| kā būtu ar marcipāna kūku? |
Mar. 3rd, 2007|12:06 am |
tagad man gribas runāt, tāpēc es runāšu. šodien veikalā nocilāju burvīgu sarkanu tējas kanniņu ar baltiem punktiņiem, bet tad nospriedu, ka man tādu nevajag, jo ērtāk ir to gatavot uzriez - krūzē. bet būtu tā dikti smalki priekš tējas pēcpustdienām un klāt vafeles ar glazūrpildījumu. puķainos gumijas zābakos, brienot pa dubļainām peļķēm, es atcerējos vasaru dārzā, kad drēbēm bija brīvdiena. šķiet visu dienu. un elpot dabūja katra ķeremeņa šūna. tad es vēl atcerējos mazgāšanos bļodā uz lievenīša un sienāžu skaļo sisināšanu, kā arī pie pēdām pielipušos zāles stiebrus, kuri tādējādi nonāk uz palagiem. vēlāk ēdu sušī un, lai arī man tie tik ļoti garšo, es nesaprotu, kā no tiem var paēst. no marcipāna kūkas gan. bet pie tās es netiku. kaķi droši vien tagad ārā ir izmirkuš, bet man. man visu laiku kaut ko gribas.
 |
|