- 7.12.04 19:45
- Uzrakstīju kaut ko jaunu. Kaut ko. Un sācis nodarboties ar 'studijas
fotografēšanu". Vajag tikai digicamu, pāris baltas lapas un objektu. Un
galda lampu.
I said nothing.
She kept silent.
I smiled.
She said nothing.
I touched her hand.
She said nothing,
I stood up and left.
Hate it when people repeat themselves pver and over again.
***
"Kill all the kids," I said and smiled.
They answered with a laugh. "The kids are already dead. They just don't know that yet."
-
Mūzika: Damien Rice - Blowers Daughter
Garastāvoklis:: Mierīgains - 0 rakstair doma
- Ballad of Mastero
- 30.11.04 17:28
- Part I – The Past
‘Twas long ago, when I was born
And father mine then blew his horn
To let them know, that I was here
So greet they me with joy and care.
I was real young when travelled we
To richer fields, to lands so free
And meet we did a fellow elf,
Who was for all, not for himself.
His wit was sharp, and so were eyes
Could see an eagle far in skies.
His bow was great and so his shots
If battle came, he’d shoot a lot.
He joined us, called self Inoril.
We travelled far but went we still,
When elf-man said: “In name of Seė,
We’ll settle here with work and care!”
And so we did and built us homes
So great and glorious, with domes
They could be seen from places far
And called we this place Seėmar.
Some other cities stood near us –
Seėnălung, Seėfil, fair and just.
And evildoer hordes there were
And evil jobs were done here – there.
Inoril made the cities friends,
That fight for justice ‘til the ends
Of all that stands, that breathes, that lives,
‘Til all that moves becomes so still.
We grew and prospered big and strong,
For evils first it wasn’t long.
And so we lived in places these
And no one dared disturb this peace
And city new we start to build
For men to live who work on fields.
But fools we were to build it near
The Mount of Seė, that no one dared
Nor enter, scout it, nor approach
No mather what the arms in pouch.
And then one day the battle came
No time for sitting, lying lame.
I polished armor, sharpened steel,
And evil future I did feel.
Part II – The Battle
The morning sun was yet to come
When hear we did those noises some –
From Mount of Seė the orc folk came,
The time had come for death and fame.
So fast and furious the horde,
We prayed and sacrificed for Lord,
But Seė did give us blessing not –
The orc folk charged and slew a lot.
We weren’t done, we were some more,
And we had weapons left in store,
So arm did we, the noble folk,
With only us our Seė would talk.
We were a gross against a swarm
And only Seė our hearts kept warm.
And brave and noble we there stood
As anyone of free folk would.
Then the horde split to give some space
For theirs huge leader with his face
So dark and horrid as the Death,
His eyes were burning in red wrath.
He dressed in black was, and in red
And all of us, we all felt dead.
So there he came, and trembled ground,
And none of armies made a sound.
He took his horn and lift it high,
And horrid sounds to our ears fly,
And all as one the orc horde charged
In front of them – their leader large.
“Seė guide my blade!” I heard me roar
Then slew I hundred, maybe more
And so did others, but some fell
In battle great of Seėruns dell.
I looked around: huge body piles
The orc blood covered ground for miles.
There stood us four: I, Seė and my sword,
Within the reach, the orkish lord.
His folk were slain, and so were mine,
And there we stood, all in one line.
“Harak,” he roared, “Harak are we
and so forever this will be.”
“I’ve slain your folk, and slay will you,
And after that, your kinsmen too.
And if you run, I you will trace,
And smash my axe into your face.”
“Your meanless fields I’ll slash and burn,
And then against the cities turn,
Your folk I’ll slay or make them slaves,
The trophies bring back to our caves.”
“Your bones will slowly bleach in there,
I won’t forget what you once were –
A fearless warrior, praying gods,
Who slew a thousand on his tod.”
His voice was strong and true, I thought,
Then think I did and loudly laughed:
“Your words are strong and sound they nice,
Now let us fight, once never twice.”
He grinned at me and axe he drew:
“Now let me teach you something new!”
He leaped at me, and ducked I fast,
If not – no longer I would last.
His back at me, so there he stood
As after leap all warriors would.
I drew my sword and thrust I did
Into his back, right in the mid.
His roar of death, it trembled rock
And then he fell, face in the muck.
