30. Oktobris 2004

• Četri teikumi
• 30.10.04 15:03
• Brīvs prāts ir katram dota dāvana, ko ir ļoti grūti nepazaudēt, un arī tie, kas to ir saglabājuši, bieži attopas policijas iecirknī vai psihoneiroloģiskajā slimnīcā, palātā nummur 28, kur polsterētās sienas mijas ar durvīm, pa kurām ienāk sanitārs Bruno un nomierina sabiedrībai bīstamas personas, ko būtu jāizolē no sabiedrības tās pašas labā, jo citi var nepažēlot un aizvērt acis, redzot mani uz grīdas lokāmies agonijā, vairāk mentālā, nekā fiziskā, jo man ir palikusi tikai pildspalva un bloknots, gluži kā erudītu līgas biedram, kas skatās spēles TV, nevis raksta dzeju, bet es rakstu nevis dzeju, bet muļķības par trim lietām, kas pieder tikai man vienam.
  Trīs lietas pieder man vienam un glabājas zāļu skapītī kopā ar hormonu preparātiem un nervu zālēm, kas pagaidām nav vajadzīgas, jo trīc tikai sirds un rokas un reti, bet mācos es labi un uzcītīgi, un par to sistēmai liels prieks, bet man piekāst, jo man pieder tikai nedaudz, tikai trīs, kā dēli sirmgalvim bez jūras, bet ar sklerozi un reimatismu ausīs - dzird viņš, bet neklausās, jo lietus līst un sāp galva un ausis, un sirds, un vēders, kuru dedzina paša sula, laužoties ārā no sistēmas, jo viņām piekāst vairāk nekā man pašam, jo viņam nepieder nekas, bet es mocos un lasu Puškinu, kam arī bija piekāst sistēmu, par to viņu trimdā, ļaujiet man nolikt karoti tepat, uz brūnā tepiķa, jo te, lūk, ir silti.
  Brīnums, ka cilāju pildspalvu, jo esmu mēreni piedzēries, galva man pilna ar svinu, bet sirds tukša, jo tikko izkratīta vietā, kur alus un šampanietis, un meitenes pie sāniem kurn un klausās stāstā par zēnu, kurš negrib vēl šodien, bet kuru spiež citi, visi pārējie, kam nerūp, jo viņiem piekāst un savas problēmas, lai gan arī zēnam ir savas, bet zēns izkliedz un izārda, vai izsūdz bēdu, kas spiež kā bluķis smilšakmens, no kura izcērt skulptūru, lielu un iespaidīgu, bet mazāku nekā bluķis, kas negrib iemīlēties, bet var, bet es nevaru, kaut gribu, jo es esmu zēns un autors, un galma āksts, kura bēdas nav pieņemamas, bet jautājumi tāpat, jo normāli cilvēki par mazo ielu vaska krītiņiem rozā krāsā nedomā, bet gan pērk, pārdod un rēķina valūtas kursu, bet mani draugi un mana melnā kaste zin, tāpēc esmu nedaudz laimīgs.
  Laime ir telegrāfa vads pāri jūrai un Lāčplēsis, kas ilgi radīts, jo tie ir kā spilvens, balts un mākoņains, bet mākoņa dūnas uzkrīt uz acīm, un cilvēks ir akls kā kurmis, kas dzīvo pie sliekām un ogļračiem, un trūdošiem līķiem, ko nošauj ļauns vjetnamietis, jo karš ir nežēlīgs, bet es esmu noguris, pilns un tukšs, bet ārprātīgs, un, kamēr zaķēns pagaidīs vilku, es gulēšu mierā...
• 2 rakstair doma