|
Jan. 17th, 2005|10:01 am |
vakarnakt nevarēju aizmigt un domāju, cik gan labprāt es atvērtu sapņuķērāju izstādi.tā būtu kvadrātveida formas telpa ar kailām sienām, tukša un aizlīmētiem logiem.tik vien kā pēļi/matrači uz grīdas nesimetriski izkaisīti un sapņuķērājiem sakarināti/piekarināti griesti.tie karātos aptuveni tik zemu, cik zemu atrastos cilvēku galvas.tātad cilvēka augstumā.un tie būtu izgaismoti ar kadām nelielām un ne īpaši spožām lampām.apmēklētāji apstaigājot telpu, varētu izvēlēties savu sapņuķērāju zem kura, paņemot/pabīdot matraci, nogulties un ar vaļā acīm izsapņot savu sapni, un justies kā zem klajas debess, jo uz griestiem tiktu projicētas debesis naktī-tātatd ar zvaigznēm, tādām kas iespīdas - pazūd - iespīdas - pazūd, ik pa laikam, mainīgi.un mūzika, skanētu Portishead diezgan klusu fonā.
jā.
varbūt kādreiz.
bet tagad rīts. |
|