni cilvēki.darbojas līdzīgi kā baterijas un ir ++++ |
|
|