6. Janvāris 2005

• All my insides fall to pieces...
• 6.1.05 17:07
• Ir jauki apzināties, ka spilvenam blakus stāv mobilais telefons, bet ne ilgi, jo naktī viņš tur vairs nestāvēs, tikai un vienīgi veselības apsvērumu dēļ, jo veselība mana laba, bet neliekas - gaiss periodiski kļūst pūukains, sirds dauzās kā ģēnijam, bet rokas vienmēr trīc, it sevišķi pēc sešiem, kad vakara nespēks, kaut apzinies, ka rīt būsi spirgts, jo skola un sveicieni, un varbūt arī peļķe, ja paveiksies, un veicas man dažreiz, bet reti, lai gan vairāk jau nevajag, var kļūt pieradums un atkarība, bet atkarība ir slikti, jo tad tev var likt, bet tu negribi, un sirds tava lēkā kā mana ģeniālā un tai blakus un apkārt un lēkā graciozi, kā lēkātu gulbis, ja gulbji lēkātu, bet to viņiem vajag iemācīties tikai mūsu siržu dēļ, to pašu, kuru dēļ asinis šļācas un deniņos dun, kad citur nedun, kad klusums bezgalīgs un dziļš kā acis, jo acis nekad nevar būt par daudz, bet var būt par zilu un ezerainu, jo tad atkal prasās gulbis, kas lektu tajā iekšā, bet kanēlis slēptos ezera dibenā pie līdakām, kas vijas kā vītnes kāpnēs, kas ved reizē uz augšu un uz leju, bet tā dara viss slīpais, izņemot eskalatoru, jo eskalatoram vienalga par citiem, eskalators kāpj un kāpj, kā gulbis, kas gatavojas lēcienam uz apakšu, spožam un baltam, un līdz pašai apakšai ar līdakām un kanēli, līdz vietai, kur gaiss nav pūkains un vispār, bet deniņos dun, kaut apkārt rosās līdakas un gulbis, nolēcis, bet joprojām augšā, tikai šoreiz arī apakšā, kas nav ierasts un liekr rasties pūkainam gaisam un sirdim tapt naivām un ģeniālām, kā man šobrīd, kā Katalonijā, kur ezeru varbūt nav, bet visticamāk, ka ir tomēr, jo kur tad gulbim likties - gulbis nav eskalators, gulbim kādreiz jālec uz apakšu pie kanēļa, kas radies rudenī, bet tomēr ziemā, jo kanēlis pieder sniegam un garajai šallei, sasietai franču gaumē, tikai sniegam un šallei pieder tas, bet līdakām ne, jo tās ir blakus, un kanēlis nepieder tam, kas blakus, bet visai pasaule, jo tā tas palīdzēt visiem, palīdzēt nepiederot, jo sajūta, ka vēl kāds nepieder nevienam, palīdz piederēt pasaulei un savai sirdij.
• Mūzika: Nick Cave - The Ship Song
  Garastāvoklis:: viegli satraukts
• 0 rakstair doma

• The Quest
• 6.1.05 17:20
• Es šobrīd meklēju Neko. The Nothing.
  Tukšu un gatavu prātu.
  
  The desperate quiet
  The smell of fresh air
  The whitest of riots
  The emptiest lair
  A blank empty sheet
  The winter's white snow
  The bread made of wheat
  And most of all love
  
  ---
  
  And tonight, ladies and gentle men, for Your pleasure only
  EYES: THE GRAND OPENING
• 0 rakstair doma