And over ground his black blood spilled,
And victor feelings my heart filled.
As hero then I home returned
But Seėrun to the ground had burned.
We won the battle and the war
Just bout the lost our hearts were sore.
We burnt the orcs, but not our men
As soldiers they were burried then,
But now their graves are under moss,
And grieve no more, we bout their loss.
Part III – The Life After The Battle
But few, but few men I did miss –
My father fell in battle this,
My mother and my brothers fell –
By cruel orcs got drowned in well.
And one thing, one thing I have sworn
Forget the name in what I’m born,
The name I’ll called be Mastero,
And all the people’ll call me so.
I hero was of Great Orc War,
The name Mastero travelled far,
The people knew me, where I was,
But this here fame much evil does.
The Seėril enemies got mad,
And plot they did, some things real bad,
And after I did more good deeds
I start to see the evil seeds.
And grown they had, from seeds to trees,
Whose shadow falls on our lands free.
This shadow made the plots be born
And all I cand do now is mourn.
The council Wise of Seėril saint
Began to be quite dim and faint.
I do not know how this was done
But hatred grew between them some.
As all the force is unity –
The country now was punity,
And then they came, they took the city
Of Seėmar holy, what a pity!
These shadow elves, they called selves drow,
They worked fast, not a bit slow,
Their arrows deadly were to us
And lost we many in the fuss.
Again, I rose with friends of mine
And stand we did, wait for some sign.
Then Seė showed us his sacred mark,
The rays of sun pierced through the dark.
The drow were weak in light of sun,
So without loss we battle won.
And think we did that’s time for joy,
And all the drow now are destroyed.
Part IV – The Death of Mastero
But heedlessness has it’s own cost,
The battle last I now have lost.
My friend, my fellow sold my life,
For that he bears my endless strife.
In wine of feast he poison spilled
And in one gulp I down it swilled.
I understood and drew my sword
And sent that bastard straight to lord.
So I write this, my story bold,
And to the Seė it is now told.
The only thing I feel now sore
That didn’t die in battle’s core
This is the truth, it’s none a lie,
These are my words and now I die.
/antīks darbiņš, kāds gads divi - fantasy periods/ - 1 rakstair doma
- Mūzika...
- 28.11.04 16:47
- Mastero pēdējajā laikā ir sācis klausīties daudz ko jaunu! Tik daudz, lai veltītu tam vienu ierakstu.
The Libertines - lielisks roks! Nudien! BURRRRVĪGS!
The Polyphonic Spree - ak jel! Tik mierpilns!
The Streets - Mastero pirmo reizi sāk klausīties repu! Solis uz priekšu / atpakaļ!
nedaudz no Interpol - balss, patiesi burvīga...
Nudien. Īss rakstiņš. -
Mūzika: Polyphonic Spree - Hold Me Now
Garastāvoklis:: Mierpilns - 6 rakstair doma
- Jūlija atskaņas...
- 10.11.04 20:00
- //Jūlijā raxtīti dzejoļi. Pēdējo (par ielu) izmantoju tagad kā vārdus gičblūzam.//
the smoke stops slowly
rolling in the sky
the sun in silence
commits suicide
the plastic frame of
another plastic window
the greenish blue of
the everlasting sun
the murderers of
little birds and people
the silent killer
only wants to cry
the violence
puts fingers on the steel-string
the instrument
is slowly occupied...
the subject is dead,
can't find it's way to his bed
or to his lovely dream;
the dice is now cast,
no way of turning back to past;
it ain't smoke - it's steam
of falling asleep,
without a reason i just weep;
last member of a team,
she's always alone,
she's doing better with a clone
or so it would seem;
the pillow is white
and so are the sheets, there ain't no light
'cept the lonely beam
of sorrow and spite
that finds it's way through the night -
part of some evil scheme;
a cog in a clock
has no more soul than a rock
no matter whacha deem
bout meaning of life -
whatever - is love it or it's strife
or being in the creme;
the subject is dead,
can't find it's way to his bed,
to his lovely dream.
Mākoņi, Kings of Leon un Prāta Vētras meldiņš.
Dziesma. Jāpiedomā tik vēl smuki akordi. Pašlaik dungojas kautkādi Prātvētrlike...
Neliels veltījums manai ielai.
I saw nothing tonight
of sun and moon and clouds.
