|
Oct. 1st, 2003|12:17 pm |
Jā, to tieši man vajadzēja...bet
klusēt un nepīkstēt? neiespējami! īdēt, žēloties, tas ir nožēlojami, bet es laikam bez tā nevarētu...te parādās sevis mīlēšana vai vienkārši vājums, zinu sucks
smaidīt? to gan es varu un to es arī daru, bet tu smaidi, smaidi un tad pēkšņi gandrīz raudi...bet okey *uzsmaida*
tava dzīvība atkarīga no tā ka es smaidu? nē, tam nevar būt tāds spēks, nu nevar!
bet mar dzejoli vai dziesmu vai ko tamlīdzīgu veltītu man :) būtu jauki...bet vai esmu to pelnījusi?
un īstenībā nav jau tik traki, neesmu dziļā tumšā bedrē, bet ik pa brīdim paslīdu un nonāku ēnā, kur nav spožās saules...tas viss notiek domās, galvā, ja tās tādos brīžos varētu vienkārši atslēgt, bet nevar
lai nu kā PALDIEZ tev, tik tiešām paldiez lielz!!! :) |
|