25. Augusts 2004

• Pasaka par lampu... jel!
• 25.8.04 16:11
• Mr Mastero, atgriezinājies no Kuldīgas, atkal iekš to aktīv' period'... Kuldīga (Cooldeegah) rocks! Vispār dzimtās āres rocks! Nu ja.
  
  Pasaka par lampu.
  Reiz dzīvoja kāda dārza lampa. Bija viņa no tiem modeļiem, kas pie griestiem karājas metāla ietvarā. Šajā gadījumā - baltā metāla ietvarā. Lampa šī karājās kādā provinces vasarnīcā, precīzāk, tās verandā. Tā lūk. Bet šajā vasarnīcā dzīvoja kāds lodes grūdējs, kam bija trīs dēli - divi gudri, trešais - muļķis, kas nepārtraukti neizslēdza verandas lampu, kad gāja vakaros laukā pīpēt. Tā nu lampa visai bieži dega cauru nakti, pie vaļējām durvīm - arī durvis muļķais dēls netaisīja ciet.
  Pa dienām lampai nebij', ko darīt... Visas lapsenes un mušas nepievērsa lampai uzmanību, tik sitās pret verandas logu stikliem. Arī lodes grūdējs un viņa trīs dēli nepievērsa lampai uzmanību. Labi, ja kādreiz muļķītis sāka spēlēties ap slēdzi, bet to lampas izklaidi drīz vien pārtrauca lodes grūdējs, draudēdams muļķa dēlam ar sētas mietu. Tā nu lampa vadīja savas dienas tikai viena mērķa vadīta - viņa gaidīja nakti, kad pa muļķīša vaļā atstātajām durvīm pie spīdošās lampas ciemos salidoja aplam liels daudzums naktstauriņu.
  Naktstauriņi lidinājais lampai apkārt, plivinādami savus samta spārneļus, un aicināja viņu rotaļāties. Tas padarīja lampu laimīgu, un lampa vēlējās atbildēt tauriņiem ar to pašu, ar savu mīlestību, kas viņā bija uzkrājusies dienas gaitā. Taču tas naivajiem samta nakstauriņiem bija pārāk daudz - tikko kāds pietuvojās lampai pietiekami tuvu, to apdedzināja karstā lampas mīlestība. Ne viens vien nakstauriņš atrada savu galu lampas tuvumā, tomēr pārējie bija pārāk naivi, lai vilktu paralēles vai vispār kaut ko secinātu.
  Kādu vakaru lampu pamanīja blakus lidojošais milzu naktstauriņš - mutants. Tas sekoja saviem mazajiem brāļiem un sāka savu rotaļīgo lidojumu ap lampu, aicinādams to viņiem piebiedroties. Pamanījusi lielo, skaisto tauriņu, lampa iemirdzējās spožāk. Pēc pusstundas lidojuma, kad lampa bija netīši nogalinājusi pusduci mazo nakstauriņu, savu laimi devās izmēģināt lielais taurenis - mutants. Tas ietriecās lampiņā, ar savu spēku sadragādams spuldzītes stikla kupolu, vienlaikus saņemdams nāvējošu karstuma vilni. Lampiņa pārstāja degt. Naktstauriņš ar stikla drumstalām novirpuļoja lejā un atsitās pret verandas brūno paklājiņu.
  
  Morāle.
  Muļķīši kaut kam arī noder - tie iepriecina citus.
  Ja gribi pievilināt naktstauriņus - paspīdi biškucīt.
  Love kills.
  
  Aplam skumja pasaka. Bet bija patīkami rakstīt.
• Mūzika: Rolling Stones - Brown Sugar
  Garastāvoklis:: Aktīvs
• 0 rakstair doma

• Pārspriedums par avenēm...
• 25.8.04 20:05
• Laikā, kad ābols sit pa galvu un bumbieris kož acī, kas palīdzēt mums spēs, ja ne avene?!
  Pēc gadsimtiem ilgas pagrīdes darbības Purpura Avenes atkal atgriežas, iespaidojot latvju tautu uz dižiem varoņdarbiem!
  
  Avenes latvju tautu ir pavadījušas jau 13 gadu simteņus. Kuršu un zemgaļu ciltis ap saviem pilskalniem audzēja avenes, kuras pēc novākšanas kalpoja par valūtu, līdzās ozeriņiem. Jāsaka gan, novākšanas process bija tik ļoti ritualizēts - avenei pieskarties drīkstēja tikai pilnmēness gaismā un tikai burtnieks, ieguvis attiecīgo kvalifikāciju - ka apritē nonāca tikai retā aveņoga, pārējās, kuras burtnieks nebija paguvis novākt, tika apbedītas slepenā vietā, blakus dižo virsaišu pīšļiem.
  Kad tagadējās Latvijas teritorijā ieradās bīskaps Meinards, viņš uzreiz saprata, ka purpura ogai latvju acīs ir liela nozīme, tāpēc brīdināja par to savu ordeni. Pēc ilgām cīņām tika izveidota Livonija un aveņu audzēšana un pielūgšana aizliegta ar Pāvesta bullu "Par purpura ogu ierobežošanu". Tāpat tika ieviesta cenzūra.
  Piemēram, tagad atklātībā ir nākusi PATIESĀ latvju pirmās ābeces pirmais pants. Tā skan -
  
  Avenahjs, avenahjs,
  Avenahjs ir latvhim mahjs.
  Latvhis avenahju lohlo,
  Tahpehc sahvus behrnus skohlo.
  --Latvhju ahbece, Pihrmais izdevuhms--
  
  Diemžēl pie varas esošie šo ābeci ātri likvidēja, kopā ar tās autoru. Tomēr aveņu aizstāvji nepadevās. Avenes nogāja pagrīdē līdz 19. gadu simteņa beigām, kad populāra kļuva jaunlatviešu kustība. Pirmās atsauces uz aveņu kultu parādījās J. Pliekšāna lugā "Zelta Zirgs", precīzāk, tās versijā pirms cenzūras pielietošanas.
  Lugas sākumā Antiņš aplūko sava tēva dārzā uzaudzētās avenes.
  
  Purpura avenes pilnmēness gaismā,
  Purpura avenes spīgo un laistās.
  Purbura avenes dižās un skaistās,
  Purpura avenes pusnaktī laistās.
  --J. Pliekšāns, "Zelta Zirgs"--
  
  Turpinājums sekos.................. Idejas aptrūkās................
• Mūzika: Radiohead - Karma Police
  Garastāvoklis:: Dusmīgs
• 1 rakstair doma