I saw noting tonight
of nature great and proud.
Yet what I saw has now implanted
a seed of happiness in me
And inspiration how is granted,
I guess that this just had to be.
I saw the city dressed in black,
Like gravediggers and crows;
The lanterns giving light it lacked,
But why - that noone knows.
I saw the houses curling up
In darkness to relax,
And drunkards raising up their cups
For that they leave no tracks.
I saw the lonely tree again,
That guards the end of street
Against the disoriented men
Who wander by their feet.
I saw the concrete and the steel
That make the mountains here.
Too bad their mouths are always sealed,
Unlike their eyes - they stare
At happenings of our time,
At sidewalks and at walls,
At alleys, suited for a crime,
Upon which shadow falls,
At children playing ball for fun,
At cars that roar along,
At things that now have just begun
And things that last for long.
Yet silent are the elder ones -
The concrete and the steel,
No wisest fathers and no sons
Can't guess just how they feel. -
Mūzika: Gičblūzs
Garastāvoklis:: Sentimentāls - 2 rakstair doma
- 7.11.04 14:17
- Tēlot līdz galam (nu, ne gluži līdz galam, bet PAMATĪGI jautrus gan) apdzērušos ļautiņus ir jautri.
Jo agri vai vēlu, tu pilnībā jūties kā galēji apdzēries un smejies bezjēgā utt.
Un nieres uz tevi nebrēc.
Blūzs ir labs.
Gan paša necilvēcīgi izkropļotajā, gan profesionāļu izpildījumā.
Vaimanuvai.
Jāuzraksta, kas radošs.
Un - aidā! - idejas, idejas, idejas, ļaudis!
Sklandurausis sklandurausim sklandurausis.
Wee lil' man! /Sweet 16 ir dikti smuka filma/
Biljards ir labu labais...
Tātad.
Šoreiz rakstu rindiņu pēc rindiņai.
Nevajadzīgi īsi teikumi.
Arī labi.
Paldies![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
left, ka ģitāru noskaņoja.
Ļaudis, ļaudis - kas jums patīk?
Interesē.
</span> - 3 rakstair doma
- Krājuma sākums
- 5.11.04 20:02
- Pionieris malku skalda,
Pionieris malku nes,
Pionieris laiku gaida,
Kad būs skaidu briketes.
Netaupi rubli pēdējo -
Pieslēdz apkuri centrālo.
Pionieris, talkā ejot,
Kaklautu bij' noņēmis.
Nu vairs nevarēs viņš dejot -
Čekists kāju salauzis. - 0 rakstair doma
- 2.11.04 21:18
- Poll #4661 Krītiņi
Open to: All, results viewable to: AllJa tu būtu vaska krītiņš, kādā krāsā tu būtu?
- 0 rakstair doma
- Četri teikumi
- 30.10.04 15:03
- Brīvs prāts ir katram dota dāvana, ko ir ļoti grūti nepazaudēt, un arī tie, kas to ir saglabājuši, bieži attopas policijas iecirknī vai psihoneiroloģiskajā slimnīcā, palātā nummur 28, kur polsterētās sienas mijas ar durvīm, pa kurām ienāk sanitārs Bruno un nomierina sabiedrībai bīstamas personas, ko būtu jāizolē no sabiedrības tās pašas labā, jo citi var nepažēlot un aizvērt acis, redzot mani uz grīdas lokāmies agonijā, vairāk mentālā, nekā fiziskā, jo man ir palikusi tikai pildspalva un bloknots, gluži kā erudītu līgas biedram, kas skatās spēles TV, nevis raksta dzeju, bet es rakstu nevis dzeju, bet muļķības par trim lietām, kas pieder tikai man vienam.
Trīs lietas pieder man vienam un glabājas zāļu skapītī kopā ar hormonu preparātiem un nervu zālēm, kas pagaidām nav vajadzīgas, jo trīc tikai sirds un rokas un reti, bet mācos es labi un uzcītīgi, un par to sistēmai liels prieks, bet man piekāst, jo man pieder tikai nedaudz, tikai trīs, kā dēli sirmgalvim bez jūras, bet ar sklerozi un reimatismu ausīs - dzird viņš, bet neklausās, jo lietus līst un sāp galva un ausis, un sirds, un vēders, kuru dedzina paša sula, laužoties ārā no sistēmas, jo viņām piekāst vairāk nekā man pašam, jo viņam nepieder nekas, bet es mocos un lasu Puškinu, kam arī bija piekāst sistēmu, par to viņu trimdā, ļaujiet man nolikt karoti tepat, uz brūnā tepiķa, jo te, lūk, ir silti.
