Pasaka par Koijotu.
Sen senos laikos dzīvoja Koijots. Dzīvoja viņš prērijās, pie indiāņiem, kuriem reizumis nospēra kādu mustangu. Koijots negribēja ēst mustangus, bet viņam nācās, jo indiāņiem aitu, lūk, nebija. Aitas Amerikā parādījās pēcāk. Dzīvoja koijots, reizumis apēzdams kādu ne visai sātīgu indiāņu mustangu, lai tikai nenomirtu badā, jo indiāņiem bija tikai tomahauki, miera pīpes un mustangi (trešais bija labākais no uzskaitītajiem), dzīvoja samērā lielā bezdarbībā.
Bet tad, kādu nakti, īsi pēc tam, kad viņš bija atklājis, ka viņa mīļākais mustangs ir nosperts, indiāņu virsaitis Zviedzošais Ērglis nolēma, ka viņa ciltij nepatīk Koijots un viņa izdarības. Sasauca viņš visus savus radagabalus - gan mazdēlus, gan trešās pakāpes brālēnus - un devās medīt Koijotu. Medīja vienu dienu, medīja divas. Trešās dienas pievakarē Zviedzošā Ērgļa onkulis Plakanais Kaktuss pamanīja Koijota pēdas un paziņoja par to pārējiem. Visi radiņi nopriecājās, jo trīs dienas blankstīties apkārt pa prēriju nebija sevišķi jautri, pat pēc indiāņu vērtēšanas sistēmas. Pēc pāris minūtēm indiāņi bija uzgājuši Koijota midzeni.
Pa to laiku pats Koijots laiski gulēja savā migā, dungojot pie sevis dziesmiņu un domājot, vai pasaulē ir arī citi koijoti. Mūsu Koijots nekad nebija redzējis neko citu kā prēriju, savu midzeni, indiāņus, viņu midzeņus, mustangus, miera pīpes un tomahaukus, jo viņa vecāki bija kaut kur pazuduši un viņš bija uzaudzis viens pats. Pats par sevi. Koijots sabiedrības meklējumos vispirms bija sadraudzējies ar mustangu, tomēr izsalkums pārmāca draudzību. Koijots gaidīja kādu būtni, ar kuru varētu parunāt, neuztraucoties par to, ka varētu sagribēties ēst. Tā nu viņš laiski gulēja savā migā, dungodams un domādams. Te piepeši ārā atskanēja klauvējiens. Koijots satrūkās. "Kas gan tur varētu būt?" viņš domāja. Koijots apzinājās, ka tur varētu būt kāds naidīgi noskaņots, bet tomēr riskēja, cerēdams, ka tur būs vēl viens Koijots. Tomēr tur nebija.
Indiānis, ieraudzīdams Koijota ieinteresēto purniņu, nedaudz sāka šaubīties, ka šis apburošais dzīvnieks ir vainojams mustangu bojāejā, tomēr, pārējo indiāņu saucienu pārliecināts, zvēla Koijotam ar savu tomahauku. Koijots, veikli izvairījies, metās bēgt no saniknotās radinieku varzas. Pēc pāris minūtēm Koijots sadzirdēja kaucienu virs galvas. "Man jāskrien, savādāk gals klāt!" Koijots domāja, bet kājas neklausīja. Koijots bija gadiem ilgojies pēc kāda, kas kauc. Pēc kāda, kas ēd mustangus. Pēc kāda sev līdzīga. Apjukušais dzīvnieks apstājās un pavērās augšup. Vienīgi Mēness bālais vaigs un Piena Ceļa baltie punktiņi izraibināja tumšās debesis, kurās kauca nekas cits, kā vējš. Koijots saskuma, apjautis, ka gals klāt, un iekaucās uz Mēnesi. Par brīnumu, vējš iekaucās atkal. Bet klāt bija arī indiāņi.
"Uz ko viš tur kauc?' prasīja viens. "Tur tak nekam nevajadzētu būt..."
"Nevajadzētu gan..." atteica otrs. "Tā vismaz šamans teic'..."
Pēc pāris minūšu strīda un kaucošo koijota un vēja sasaukšanās klausīšanās indiāņi nonāca pie slēdziena, ka jāpārkāpj nelaiķa Vecā Šamaņa tabu un jāpaveras debesīs. Jaunais Šamans ātri sastādīja normatīvo aktu par tabu atcelšanu un visi indiāņi kā viens pavērās debesīs, ieraugot pavisam ko jaunu - Piena Ceļu un Mēnesi.
"Tas koijots ir aplam gudrs," noteica nupat apgaismotie indiāņi, "lai jau šis sper mustangus. Prērijās tāpat nava ko ēst."
Tā nu Koijots ieguva sev saziņas biedru. Nekādas diži filozofiskās domas jau vējš neizteica, bet klaču pasist varēja. Bet indiāņiem turpmāk bija pieņemts skatīties zvaigznēs. Laimīgas beigas.
Morāle.
Galvenais ir, ja atrod kādu, ar ko kopā pakaukt. Tad viss baigi Okey.
Un dažreiz ir vērts paciest kāda mustanga nosperšanu.
Nu ja. Vēl sviestaināk nekā parasti. Tāds beziedvesmas periods. Bet ko nu tur - enjoyable? The Clash rocks... Burtiski.