22. Augusts 2004

• Pirmais teksts - jel jāsāk kaut kad...
• 22.8.04 19:05
• Pārbraucis no 37. gadskārtējā Latvijas ceļinieku tūrisma, Mr Mastero uzlika mūziku (James un The Clash) un izlēma ierakstīt šeit kaut ko.
  Tā lūk. Tagad nezinu nemaz ko rakstīt. Kā vienmēr... Hehe. Jāsāk sviests = uzrakstīšu pasaku...
  
  Pasaka par manikīra šķērītēm.
  Reiz dzīvoja manikīra šķērītes. Bija tādas mazas, zelta krāsā... Kalpoja savam karalim uzticīgi jo uzticīgi trejdeviņas nedēļas, bet tad, kamēr karalis atpūtās pludmalē, izlēma, ka nav ko pīties ar monarhu, un devās pasaulē demokrātijas meklējumos. Karalis, pārnācis no pludmales, gauži nobēdājās, redzot, ka šķērītes pazudušas, jo šīs šķērītes bija karalim mīļas jo mīļas, jo ar citām šķērītēm nagus pucēt viņam nelabpatika. Bēdājās karalis trejdeviņas dienas, līdz viņa nagi bija tik milzonīgi, ka traucēt traucēja viņam ģitāru spēlēt... Tad nu karalis beidza sērot, uzģērba greznas drēbes un devās uz karalisko veikalu citas šķērītes lūkoties. Lūkojās, lūkojās un nolūkoja vienas, kuras ieguva savā īpašumā par diviem zelta grašiem.
  Tā nu karalis atgriezās pilī, apgrieza nagus un iegāja vannā ar vaniļas smaržu. Par jaunajām šķērītēm viņš aplam rūpējās un visnotaļ sargāja no pazušanas. Bet, redzot karaļa rūpes, pazudušās šķērītes nolēma atgriezties, tā arī neatradušas demokrātiju karaļa istabā. Karalis nopriecājās, ieraudzījis bēgli, bet nolika to dziļi plauktiņā un turpmāk izmantoja tikai jaunās šķērītes.
  
  Morāle.
  Dažreiz pirms mest pie malas to, kas mums ir, labāk padomāt, cik tas ir labs un kvalitatīvs... Hehe.
  Un nafig demokrātiju, ja ir labs monarhs?
• 1 rakstair doma