Brīnums, ka cilāju pildspalvu, jo esmu mēreni piedzēries, galva man pilna ar svinu, bet sirds tukša, jo tikko izkratīta vietā, kur alus un šampanietis, un meitenes pie sāniem kurn un klausās stāstā par zēnu, kurš negrib vēl šodien, bet kuru spiež citi, visi pārējie, kam nerūp, jo viņiem piekāst un savas problēmas, lai gan arī zēnam ir savas, bet zēns izkliedz un izārda, vai izsūdz bēdu, kas spiež kā bluķis smilšakmens, no kura izcērt skulptūru, lielu un iespaidīgu, bet mazāku nekā bluķis, kas negrib iemīlēties, bet var, bet es nevaru, kaut gribu, jo es esmu zēns un autors, un galma āksts, kura bēdas nav pieņemamas, bet jautājumi tāpat, jo normāli cilvēki par mazo ielu vaska krītiņiem rozā krāsā nedomā, bet gan pērk, pārdod un rēķina valūtas kursu, bet mani draugi un mana melnā kaste zin, tāpēc esmu nedaudz laimīgs.
Laime ir telegrāfa vads pāri jūrai un Lāčplēsis, kas ilgi radīts, jo tie ir kā spilvens, balts un mākoņains, bet mākoņa dūnas uzkrīt uz acīm, un cilvēks ir akls kā kurmis, kas dzīvo pie sliekām un ogļračiem, un trūdošiem līķiem, ko nošauj ļauns vjetnamietis, jo karš ir nežēlīgs, bet es esmu noguris, pilns un tukšs, bet ārprātīgs, un, kamēr zaķēns pagaidīs vilku, es gulēšu mierā... - 2 rakstair doma
- Dzeja un atziņas... Radošais periods atsākas!
- 24.9.04 22:39
- Viss šīs pasaules sirreālisms.
Viss šīs pasaules sirreālisms,
Sākot ar tapetēm manām uz sienas,
Sākot ar Sauli, kas izgaismo dienas,
Sākot ar atombumbu un gēniem,
Sākot ar artērijām un vēnām,
Sākot ar palagiem, lina un baltiem,
Sākot ar īleniem, urbjiem un kaltiem,
Sākot ar līķiem un bērnu sejām,
Sākot ar dainām un tautasdejām,
Sākot ar badu, mēri un postu,
Sākot ar veco Liepājas ostu,
Sākot ar uguni, sentēvu kurtu,
Sākot ar mongoļu aitgana jurtu,
Sākot ar britiem, frančiem un poļiem,
Sākot ar jūrmalas baltajiem oļiem,
Sākot ar mūziku, dzierdu ko skanam,
Sākot ar to, ko citādi manu:
Viss šīs pasaules sirreālisms.
Es apskauju pudeli.
Nevis tāpēc, ka to mīlu,
Bet tāpēc, ka nav nekā cita, ko apskaut.
Ja ķēde man ap kaklu ir sudraba, vai tas nozīmē, ka neesmu vergs?
Mana apsūdzība.
Jūs atņēmāt man manu sirdi,
Manu dvēseli atdevāt suņiem;
Mans gars sagrrauts auro, vai dzirdi,
Ar šīs pilsētas bākuguņiem;
Jūs atņēmāt man manu seju,
Rāvāt patiesību no lūpām,
Jūs liedzāt man pēdējo deju,
Manu viedokli pārdevāt žūpām;
Jūs aizliedzāt man palikt klusu,
Likāt vārīties man vienā laidā,
Jūs aizliedzāt man manu dusu,
Vēl tagad jūs izklaides gaidāt!
Bet es savu pēdējo spēku,
Savas būtības kripatiņu,
Ko nosaucāt jūs vēl par grēku,
Es mutautā ieraudu viņu.
Jo skaistākās pasaulē skumjas,
Tik skaistas kā aizsaules liesmas,
Tās nomērdē izklaides dumjas
Un līksmās kretīnu dziesmas. -
Mūzika: Radiohead - Nice Dream
Garastāvoklis:: vientuļš - 4 rakstair doma
- Pasaka par Koijotu.
- 29.8.04 19:43
Pasaka par Koijotu.
Sen senos laikos dzīvoja Koijots. Dzīvoja viņš prērijās, pie indiāņiem, kuriem reizumis nospēra kādu mustangu. Koijots negribēja ēst mustangus, bet viņam nācās, jo indiāņiem aitu, lūk, nebija. Aitas Amerikā parādījās pēcāk. Dzīvoja koijots, reizumis apēzdams kādu ne visai sātīgu indiāņu mustangu, lai tikai nenomirtu badā, jo indiāņiem bija tikai tomahauki, miera pīpes un mustangi (trešais bija labākais no uzskaitītajiem), dzīvoja samērā lielā bezdarbībā.
Bet tad, kādu nakti, īsi pēc tam, kad viņš bija atklājis, ka viņa mīļākais mustangs ir nosperts, indiāņu virsaitis Zviedzošais Ērglis nolēma, ka viņa ciltij nepatīk Koijots un viņa izdarības. Sasauca viņš visus savus radagabalus - gan mazdēlus, gan trešās pakāpes brālēnus - un devās medīt Koijotu. Medīja vienu dienu, medīja divas. Trešās dienas pievakarē Zviedzošā Ērgļa onkulis Plakanais Kaktuss pamanīja Koijota pēdas un paziņoja par to pārējiem. Visi radiņi nopriecājās, jo trīs dienas blankstīties apkārt pa prēriju nebija sevišķi jautri, pat pēc indiāņu vērtēšanas sistēmas. Pēc pāris minūtēm indiāņi bija uzgājuši Koijota midzeni.
Pa to laiku pats Koijots laiski gulēja savā migā, dungojot pie sevis dziesmiņu un domājot, vai pasaulē ir arī citi koijoti. Mūsu Koijots nekad nebija redzējis neko citu kā prēriju, savu midzeni, indiāņus, viņu midzeņus, mustangus, miera pīpes un tomahaukus, jo viņa vecāki bija kaut kur pazuduši un viņš bija uzaudzis viens pats. Pats par sevi. Koijots sabiedrības meklējumos vispirms bija sadraudzējies ar mustangu, tomēr izsalkums pārmāca draudzību. Koijots gaidīja kādu būtni, ar kuru varētu parunāt, neuztraucoties par to, ka varētu sagribēties ēst. Tā nu viņš laiski gulēja savā migā, dungodams un domādams. Te piepeši ārā atskanēja klauvējiens. Koijots satrūkās. "Kas gan tur varētu būt?" viņš domāja. Koijots apzinājās, ka tur varētu būt kāds naidīgi noskaņots, bet tomēr riskēja, cerēdams, ka tur būs vēl viens Koijots. Tomēr tur nebija.
Indiānis, ieraudzīdams Koijota ieinteresēto purniņu, nedaudz sāka šaubīties, ka šis apburošais dzīvnieks ir vainojams mustangu bojāejā, tomēr, pārējo indiāņu saucienu pārliecināts, zvēla Koijotam ar savu tomahauku. Koijots, veikli izvairījies, metās bēgt no saniknotās radinieku varzas. Pēc pāris minūtēm Koijots sadzirdēja kaucienu virs galvas. "Man jāskrien, savādāk gals klāt!" Koijots domāja, bet kājas neklausīja. Koijots bija gadiem ilgojies pēc kāda, kas kauc. Pēc kāda, kas ēd mustangus. Pēc kāda sev līdzīga. Apjukušais dzīvnieks apstājās un pavērās augšup. Vienīgi Mēness bālais vaigs un Piena Ceļa baltie punktiņi izraibināja tumšās debesis, kurās kauca nekas cits, kā vējš. Koijots saskuma, apjautis, ka gals klāt, un iekaucās uz Mēnesi. Par brīnumu, vējš iekaucās atkal. Bet klāt bija arī indiāņi.
"Uz ko viš tur kauc?' prasīja viens. "Tur tak nekam nevajadzētu būt..."
"Nevajadzētu gan..." atteica otrs. "Tā vismaz šamans teic'..."
Pēc pāris minūšu strīda un kaucošo koijota un vēja sasaukšanās klausīšanās indiāņi nonāca pie slēdziena, ka jāpārkāpj nelaiķa Vecā Šamaņa tabu un jāpaveras debesīs. Jaunais Šamans ātri sastādīja normatīvo aktu par tabu atcelšanu un visi indiāņi kā viens pavērās debesīs, ieraugot pavisam ko jaunu - Piena Ceļu un Mēnesi.
"Tas koijots ir aplam gudrs," noteica nupat apgaismotie indiāņi, "lai jau šis sper mustangus. Prērijās tāpat nava ko ēst."
Tā nu Koijots ieguva sev saziņas biedru. Nekādas diži filozofiskās domas jau vējš neizteica, bet klaču pasist varēja. Bet indiāņiem turpmāk bija pieņemts skatīties zvaigznēs. Laimīgas beigas.
Morāle.
Galvenais ir, ja atrod kādu, ar ko kopā pakaukt. Tad viss baigi Okey.
Un dažreiz ir vērts paciest kāda mustanga nosperšanu.
Nu ja. Vēl sviestaināk nekā parasti. Tāds beziedvesmas periods. Bet ko nu tur - enjoyable? The Clash rocks... Burtiski.
-
Mūzika: Caetano Veloso - O Leaozinho
Garastāvoklis:: Laisks - 5 rakstair doma
- Pārspriedums par avenēm...
- 25.8.04 20:05
- Laikā, kad ābols sit pa galvu un bumbieris kož acī, kas palīdzēt mums spēs, ja ne avene?!
Pēc gadsimtiem ilgas pagrīdes darbības Purpura Avenes atkal atgriežas, iespaidojot latvju tautu uz dižiem varoņdarbiem!
Avenes latvju tautu ir pavadījušas jau 13 gadu simteņus. Kuršu un zemgaļu ciltis ap saviem pilskalniem audzēja avenes, kuras pēc novākšanas kalpoja par valūtu, līdzās ozeriņiem. Jāsaka gan, novākšanas process bija tik ļoti ritualizēts - avenei pieskarties drīkstēja tikai pilnmēness gaismā un tikai burtnieks, ieguvis attiecīgo kvalifikāciju - ka apritē nonāca tikai retā aveņoga, pārējās, kuras burtnieks nebija paguvis novākt, tika apbedītas slepenā vietā, blakus dižo virsaišu pīšļiem.
Kad tagadējās Latvijas teritorijā ieradās bīskaps Meinards, viņš uzreiz saprata, ka purpura ogai latvju acīs ir liela nozīme, tāpēc brīdināja par to savu ordeni. Pēc ilgām cīņām tika izveidota Livonija un aveņu audzēšana un pielūgšana aizliegta ar Pāvesta bullu "Par purpura ogu ierobežošanu". Tāpat tika ieviesta cenzūra.
Piemēram, tagad atklātībā ir nākusi PATIESĀ latvju pirmās ābeces pirmais pants. Tā skan -
Avenahjs, avenahjs,
Avenahjs ir latvhim mahjs.
Latvhis avenahju lohlo,
Tahpehc sahvus behrnus skohlo.
--Latvhju ahbece, Pihrmais izdevuhms--
Diemžēl pie varas esošie šo ābeci ātri likvidēja, kopā ar tās autoru. Tomēr aveņu aizstāvji nepadevās. Avenes nogāja pagrīdē līdz 19. gadu simteņa beigām, kad populāra kļuva jaunlatviešu kustība. Pirmās atsauces uz aveņu kultu parādījās J. Pliekšāna lugā "Zelta Zirgs", precīzāk, tās versijā pirms cenzūras pielietošanas.
Lugas sākumā Antiņš aplūko sava tēva dārzā uzaudzētās avenes.
Purpura avenes pilnmēness gaismā,
Purpura avenes spīgo un laistās.
Purbura avenes dižās un skaistās,
Purpura avenes pusnaktī laistās.
--J. Pliekšāns, "Zelta Zirgs"--
Turpinājums sekos.................. Idejas aptrūkās................ -
Mūzika: Radiohead - Karma Police
Garastāvoklis:: Dusmīgs - 1 rakstair doma
- Pasaka par lampu... jel!
- 25.8.04 16:11
- Mr Mastero, atgriezinājies no Kuldīgas, atkal iekš to aktīv' period'... Kuldīga (Cooldeegah) rocks! Vispār dzimtās āres rocks! Nu ja.
Pasaka par lampu.
Reiz dzīvoja kāda dārza lampa. Bija viņa no tiem modeļiem, kas pie griestiem karājas metāla ietvarā. Šajā gadījumā - baltā metāla ietvarā. Lampa šī karājās kādā provinces vasarnīcā, precīzāk, tās verandā. Tā lūk. Bet šajā vasarnīcā dzīvoja kāds lodes grūdējs, kam bija trīs dēli - divi gudri, trešais - muļķis, kas nepārtraukti neizslēdza verandas lampu, kad gāja vakaros laukā pīpēt. Tā nu lampa visai bieži dega cauru nakti, pie vaļējām durvīm - arī durvis muļķais dēls netaisīja ciet.
Pa dienām lampai nebij', ko darīt... Visas lapsenes un mušas nepievērsa lampai uzmanību, tik sitās pret verandas logu stikliem. Arī lodes grūdējs un viņa trīs dēli nepievērsa lampai uzmanību. Labi, ja kādreiz muļķītis sāka spēlēties ap slēdzi, bet to lampas izklaidi drīz vien pārtrauca lodes grūdējs, draudēdams muļķa dēlam ar sētas mietu. Tā nu lampa vadīja savas dienas tikai viena mērķa vadīta - viņa gaidīja nakti, kad pa muļķīša vaļā atstātajām durvīm pie spīdošās lampas ciemos salidoja aplam liels daudzums naktstauriņu.
Naktstauriņi lidinājais lampai apkārt, plivinādami savus samta spārneļus, un aicināja viņu rotaļāties. Tas padarīja lampu laimīgu, un lampa vēlējās atbildēt tauriņiem ar to pašu, ar savu mīlestību, kas viņā bija uzkrājusies dienas gaitā. Taču tas naivajiem samta nakstauriņiem bija pārāk daudz - tikko kāds pietuvojās lampai pietiekami tuvu, to apdedzināja karstā lampas mīlestība. Ne viens vien nakstauriņš atrada savu galu lampas tuvumā, tomēr pārējie bija pārāk naivi, lai vilktu paralēles vai vispār kaut ko secinātu.
Kādu vakaru lampu pamanīja blakus lidojošais milzu naktstauriņš - mutants. Tas sekoja saviem mazajiem brāļiem un sāka savu rotaļīgo lidojumu ap lampu, aicinādams to viņiem piebiedroties. Pamanījusi lielo, skaisto tauriņu, lampa iemirdzējās spožāk. Pēc pusstundas lidojuma, kad lampa bija netīši nogalinājusi pusduci mazo nakstauriņu, savu laimi devās izmēģināt lielais taurenis - mutants. Tas ietriecās lampiņā, ar savu spēku sadragādams spuldzītes stikla kupolu, vienlaikus saņemdams nāvējošu karstuma vilni. Lampiņa pārstāja degt. Naktstauriņš ar stikla drumstalām novirpuļoja lejā un atsitās pret verandas brūno paklājiņu.
Morāle.
Muļķīši kaut kam arī noder - tie iepriecina citus.
Ja gribi pievilināt naktstauriņus - paspīdi biškucīt.
Love kills.
Aplam skumja pasaka. Bet bija patīkami rakstīt. -
Mūzika: Rolling Stones - Brown Sugar
Garastāvoklis:: Aktīvs - 0 rakstair doma
- Mastero Pirmais Polis...
- 23.8.04 20:11
- Poll #3642 Kas jel labāks?
Open to: All, results viewable to: AllKas jel labāks?
View AnswersŠekspīrs... Ole English and tragic stuff.
2 (14.3%)Vonnegūts... Drūmais humors un atombumba.
5 (35.7%)Selindžers... Jaunības darbību diskrētais šarms.
2 (14.3%)Remarks... Kara briesmas un posts.
1 (7.1%)Vailds... Skaistums un tā definīcijas.
4 (28.6%) - 0 rakstair doma
- Šoppings
- 23.8.04 16:15
- Mesjē Mastero ir atklājis, ka šoppings ir apsveicams, ja šoppingot iet pēc:
a) ziepēm... ieejot Stendera Ziepju Fabrīk' tik labi ap sirdi paliek... smaržas... smaržas...
b) stādiem... visi brīvdabas stādu tirgi... piemēra, Baltezerā... virši un petūnijas... vītoli un vīteņi... protams, arī tūjas... prieks acīm, degunam un plaušām...
c) grāmatām... it īpaši, nezinot, ko tieši tev vajag... var sanākt iegrābties, var sanākt nopirkt kauko labu... ahhh...
d) filmām... jo vienmēr var gadīties starp amīšu komēdijām DVD stendā ieraudzīt kauko iz Kventina vai Ričija vai itāļu klasiķiem...
e) mūzikas... jo tā attīstās vienmēr un visur... pie stenda vienmēr būs kas jauns... hehe... lielākoties - galīgi neklausāms, bet ko nu turj... -
Mūzika: The Specials - A Message to You Rudy
Garastāvoklis:: Sapņains - 1 rakstair doma
- Pasaka par šaha figūriņām...
- 23.8.04 11:27
- Labsrīts, tautieši!
Herr Mastero ir paēdis brokastis, nomazgājies, mājassoli izstaigājis un visnotaļ gatavs drukāt visu ko... Piemēram, pasaku par šaha figūriņām. Starp citu, Kurtam Vonnegūtam ir stāsts "All The King's Horses" par šaha spēli Vjetnamas kara laikā. Labs gabals. Nu ja.
Pasaka par šaha figūriņām.
Šaha kauliņi sēdēja nobružātajā, padomju laikā izgatavotajā un jau daudz piedzīvojušajā koka kastē, kas atvērtā veidā kalpoja arī par laukumu. Sēdēja un prātoja, kā nu viņiem būt. Nu re. Sēdēja dienu, sēdēja divas, jo šahists bija devies atvaļinājumā uz siltajām salām. Lai nu kā, bet kādu dienu melnais bandinieks ierunājās, ka šamo nebūt neapmierinot fakts, ka baltais zirdziņš jau nedēļu guļot viņam virsū.
"Nothin' personal," atteica zirdziņš, "kaste vienkārši ir sļiškom už maza, lai visi justos ērti."
Bet melnais bandinieks nelikās mierā: "Tad lai man virsū guļ melnais zirdziņš! Nevis kautkāds tur... baltais zirdziņš..."
Strīdā iejaucās arī blakus guļošie baltie bandinieki. "Starp citu, puis, zirdziņam ir tiesības gulēt tev virsū - šams ir vērtīgāks!"
Pēc pāris minūtēm visa kaste aizsvilās strīdā. Vienīgi baltais zirdziņš centās saglabāt samierniecisku attieksmi, ko izdarīt nācās ne sevišķi viegli, jo tieši viņa gulēšanas vieta bija strīda iemesls. "Paklausaities, brāļi! Mēs tak esam no viena koka darināti, tik krāsās citās krāsoti... šeit, kastē pilnīgi vienalga vai tu melns, vai balts. Te visi vienādi!" Tomēr tas nelīdzēja.
Kad šahists atgriezās no sava atvaļinājuma, viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums. Spēlējot šahu ar savu biedru - vēl vienu šahistu - šams atklāja, ka spēle sanāk aplam nebaudāma - šaha figūriņas tiecās doties bezjēdzīgos uzbrukumos, kuru galvenais mērķis nebija vis iegūt labāku pozībiju, bet pieklopēt pēc iespējas vairāk pretinieku, nerēķinoties ar zaudējumiem.Šahists pagalam nobēdājās un pārkvalificējās par lodes grūdēju. Beigas.
Morāle.
Ja nav ko darīt, vienmēr pastāv iespēja sākt strīdēties. Cik iespēja laba - cits jautājums.
Krāsas vienmēr radīs strīdus, lai cik maznozīmīgas tās būtu attiecīgajā situācijā.
Lekšanās ne pie kā laba nenovedīs - tikai pie nebaudāmas spēles.
Ja viss iet galīgi sviestā - vienmēr vari pārkvalificēties par lodes grūdēju.
Herr Mastero vajag vēl idejas pasaciņām! Aidā!
-------------------
Vokāli instrumentālajam ansamblim Jet ir lieliski gabali! -
Mūzika: Jet - Are You Gonna Be My Girl
Garastāvoklis:: Miegains - 1 rakstair doma